Šokējoša patiesība par vardarbību Latvijas skolās

Satraucošākais ir tas, ka nežēlīgi kautiņi vai uzbrukumi aizvien biežāk notiek arī parastās vidusskolās. Internātskolās un bērnunamos, kur vienkopus sanākuši bērni no nelabvēlīgām ģimenēm un strādā ne sevišķi kvalificēti pedagogi, vardarbība un seksuālas dabas problēmas diemžēl jau kļuvušas par ikdienišķu parādību.

Šokējošā aptauja

Šā gada sākumā Rīgā tika aptaujāti vairāk nekā 50 tūkstoši skolēnu, un uz jautājumu — vai tu jūties droši? — noliedzoši atbildēja 51%. Atbildes liecina, ka vismaz trešā daļa aptaujāto 1.–9. klašu skolēnu ir jutušies pazemoti, jo viņiem skolā vai tās apkārtnē ir atņemta nauda un mantas. Aptuveni piektā daļa atzinusi, ka viņi ir fiziski ietekmēti, un vairumā gadījumu tie ir bijuši konflikti gan ar nepazīstamiem vienaudžiem, gan ar klasesbiedriem.

Runājot aritmētiskos skaitļos, katru dienu uz Rīgas skolām dodas 25 tūkstoši bērnu, kuriem ir bail to darīt, bet aptuveni 17 tūkstoši bērnu vismaz reizi ir piekauti vai aplaupīti skolā vai tās apkārtnē.

2003. gada aptauja uzradīja vēl dramatiskākus skaitļus — tajā sevi par apdraudētiem nosauca 74% aptaujāto skolēnu. Šis procents nedaudz nokritās, jo viena gada garumā skolās tika veikta kampaņa, kurai gan vairāk bija informatīvs raksturs. Un viss! Patiesībā situācija paliek tāda pati, kāda bija. Starp citu, pirmo reizi valsts šai problēmai pievērsa uzmanību tikai 1999. gadā, kad visi politiķi aizgūtnēm sāka runāt par drošību mācību iestādēs. Kam īsti bija jānotiek, lai problēmu pamanītu?

1999. gada 22. februārī Gulbenes bērnudārzā gaišā dienas laikā ienāca astoņpadsmit gadus vecais Aleksandrs Korjakovs un ar nazi aukstasinīgi nodūra trīs gultiņās gulošas meitenītes, kā arī viņu audzinātāju, kura bērnus mēģināja aizstāvēt. Tiesā slepkava bez liekas kautrības paziņoja, ka noziegumu izdarījis, lai kļūtu slavens, bet, ja viņu nenoķertu, noteikti būtu slepkavojis vēl. Arī pēdējā vārdā viņš izdarīto nenožēloja, taču saprotot, ka draud mūža ieslodzījums, teica: «Ja mani nenotiesās, es tā nekad vairs nedarīšu.» Psihiatriskā ekspertīze viņu atzina par pieskaitāmu — arī nozieguma izdarīšanas brīdī. Diemžēl nekādi tālejoši secinājumi pēc šā gadījuma tā arī nav izdarīti, it kā Latvijas skolas turpinātu gaidīt nākamo masveida slaktiņu.

Gadījumu, kas norāda, ka vardarbība skolās ir ikdienišķa parādība, pēdējo gadu laikā ir bijis pietiekami. Viena no skaļākajām skolnieka slepkavībām notika gadu pirms Gulbenes traģēdijas. 1998. gada maijā četri nepilngadīgi jaunieši, no kuriem trīs jau iepriekš bija Nepilngadīgo inspekcijas uzskaitē, Rīgā, Stabu ielā, piekāva 11. klases skolnieku Ansi Vilku, kurš no gūtajiem ievainojumiem pēc dažām dienām slimnīcā nomira. Ap šo notikumu sacēlās visai liela ažiotāža, jo cietušais bija Nacionālās bibliotēkas direktora dēls. Vainīgie tika notiesāti un saņēma visai garu cietumsodu.

