Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/31/11341009t1hd161.jpg)
Uguns personifikācijai un kultam bijušas dažādas saknes - uguns kā cilvēka pavadonis un palīgs cīņā ar plēsīgiem zvēriem, kā attīrošs un dziedinošs spēks, kā barga un bīstama stihija, kā arī mājas pavards, ģimenes simbols un aizstāvis.
Arī latvieši uguni personificēja un pat pielūdza, ar to saistīti vairāki rituāli, tradīcijas un ticējumi. Īpaša kulta vieta bijusi rijas krāsns. Tur kāva gaili apkūlībās, lai rija nenodegtu. Rijas krāsnij ziedoja arī nekultas labības kūlīti. Veļu laikā pie rijas krāsns mieloja mirušo senču garus. Mājas garus - dieviņus baroja arī rijas krāsnī. Savukārt skurstenis ir ne tikai ceļš, pa kuru dūmiem iziet. Ļaudis ticēja, ka pa skursteni krāsnī var iekļūt nelabo gari, kurus var izdzīt ar dūmiem - izkvēpināt. Seno skandināvu likumos kā viens no neģēlīgākajiem noziegumiem minēta nošaušana ar bultu caur dūmvada lūku.
Uguns kulta nozīmi apliecina arī apbedīšanas rituāli. Par senākajiem ugusnritiem bērēs liecina bronzas laikmeta apbedīšanas tradīcijas. Kādreiz viens no mirušo pavadīšanas veidiem bijusi sadedzināšana. Arī mūsdienās šī tradīcija izpaužas kā kremācija. Agrāk cilvēki ticēja, ka caur uguni mirušais nokļūst citā pasaulē, dūmi palīdz dvēselei nokļūt aizsaulē. Pie bēru tradīcijām, kas saistītas ar uguni, minams arī tas, ka 19. gadsimtā vāķējot mirušo, dedzināja sveces. Zem zārka pakūra uguntiņu, pirms mirušo iznesa no mājas. Tā paša ceļa malā, pa kuru aizved mirušo, sadedzināja mirušā drānas, lai viņš tās paņemtu līdzi viņsaulē. Dzīvie no šīs uguns guva siltumu, lai turpinātu dzīvību mirušā rados - dūmos kvēpināja bērnus, jo viņiem uguns gaismas un siltuma enerģija nepieciešama augšanai.
Latviešiem bijuši neskaitāmi ticējumi par uguni. Krāsnī malku nedrīkst likt ar tievgali pa priekšu, lai lopi nedzimtu otrādi. Ja sapnī redz krāsni sagāžamies, tad mirst tēvs vai māte. Skalu no abiem galiem nededzina, lai nesadedzinātu mājas svētības un miera garu. Latvieši ticēja, ka pastāv ugunskoki - koki ar divām galotnēm. Tas īpaši attiecināms uz priedēm. Ja ugunskoku iebūvē ēkā, tad to nosper zibens, vai tā citādu iemeslu dēļ nodegs.
Austrumu filozofijās tiek uzsvērts uguns dziednieciskais spēks. Austrumnieki uzskata, ka visas pasaules pamatā ir piecas stihijas - zeme, gaiss, ūdens, koks un uguns. Savukārt cilvēks sastāv no pieciem elementiem - zemes, metāla, ūdens, koka un uguns. Tie savstarpēji mijiedarbojas. Ja šo elementu līdzsvaru cilvēkā izjauc, rodas slimības. Tā piemēram sirds slimības ietekmē elpošanas sistēmu, par kuru atbild gaisa stihija, savukārt elpošanas traucējumi ietekmē aknu darbību, ko pārvalda koks.
Par šo piecu stihiju nozīmi ārstniecības augu pārzināšanā stāsta arī ārsts Artūrs Tereško. Viņš grāmatā "Dieva dārza ārstniecības augi" skaidro, ka katra stihija atbild par kādu iekšējo orgānu vai to sistēmu. Uguns atbild par asinsvadiem, sirdi, nerviem, tievo zarnu, mēli. Tāpēc ārstēšanā jāievēro šo stihiju līdzsvars, jāizvēlas pareizie augi, kas arī savukārt pieder vienai no pieciem elementiem. Pie uguns stihijas pieder augi ar rūgtu garšu un ar tiem ārstē uguns elementa regulētos orgānus.
