Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uz šīs zemes nav nekā mūžīga... Pie šīs domas jāapstājas, ja runājam par atkritumiem*. Neatkarīgi no atkritumu sastāva, apjoma vai to teorētiskās definīcijas par jebkuriem atkritumiem kopumā var teikt, ka tie atspoguļo sabiedrību, kura tos ir radījusi. Atkritumi ir sabiedrības pirkstu nospiedumi, kas vēlākām paaudzēm dos iespēju spriest par mums un vērtēt mūsu attieksmi pret cilvēces kopīgajiem izejmateriāliem, nākotnei paredzēto resursu apsaimniekošanu un mūsu attieksmi pret to.
Un tomēr – kādēļ tieši 20.gadsimtā cilvēki sākuši uztraukties par pašu saražoto atkritumu tālāko likteni? Kamēr vien cilvēks ir eksistējis, viņš ir radījis atkritumus un kaut kur tos izmetis. Kāpēc par to varēja neuztraukties viduslaikos, bet ir nopietni jādomā šodien?
Atkritumi neradīja problēmas, kamēr
*) uz Zemes bija maz iedzīvotāju; *) nebija izejvielu deficīta; *) vide bija maz piesārņota, bija daudz brīvu platību; *) izmantotie materiāli bija bioloģiski sadalošies vai inerti dabas produkti (koks, māls, vilna, lini, āda utt.), kas, nonākuši apkārtējā vidē, ar laiku sadalījās.
Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Zemes iedzīvotāju skaits sniedzas pāri 6 miljardiem, neatjaunojamo dabas resursu (nafta, gāze, akmeņogles) krājumi nav bezizmēra.
Taču galvenais – mūsu dzīvē plaši ir ienākuši sintētiskie materiāli (plastmasas, sintētiskās šķiedras, dažādas ķīmiskas vielas, kompozītmateriāli u.c.), kas dabā nav sastopami un kas vairumā gadījumu ir bioloģiski nesadalāmi.
Šādiem materiāliem atkritumu veidā nonākot apkārtējā vidē, tā tiek piesārņota, jo daba nespēj tos pārstrādāt.
19.gs. 90.gados iedzīvotāju skaits nepārsniedza 2 miljardus. Šodien iedzīvotāju skaits sniedzas pāri 6 miljardiem.
Ko darīt ar pašu radītajiem atkritumiem?
Ar neapbruņotu aci katrs var par to pārliecināties pavasaros, kad sniegs nokusis, bet zāle vēl nav sadīgusi: ceļmalas, meži, grāvji un upmalas ir nosētas ar plastmasas plēvēm, tetrapakām, PET pudelēm, dažāda veida iesaiņojuma materiāliem.
Vējš šos materiālus dzenā no vienas vietas uz otru, taču nekur tie nepazūd un būs tur arī nākamajā un aiznākamajā pavasarī, jo ir speciāli veidoti, lai būtu noturīgi pret ūdens, ultravioletā starojuma un baktēriju iedarbību. Tā nu mēs nonākam pie jautājuma – ko darīt ar pašu radītajiem atkritumiem? Tieši izejmateriālu, enerģijas resursu, augsnes auglības nemotivēti straujā izmantošana ir likusi daudziem vides speciālistiem un politiķiem citādi palūkoties arī uz tādu “pēdējās rindās stāvošu” tautsaimniecības nozari kā atkritumu apsaimniekošana. Šis jautājums ir aktuāls visām valstīm, taču attīstītākās šo problēmu ir sākušas risināt jau pirms 15-30 gadiem, tādēļ šodien tās ir pavisam citādākā situācijā nekā Latvija.
Viens no mēģinājumiem ja ne izvairīties, tad vismaz samazināt strauji augošo atkritumu daudzumu un to vienkāršu izmešanu, ir daudzās pieņemtās un vēl vērtēšanai nodotās Eiropas Savienības direktīvas, kas regulē darbības ar atkritumiem ES dalībvalstīs un arī mūsu valstī.
Galvenie atkritumu veidi (pagājušā gadsimta sākums):
- koks, - māls, - vilna, - lini, - āda, - papīrs, - metāli u.c.
Pagājušā gadsimta vidū radītie atkritumu veidi:
- plastmasas, - gumija, - sintētiskie materiāli, - organiskais stikls, - mākslīgās ādas, - sakausējumi, - ķīmiskas vielas, - medikamenti, - smagās pelnu frakcijas, - organiskie atkritumi, - uzņēmumu saimnieciskās darbības atkritumi, - sintētiskās šķiedras, - kompozītu materiāli, - nolietota elektrotehnika, - sprāgstvielas, - mājsaimniecībā radītie bīstamie atkritumi, - radioaktīvie atkritumi.
Sadarbības ilgtspējīgu attīstību nevar nodrošināt tikai ar izmaiņām ražošanas tehnoloģijās, nepieciešamas būtiskas pārmaiņas cilvēku domāšanā un ilgtermiņa politikā.
Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija
Lai parādītu vēlamo virzienu atkritumu apsaimniekošanā, ir izstrādāta atkritumu hierarhijas sistēma. Tā norāda secību, kādā vislabāk realizēt atkritumu apsaimniekošanu, kas nosaka, kādi būtu vēlamākie veidi, kā apsaimniekot atkritumus.
Atkritumu rašanās novēršana un samazināšana ir vissvarīgākā pieeja atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā.
Atkritumu rašanās novēršana vai samazināšana ir ar vismazākajām vides un ekonomiskā dzīves cikla izmaksām, tā neprasa ne savākšanu, ne materiālu pārstrādi. Šī izvēle dod ievērojamu labumu arī no ražošanas efektivitātes un resursu izmantošanas viedokļa.
Atkritumu atkārtota izmantošana ir nākamais vēlamais atkritumu apsaimniekošanas veids. Atkārtota materiāla izmantošana vēlreiz, neizdarot tajā strukturālas pārmaiņas, nozīmē to savākšanas nodrošināšanu, turklāt tiem nav nepieciešama apstrāde vai tā ir niecīga.
Atkritumu reģenerācija tālāk tiek sadalīta šādās kategorijās: materiālu reģenerācija un enerģijas ieguve. Priekšroka tiek dota materiālu reģenerācijai, kas ietver tādas aktivitātes kā materiālu pārstrādi un kompostēšanu. Šo aktivitāšu veikšanai nepieciešama savākšanas sistēma, kā arī metode materiālu pārstrādei vai to pārvēršanai par citu produktu. Zemāka prioritāte parasti tiek dota enerģijas iegūšanai, piemēram, atkritumus sadedzinot.
Apglabāšanu izmanto tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas. Pirms apglabāšanas nepieciešams veikt atkritumu iepriekšēju apstrādi. Tā ietver fizikālus, termālus, ķīmiskus vai bioloģiskus procesus, kas maina atkritumu īpašības, samazinot to apjomus vai kaitīgumu.
Tomēr šī plaši atzītā atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas sistēma „atkritumu samazināšana - otrreizēja izmantošana – pārstrāde - enerģijas ieguve - droša noglabāšana” nevar tikt pieņemta kā dogma vai pilnībā akceptēta kā likums.
Tai ir jābūt elastīgai ar iespēju atkarībā no konkrētās situācijas dot priekšroku vienai vai citai pārstrādes metodei, vienlaikus saglabājot stingri izteiktu prioritāti - samazināt noglabājamo atkritumu daudzumu. Ir svarīgi atkritumu saimniecībā ievērot atkritumu apsaimniekošanas politikā izvirzītos principus. Viens no tiem ir līdzsvarotības princips. Tas nozīmē, ka atkritumu saimniecības darbība nav pretrunā ar nākamo paaudžu prasībām.
Kad piramīda būs sakārtota?
Latvijas iedzīvotājiem vides aizsardzība ir tikai 10.vietā starp prioritātēm! Līdzsvarota atkritumu saimniecība tiek veidota, efektīvi apsaimniekojot gan esošos, tādējādi samazinot enerģijas patēriņu, atslogojot apkārtējo vidi un nodrošinot tās kvalitatīvāku saglabāšanos tagadējām un nākamajām paaudzēm, gan maksimāli ierobežojot atkritumu rašanos. Attīstītās valstīs lielāko daļu atkritumu uzskata par otrreizējo izejvielu, ko var lietderīgi izmantot. Taču šim nolūkam ir nepieciešama dalīta atkritumu savākšana vai šķirošana pēc tam.
Kāpēc Latvijā pagaidām atkritumus pārstrādā pārāk maz, kāpēc pie mums tas nav izdevīgi, bet citur ir?
*) Vecajās ES dalībvalstīs valsts ar dažādiem mehānismiem - nodokļiem, likumdošanu, augstām deponēšanas jeb noglabāšanas izmaksām utt. - veicina un subsidē šo procesu. *) Iedzīvotāji ir ieinteresēti šķirot atkritumus, jo tad maksa par to izvešanu ir mazāka. *) Ir attīstīts otrreizējo izejvielu tirgus. *) Sabiedrība ir videi draudzīgāka. Pēc aptauju datiem, Latvijas iedzīvotājiem vides aizsardzība ir tikai 10. vietā starp prioritātēm, kamēr „veco” ES dalībvalstu iedzīvotājiem - 4. vietā.
Tāda ir situācija ar atkritumiem šodien, un tikai no mums visiem ir atkarīgs, kāda tā būs rīt.
Izmantotie termini: * Atkritumi - cietas, šķidras vai gāzveida vielas, kā arī izstrādājumi, kas attiecīgajā tehnoloģiskajā, saimnieciskajā vai fizioloģiskajā procesā ir lieki un tiek no tā izņemti.