Tukši soli, citi skolotāji...

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

1949. gada 25. marta deportāciju traģisko likteņstāstu kopainā īpaši sāpīgi iezīmējas tūkstošiem izvesto Latvijas bērnu un skolotāju salauztie mūži, par kuriem ir saglabājušās liecības Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Lūk, ko stāsta 1949. gada 25. marta deportācijās cietušie – toreizējie skolu audzēkņi, skolotāji, kuriem okupācijas vara vienā mirklī atņēma pašu galveno – tiesības uz brīvību.

1949. gada 25. marts bija piektdiena – pēdējā mācību diena pirms skolas brīvlaika. Toreizējais Gaujienas vidusskolas skolnieks Indriķis Liepiņš iepriekšējā dienā bija saticis paziņu no pagasta padomes, kurš bija teicis – iespējams, notiks izvešana, jo MTS ir sadzītas visas apkārtnes mašīnas. Indriķis tomēr mierīgi atgriezies īrētajā istabā. Pulksten četros no rīta pie viņa kopā ar diviem apbruņotiem armijas vīriem ieradies skolas militārās apmācības skolotājs Jānis Krauklis un aicinājis nākt līdzi. Deportācijām nolemtos skolēnus savākuši vienkopus un ielaiduši skolas aktu zālē. Indriķis Liepiņš atceras: – Gribēju uz klavierēm vēl uzspēlēt "Nu ardievu, Vidzemīte", bet Krauklis nelaida. Uzrakstījām zīmītes un ielikām aizkrāsnē – varbūt kāds atradīs un izlasīs... Mūs ar mašīnu aizveda uz pagastmāju. Skolotāja Minna Kļaviņa pēc otrā bērniņa piedzimšanas tikko bija atsākusi strādāt Sērenes pamatskolā. Viņas vīrs, bijušais aizsargs, atradās apcietinājumā. 25. marta rītā viņa jau gatavojusies doties uz skolu, kad pēkšņi ieradušies vīri ar šautenēm un paziņojuši par ģimenes "pārvietošanu uz citurieni". Savukārt māsas – Ilga Kozlova un Valda Zariņa (dzim. Ziediņas) – stāsta, ka 1949. gada 25. martā gatavojušās doties uz Rāmuļu pamatskolu saņemt liecības. Kad viņas atvērušas mājas durvis, pretī nācis skolasbiedrs kopā ar apbruņotiem vīriem, liekot gatavoties tālajam ceļam. Vēlāk – jau pagastmājā – Ilga satikusi arī savu klases audzinātāju Ernu Ozolu, kurai arī priekšā stāvēja smagais ceļš uz Sibīriju. 1949. gada deportācijā cietušais Juris Branders liktenīgajā laikā mācījās Taurupes pamatskolas pirmajā klasē. Brandera kungs atceras, kā koris līdzās esošajā klasē dziedājis dziesmu "Daudzu tautību bērni". Kādai viņa attālai radiniecei – skolotājai – bijis uzdots atpazīt Juri, lai viņu varētu paņemt no skolas un nosūtīt uz pagastmāju. Stundas laikā radiniece ienākusi klasē kopā ar armijas vīriem. Jura atmiņā spilgti palicis mirklis, kad viņu jau gribējuši vest prom, bet viņš ieķēries solā un bļāvis, toties armijas vīrs paņēmis Juri aiz "krāgas" un izcēlis ārā. Vēlāk pagastmājā māte lūgusies, lai zēnu atstāj Latvijā pie mātes māsas, tomēr – nekā. Atbilde bijusi: "Sazin kā te vēl būs..." Deportāciju diena uz mūžu iespiedusies atmiņā arī Žanim Grasmanim, kurš tajā laikā mācījās Liepājas vidusskolā. Žaņa brālis Voldemārs Pēteris Grasmanis tajā laikā jau bija notiesāts par darbošanos jaunatnes nacionālās pretošanās organizācijā "Kursa". 25. martā kādas stundas laikā direktors Grudulis izsaucis Žani no klases un teicis, ka viņa kabinetā sēžot bruņoti vīri un gaidot Žani. Tālāk viņš piebildis: ''''Tu skolu zini..." Žanis Grasmanis sapratis mājienu un pa skolas sētas durvīm aizskrējis prom no skolas. Bruņotie vīri centušies viņu arestēt arī īrētajā dzīvoklī, tomēr viņam atkal izdevies veiksmīgi izmukt, pavadot nakti skolā. Vēlāk, dodoties uz mājām Dunalkas pagastā, Žanis noskaidroja, ka viņa ģimene – māte, vecākais brālis un divi jaunākie brāļi – jau izsūtīti uz Sibīriju. Par 1949. gada 25. marta traģiskajiem notikumiem liecības snieguši arī toreizējie skolotāji. Ilgvars Leimanis šajā laikā strādājis Cesvaines vidusskolā. Viņš atceras, ka iepriekšējā vakarā viņa kolēģis Georgs Kube kopā ar audzināmo klasi bija pulcējušies klases vakarā, kad pēkšņi ieradies pārstāvis no izpildkomitejas un aizvedis skolotāju līdzi. Nākamajā rītā G. Kubi kopā ar bruņotiem