Postošais spēks
Katram zināms, cik svarīga mūsu dzīvē ir uguns, tomēr dažkārt liesmas var nest lielu postu. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) Cēsu rajonā šogad jau saņēmis vairāk nekā 80 izsaukumus uz ugunsgrēkiem. Par ugunsnelaimju raksturu un statistiku pastāstīja VUGD Cēsu brigādes priekšnieka vietnieks Ilmārs Briedis.
Pēdējo gadu laikā ugunsgrēku skaits ir pieaudzis. I.Briedis: "Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā strādāju apmēram 15 gadus. Agrāk ugunsgrēku bija daudz mazāk - gadā līdz 100. Pēdējo gadu laikā to skaits sasniedzis 224 (2003.g.) un pat 290 (2002.g.). Tas lielā mērā saistīts ar cilvēku sociālo stāvokli, kā arī privatizācijas sekām. Privatizācijas laikā daudz ēku un lielas platības nonāca privātīpašnieku rokās. Viņi finansiāli nespēj gādāt par ugunsdrošību - lauki bieži vien ir nekopti, izveidojusies kūla, daudzas ēkas ir sliktā stāvoklī vai vispār pamestas un tajās iekļūst nepiederošas personas no sociāli zemākajiem slāņiem, kas par ugunsdrošību nedomā. Tā ugunsgrēkiem tiek radīta labvēlīga vide."
Zāle deg!
Pavasarī visbiežāk deg kūla, bet salīdzinot ar pērno gadu, šo ugunsgrēku skaits ir mazāks. I.Briedis: "Pērn līdz aprīļa beigām reģistrējām 150 ugunsgrēkus, no kuriem 90 gadījumos dega kūla. Šogad reģistrēti tikai 82 ugunsgrēki, no kuriem 25 gadījumos dzēsta kūla. Iespējams, sakritība, bet varbūt tas ir dažādu instanču kopīga darba rezultāts. Iespējams, lielās sankcijas kūlas dedzinātājus nobiedējušas. Pašlaik mūsu darbu atvieglo tas, ka administratīvo sodu var uzlikt zemes īpašniekam, kurš teritoriju nolaidis tik tālu, lai būtu kūla, ko dedzināt. Pašu uguns pielaidēju jau parasti noķert neizdodas." Ugunsdzēsēju pieredze rāda, ka kūlu pārsvarā dedzina bērni un pusaudži izklaides pēc. I.Briedis: "Precīzas statistikas nav, bet pēc pieredzes zinām, ka izsaukumi uz kūlas degšanas vietām sākas ap to laiku, kad skolās beidzas stundas." Kaut arī deg tikai zāle, dažkārt uguns ir grūti dzēšama. I.Briedis: "Ja zāli regulāri pļauj, kūla nav liela, tāpēc parasti tās dzēšanai izmantojam tikai zaru slotas un brezentu. Negribētu tos saukt par ugunsgrēkiem. Tomēr laukus dažkārt nākas dzēst ar ūdeni. Tas notiek vietās, kur teritorijas ilgstoši nav koptas un izveidojusies ļoti bieza kūla. Tai pielaistā uguns kļūst bīstama, liesmas ir pat augstākas par metru. Šādos gadījumos cilvēks bez speciālistu un tehnikas palīdzības liesmas nodzēst nespēj. Tos jau var saukt par ugunsgrēkiem. Tieši tādos mēdz iet bojā cilvēki."