1999. gada oktobri tika aizturēts Jēkabpils Mežzemes pamatskolas 9. klases skolnieks, kurš bija izvarojis 5. klases skolnieku. Izmeklējot šo lietu, tika konstatēts, ka viņš jau vasarā līdzīgi izrīkojies vēl ar vairākiem tāda paša vecuma zēniem. Par svarīgāko attaisnojošo ap­stākli skolas direktore toreiz atviegloti minēja to, ka noziegums ir izdarīts ārpus skolas telpām, un par normālu acīmredzot tika uzskatīts fakts, ka cietušie zēni nebija atraduši nevienu, kam par sev nodarīto izstāstīt. Tikai pēdējā gadījumā zēns par notikušo izstāstījis vecākiem un varmākas tālākā darbība tika apturēta.

Tā paša gada oktobrī Talsu 2. vidusskolas 10. klasē stundas laikā ieradās zemessargs un iekaustīja šīs klases četrus zēnus. Kad zēnu vecāki vērsās pie skolas vadības, izrādījās, ka viņš ir mūzikas skolotājas vīrs, kura palūgusi savam dzīvesbiedram iespaidot skolniekus, jo viņi regulāri traucējuši stundā strādāt. Raksta autors ar bijušā skolotāja tiesībām var apgalvot — ja stundās nav disciplīnas, tad vaina vispirms ir jāmeklē pašā pedagogā. Skolotāja no darba tika atbrīvota, bet viņas vīrs no Zemessardzes atvaļināts.

Nākamajā mēnesi — novembrī — Garkalnes pagasta Upesciemā Berģu pamatskolas direktora vietnieks saimnieciskajā darbā Imants V. uz ielas piekāva astoņus gadus vecu skolnieku, pārsitot viņam degunu un lūpas. Skolas pārzine vēlāk presē klāstīja, ka darbinieka rīcību izskatīs skolas darbinieku sanāksmē, un prognozēja, ka viņu atbrīvos no darba, jo… līdzīgi viņš esot rīkojies arī tad, kad strādājis skolā par fizkultūras skolotāju!

Vēl pēc mēneša, decembrī, Liepājas 7. vidusskolā gaišā dienas laikā skolā ienākuši divi vīrieši, ievilkuši tualetē 15 gadus veco Dmitriju J. un tur smagi piekāvuši. Puisis pēc tam vairākas nedēļas slimnīcā ārstējis galvas traumu un smadzeņu satricinājumu. Tiesa gan, noskaidrojās, ka arī viņš nav bijis gluži bez vainas, jo darījis pāri viena sitēja māsai.

2000. gada februārī vietējās pašvaldības deputāts Ēvalds Vilcāns kopā ar savu sievu, skolotāju un arī deputāti, klases telpās piekāva Jēkabpils rajona Atašienes vidusskolas 9. klases skolnieku. Pirms tam no klases bija pazuduši 4 kompaktdiski 32 latu vērtībā, un «tautas kalpi» nolēmuši paši pārmācīt viņuprāt vainīgo personu.

Tajā pašā mēnesī Ventspils policija atklāja visai šokējošu gadījumu, kad Ventspils 4. vidusskolas 6. klases skolniece par 2 latiem bija nolīgusi 5. klases skolnieku, lai tas fiziski ietekmē viņas klases biedreni. Viņš šo naudu mēģināja «godam atstrādāt» un starpbrīdī upurim sāka sist pa galvu un plēst matus.

Tā paša gada decembrī gandrīz vienlaikus divas Liepājas skolas vecāko klašu skolnieki piekāvuši jaunākos — vairākus cietušos ievietoja slimnīcā gan ar nopietniem vēdera sasitumiem, gan lauztiem deguniem un smadzeņu satricinājumiem.