vīriem norīkojuši uzrādīt deportējamos skolēnus un izsaukt viņus no klasēm. G. Kube vēlāk stāstījis I. Leimanim, ka viņš speciāli centies iet lēnām gar skolas logiem, lai vismaz dažiem skolēniem būtu iespēja izbēgt. Izsūtāmo skolēnu Cesvainē sanācis paprāvs bariņš. No skolotājiem neizsūtījuši nevienu. Sāpīgas atmiņas par 25. marta notikumiem pauž Zigurds Pēteris Rubenis. Viņš stāsta, ka sākotnēji šī skolas diena Jaunpiebalgā pagājusi kā parasti, vienīgi pēc stundām skolotāja pienākusi pie Zigurda un viņa brālēna (viņi abi mācījās vienā klasē) un teikusi, lai nu skrien ātri mājās, jo viņu ģimenēm jādodas tālā ceļojumā. Abi puikas skrējuši uz mājām, pa ceļam satikdami kaimiņieni, no kuras uzzinājuši, ka tam nav nozīmes, jo ģimene jau esot "savākta" uz pagastmāju. Tagad Rubeņa kungs uzsver, ka vēlāk viņam bijis ļoti žēl, jo pirms izsūtījuma viņš nebija paspējis atvadīties no mājām. Savukārt Olga Dorbe, kura tajā laikā mācījās Zlēku skolā, atceras, ka skolotāja aicinājusi viņu kopā ar māsu nemierīgo nakti no 25. uz 26. martu pavadīt internātā. No rīta skolotāja, pavadot meitenes ceļā uz mājām, uzsējusi viņām uz muguras segas un teikusi – ja mājās neviena vairs nav, lai nākot atpakaļ. Mājās tiešām bijuši sveši cilvēki, kuri jau skaitījuši mantu. Tad viņas ieraudzījuši vietējie varasvīri un aizveduši uz vagonu pie mātes. Tagad viņas atceras, cik ļoti Sibīrijā noderējušas skolotājas līdzi dotās segas. Valmieras pedagoģisko skolu pēckara laikā tautā sauca par "sarkano", jo tajā nevajadzēja maksāt par mācībām un turklāt varēja saņemt stipendiju. Šajā skolā 1946. gadā iestājās Alojas pagastā dzimusī Dzidra Skrastiņa (dzimusi Lūse). Dzidras tēvs 1945. gadā bija apcietināts kā padomju varai neuzticams, bet māte viena centās uzturēt saimniecību un abas meitas laist skolā. Pagasta vara jau bija informējusi skolu par Dzidras Lūses "padomju varai nelabvēlīgo" ģimeni, bet klases komjaunieši bija uzņēmušies atbildību par meitenes "audzināšanu padomju garā". 1948. – 1949. mācību gadā Dzidra tomēr nebija ievērojusi aizliegumu apmeklēt mājas. 26. martā – sestdienas rītā – Dzidru Lūsi pasaukuši uz skolotāju istabu. Tur viņa uzzināja, ka ir izslēgta no skolas un var doties, kur acis rāda. Neko nenojaušot par pilnā sparā notiekošajām deportācijām, ar asarām acīs meitene devusies uz mājām. Puikules stacijā viņa no paziņas uzzinājusi, ka māte izvesta. Vakarā pie mātes brāļa "Pīķu" mājās jau klauvējuši cilvēki, kuri deportējuši arī Dzidru. Uzzinājuši, ka Dzidru deportē, klasesbiedri atnesuši uz vagonu Valmieras stacijā viņas internātā palikušās mantas. Skaidrīte Gicēviča (dzimusi Vīduša) atceras 1949. gada 25. marta notikumus Sunākstes skolā. Šajā laikā viņa kopā ar brāļiem dzīvojusi internātā. Skaidrīte stāsta, ka no rīta skolā nebija ieradusies apmēram puse no klases skolēniem. Lai gan bijusi nervoza gaisotne un visiem uzvilkts noskaņojums, stundas tomēr notikušas. Pēkšņi klasē ienākuši armijas vīri kopā ar vēl kādu personu un izsaukuši no klases kādu Skaidrītes klasesbiedru. Tajā brīdī klasē valdījis pilnīgs klusums. Atgriežoties internātā, viņa uzzinājusi, ka paņemts arī kāds pavisam mazs puisītis no otrās klases. Skaidrīte kopā ar brāļiem līdz vēlam vakaram slēpusies krūmos pie mājas. Atnākuši mājās tikai tad, kad ieraudzījuši māti rosāmies pagalmā. Jautāti par to, kādu viņi atceras 1949. gada 25. martu skolā un ko šajās dienās par notiekošo teikuši skolotāji, liecību sniedzēji atbild, ka skolā nekas netika skaidrots. Tukši soli klases rindās, citi skolotāji aizvesto vietā... Arī ģimenē reti kurš runājis un skaidrojis notiekošo... Domā un spried pats... Saskaņā ar žurnāla "Latvijas Arhīvi" pielikumā ievietoto represēto sarakstu (izdots 1995. gadā) 1949. gadā laikā no 25. līdz 29. martam kopumā izsūtīja 42 133 cilvēkus, viņu skaitā arī 7093 skolēnus, 230 studentus un 130 tehnikumu audzēkņus. Skolotāju skaits pētniekiem vēl jānoskaidro.

    Uz augšu