Dzēst nav viegli
Visgrūtāk ugunsgrēkus dzēst slēgtās telpās. I.Briedis: "Grūti dzēšami ir pagrabu un bēniņu ugunsgrēki. Tajos ir visi dzēšanu apgrūtinošie apstākļi - stiprs piedūmojums, slikta ventilācija, liels karstums, tumsa, tāpēc uguns perēklim grūti piekļūt. Ļoti sarežģīti strādāt gadījumos, ja ugunsgrēks izceļas sabiedriskās ēkās, kur vienlaikus uzturas daudz cilvēku - ap 50 un vairāk. Pati dzēšana varbūt nav tik sarežģīta, bet problēmas sagādā cilvēku evakuācija. Var sākties panika. Jārēķinās, ka var būt kāds, kam pašam grūti pārvietoties, varbūt kāds ir alkohola reibumā, cits vienkārši nolēmis doties nāvē. Grūti ir ar bērniem, jo viņi parasti nesauc pēc palīdzības, bet cenšas noslēpties."
Degšanas iemesli
Pagājušajā gadā visvairāk bija tieši kūlas un atkritumu dedzināšanas gadījumu - ap 100. I.Briedis: "Kūlu parasti aizdedzina cilvēks pats, bet to nevaram pierādīt kamēr neviens nav pieķerts, tāpēc iemesls "tīša dedzināšana" netiek izmantots - reģistrā ierakstām "kūlas dedzināšana". Nākamais biežākais ugunsgrēku iemesls ir neuzmanīga rīcība ar uguni - 60 izsaukumi. Tad seko neuzmanīga smēķēšana, apkures un elektrosistēmu bojājumi. Gadā vidēji saņemam aptuveni divdesmit izsaukumus uz ugunsgrēkiem, kas izcēlušies bojātu apkures vai elektrosistēmu dēļ. Apmēram desmit ugunsgrēku iemesls bijis nepareiza šo sistēmu lietošana."
Pasaules statistika liecina, ka ugunsgrēki galvenokārt izceļas sociālo un tehnisko iemeslu dēļ. Pie sociālajiem cēloņiem tiek pieskaitīts zems iedzīvotāju iztikas līmenis, bezdarbs, alkoholisms un narkomānija, pensionāru, invalīdu, klaiņojošu bērnu un cilvēku ar fiziskās un psihiskās veselības traucējumiem sarežģītais sociālais stāvoklis. Savukārt tehniskie ugunsgrēku iemesli ir neapmierinošs ugunsdrošības pasākumu līmenis būvniecības objektos, ražošanas tehnoloģiju slikta kvalitāte, kā arī to sistēmu un līdzekļu trūkums, kas samazina ugunsgrēka sekas un nodrošina cilvēku aizsardzību.
Bojā gājušie
Visbiežāk ugunsgrēkos bojāgājušie pieder sociāli nelabvēlīgajam iedzīvotāju slānim vai paši bijuši alkohola reibumā. I.Briedis skaidro, ka nereti bojā gājušais bijis piedzēries un ugunsgrēks izcēlies neuzmanīgi smēķējot gultā. Visveiksmīgākais šajā melnajā statistikā bijis 2002. gads, kad rajonā ugunsgrēkos negāja bojā neviens cilvēks. Savukārt 2003. gadā pieci, bet 2004. gadā bija astoņi bojāgājušie. Ja to salīdzina ar ugunsdzēsības statistikas centra (USC) datiem, Latvijā vidējais rādītājs ir zemāks -astoņi bojāgājušie uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā kā Cēsu rajonā dzīvo nepilni 60 tūkstoši iedzīvotāju, tad astoņi un pat pieci bojāgājušie ir daudz. USC apkopo datus par 54 valstīm, tāpēc Latvijas rādītājus var salīdzināt ar citu valstu statistiku. Pēc ugunsgrēkos bojāgājušo skaita Latvija iekļauta to valstu sarakstā, kurās stāvoklis uzskatāms par kritisku - tur katru gadu iet bojā pieci līdz desmit cilvēki uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Šajā sarakstā ietilpst arī, piemēram, Baltkrievija, Igaunija, Kazahstāna, Krievija un Lietuva. Vislabākie rādītāji ir Izraēlai (vidēji 0,19 bojāgājušo uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju), Šveicei (0,41), Portugālei (0,51), Grieķijai (0,52), Nīderandei (0,55), Austrālijai (0,73) un Vācijai (0,78).
Visbiežāk cilvēks ugunsgrēkā iet bojā tāpēc, ka saindējas ar dūmiem.