(Turpinājums) Sātana tornis Citā ASV nostūrī — Vaijomingas štatā ir stabveidīga klints, kas ārēji izskatās kā tornis, izveidots no vairākiem kopā savienotiem atsevišķiem akmens stabiem.
Sātana tornis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šī klints radusies aptuveni pirms 200 miljoniem gadu, tai ir apbrīnojami «pareiza» forma un kopumā izraisa mākslīgi radītas būves iespaidu. Taču tās izmēri ir 2,5 reižu lielāki par Heopsa piramīdu, tāpēc tās izveidošanu biežāk piedēvē nevis cilvēka, bet gan Sātana rokai. No šejienes ari baisais nosaukums — Sātana Tornis.
Ļoti sarežģīto apstākļu dēļ pat tikai sportiskas intereses vadīti alpīnisti diemžēl ārkārtīgi maz mēģinājuši iekarot šo virsotni, tas paveikts tikai divas reizes: 19. gadsimtā to izdarīja kāds atjautīgs un uzņēmīgs vietējais iedzīvotājs un 1938. gadā klinšu kāpējs Džeks Dīranss. Uz šīs virsotnes nevar nosēsties lidmašīna, savukārt helikopters arī tur nespēj noturēties, jo šī nu ir tā vieta, kur vēji pūš patiešām pamatīgi. Tādējādi virsotni patiešām ilgu laiku uzskatīja par neiekarojamu.
Taču ar šādu atziņu nebija samierināms profesionālais izpletņlēcējs Džordžs Hopkinss, pirms dažiem gadiem nolemjot kļūt par trešo, kuram izdevies to iekarot. Piezemēšanās ar izpletni noritēja sekmīgi, jo viņš patiešām bija profesionālis, taču bēdīgāk bija ar mēģinājumiem atgriezties. Pilnībā visas virves, ko centās pasviest no lidmašīnas, sasitās pret klints asajām malām, acumirklī kļūstot nelietojamas. Izpletņlēcējs bija kļuvis par klints ķīlnieku. Šī vēsts strauji aplidoja visu Ameriku un Sātana Torni īsā laika sprīdī ielenca ziņkārīgo un reportieru pūlis, bet pats gūsteknis centās ar dažādām asprātībām spīdēt radio tiešraidēs.
Drīz gaisa telpa virs Sātana Torņa bija pārpildīta dažādiem lidaparātiem, katrs centās nomest Hopkinsam ēdienu vai instrumentus, ko piešķīrušas dažādas firmas, nolūkā veikli pareklamēties. Pamatīgi nomocījies, cenšoties izvairīties no nemitīgi virsū krītošiem nevajadzīgiem priekšmetiem, izmantojot radio sakarus, viņš izmisīgi lūdzās izbeigt šo bombardēšanu, turklāt pārliecinošais vairums nomestā tāpat bezcerīgi noripoja zemē.
Neskatoties uz piegādāto produktu pārpilnību, spēki tomēr strauji pameta gūstekņa organismu. Turklāt par lielām šausmām atklājās, ka nepieejamo, gludo granīta klinti masveidā apdzīvo žurkas, kas ar katru nakti kļuva nekaunīgākas. Viņa glābšanai izveidoja speciālu komiteju un tā uzaicināja pieredzējušus alpīnistus no Kolorado, taču viņi, veikuši 3 stundas ilgu neveiksmīgu mēģinājumu uzsākt kāpienu, bija spiesti atteikties no turpmākiem mēģinājumiem.
Likās, tas taču nav iespējams — profesionāļi spēj vairākkārtīgi iekarot 8 kilometrus augstas virsotnes, taču tagad kļuvuši pilnībā bezspēcīgi 390 metru augstuma priekšā! Tad, izmantojot presi, glābšanas komiteja uzsāka jau minētā Dīransa meklējumus un — viņiem paveicās! Vecais ne tikai vēl bija dzīvo saimē, bet jau pēc diennakts no Eiropas ieradās izsaukuma vietā, lai mierīgi uzsāktu gatavošanos kāpienam pa tikai viņam vienam zināmu taciņu. Neskatoties, ka todien pēkšņi iestājās negaidīta migla, iekarošana sākās nākamās dienas pusdienas laikā un alpīnistu komanda Dīransa lietpratīgā vadībā veiksmīgi nokļuva līdz virsotnei, tikpat veiksmīgi nolaižot lejā spēkus zaudējušo izpletņlēcēju, kurš gūstekņa statusā kopumā bija pavadījis vienu nedēļu.
Tomēr liekas mazliet dīvaini, ka vēl 21. gadsimtā, kad ar tehnikas palīdzību cilvēks spējīgs sasniegt faktiski jebkuru punktu uz planētas, tomēr ir, piemēram, viena tāda klints, kur pat visvarenā tehnika izrādās gaužām nederīga, saglabājot šo virsotni slēgtu cilvēkiem. Bet — izrādās — ne žurkām! Un — varbūt Kalifornijas Nāves ielejā arī saimnieko šie faktiski neizpētāmie grauzēji, cilvēka acij nemanāni pārvietojot akmeņus?