2001. gada martā Ventspili šokēja tā saukto kuroniešu pastrādātais noziegums, kad seši jaunieši, no kuriem divi bija nepilngadīgi, nolaupīja 15 gadus vecu skolnieku ar mērķi pieprasīt no viņa vecākiem izpirkuma naudu — divdesmit tūkstošus latu. Puisis bija nežēlīgi spīdzināts un pēc tam, vēl esot dzīvs, aprakts kādā grāvi. Lielākā daļa vainīgo nāca no labvēlīgām un labi situētām ventspilnieku ģimenēm.

2001. gadā pavisam tuvu nāvei bija kāds divpadsmitgadīgs Alojas vidusskolas skolnieks, kura biedri viņam mērķtiecīgi bija situši pa krūtīm un spieduši uz miega artērijas.

Tā paša gada septembrī Liepājas 12. vidusskolā kādas meitenes patēvs smagi piekāvis 12 gadus vecu zēnu, kurš viņa acu priekšā bija sastrīdējies ar pameitu un iesitis viņai ar skolas somu. Zēns tika sists ar dūrēm un spārdīts ar kājām, un, ja nebūtu iejaucies skolas direktors, iespējams, iznākums būtu letāls — vismaz vīrietis, visiem dzirdot, skaļi kliedzis: «Es tevi nositīšu!»

2001. gadā arī izcēlās pamatīgas skandāls Rīgas 7. vidusskolā, kad divi bērni pastāstījuši vecākiem, ka redzējuši, kā viņu klasesbiedri skolā nodarbojas ar orālo seksu. Kā pēc sarunas ar meitenēm atzina psiholoģe, tad «viņu sniegtajai informācijai par seksu septītās klases skolnieku starpā ir augsta ticamības pakāpe». Pilnīgi pretējus secinājumus gan izdarīja policijas nepilngadīgo lietu speciāliste, kura ar meitenēm runājusi bez vecāku klātbūtnes, turklāt visai agresīvi, piemēram, uzdodot jautājumu: «Kā jūs varat zināt, kas ir orālais sekss, ja pašas neesat to nomēģinājušas?» Pēc skandāla meitenes pārgājušas uz citu klasi, taču bijušie klasesbiedri viņas sagaidījuši pie skolas un piekāvuši. Kaut arī skolās jau sen sastopas ar to, ka vairumam 12. klašu skolēnu jau ir pieredze seksā, šis gadījums bija ārkārtējs.

Cits gadījums bija Olainē, kad vairāki Olaines 1. vidusskolas 8. klases skolēni smagi piekāvuši sestās klases skolnieci, kuru ar bīstamu galvas traumu nogādāja Bērnu slimnīcā. Zīmīgi, ka paši skolas pedagogi neturēja par vajadzīgu izsaukt mediķus un policiju, vēlāk raksturojot notikušo, kā «vienkāršu bērnu grūstīšanos». Izrādījās, ka pirms tam šajā skolā bija noklusēts gadījumus par kādas citas meitenes piekaušanu, kurā vainojami tie paši skolēni. Meitenes māte bija vērsusies pēc palīdzības pie pedagogiem, taču bez rezultātiem.

Tajā pašā gadā ar smagām traumām Valmieras slimnīcā tika nogādāts pilsētas 2. vidusskolas skolnieks, kuru bija piekāvuši divi klasesbiedri.

2003. gadā bijušajam Kalsnavas skolas fizkultūras skolotājam Jūlijam Beļavniekam par cietsirdīgu izturēšanos pret pirmās klases skolnieku tiesa piesprieda nosacītu sodu ar pārbaudes laiku uz 9 mēnešiem un 60 stundas piespiedu darba. Saskaņā ar viņam uzrādīto apsūdzību, izrādījās, ka stundā viens no skolniekiem bija apčurājis un atteicies slaucīt grīdu. Tad nu skolotājs paņēmis bērnu aiz rokām un kājām un klases biedru priekšā saslaucījis peļķi… ar viņu pašu. Sods pēc Kriminālkodeksa 174. panta par vardarbību un cietsirdību pret nepilngadīgo gan šādos gadījumos paredz arī brīvības atņemšanu līdz trim gadiem…

Tā paša gada septembrī ar letālu iznākumu beidzās divu vidusskolnieku strīds. Pēc grūdiena viens no viņiem nokrita un, atsitoties ar galvu pret betona apmali, ieguva nāvējošas galvaskausa un mugurkaula traumas.

Vardarbības gadījumu skaits pieaug

Jāpiebilst, ka 2004. gadā ir jūtams konfliktu skaita pieaugums. Tie pēc sava rakstura kļūst aizvien nežēlīgāki un vienlaikus — bezjēdzīgāki.

Šā gada aprīlī Ogrē izveidojās situācija, kad gandrīz sākās divu vietējo skolu savstarpējs karš, to sākums meklējams divu skolnieču strīdā par vienu puisi. Konflikta kulminācijas laikā notika vairāki kautiņi, kuros gan piedalījās, gan nolūkojās daudzi desmiti skolēnu. Tikai laimīgas sagadīšanās pēc neviens nav guvis smagas traumas.

2004. gada maijā Rīgas 94. vidusskolā pēc strīda starp klasesbiedriem viens no viņiem aizgāja uz māju, paņēma tur vairākus nažus un devās atpakaļ atriebties. Sadūris savu pāridarītāju, par laimi, ne nāvīgi, viņš ar līdzīgu likteni piedraudējis vēl vairākiem konflikta lieciniekiem, pēc tam izlēcis pa trešā stāva logu un aizbēdzis. Skolasbiedri bija šokā, jo pirms tam puisis vienmēr bijis kluss un nosvērts.

2004. gada septembrī 14 gadu cietumsodu piesprieda jaunietim, kurš datora dēļ bija nežēlīgi nogalinājis savu klasesbiedreni. Noziegumu viņš bija izplānojis rūpīgi, un par savu plānu bija pat informējis dvīņubrāli. Ieradies pie klasesbiedrenes, viņš bez jebkādām emocijām metās viņu nogalināt. Tiesu eksperti pēc tam upura ķermeni saskaitīja septiņdesmit dažādas brūces, kas nodarītas ar durošiem un griezošiem priekšmetiem.

Šā gada 19. oktobri, Jēkabpili, 11. klases ģimnāzists nežēlīgi piekāvis 7. klases skolnieku, salaužot tam roku un nodarot arī citus miesas bojājumus. Pēc stundas tas pats pusaudzis piekāvis vēl vienu skolasbiedru, saplēšot tam apģērbu. Cita starpā — pēc pirmās stundas kauslis kopā ar kādu domubiedru bija nopircis veikalā pudeli alkohola un to iztukšojis.

Nupat nesen — novembrī — Liepājā 3. klases (!) skolnieks garderobē piekāvis savu klasesbiedreni, taču, par laimi, cietusi tikusi cauri ar zilumu uz vaiga.

Pats pēdējais gadījums notika pavisam nesen — 26. novembrī— turpat Jēkabpili, kad pēc it kā nevainīgas pikošanās un vārdu apmaiņas 9. klases skol­nieks ar beisbola nūjas sitienu no muguras noveda komas stāvoklī savu nedaudz vecāko skolasbiedru. Cietušais samaņu atguva tikai pēc nedēļas, un tagad, paldies Dievam, viņa dzīvībai briesmas vairs nedraud.

Apmēram tajā pašā laikā vietējo pusaudžu banda Koknesē bez jebkāda iemesla pēc koncerta uzbruka deju grupas «Kalve» dalībniekiem, no kuriem viens nokļuvis slimnīcā ar lauztu žokli. Viens no uzbrukuma iniciatoriem policijai ir zināms jau sen, viņš terorizējis visu apkārtni un trīs reizes pieķerts krimināli sodāmos nodarījumos.

Jāpiebilst, ka šie ir tikai tie gadījumi, kuros nodarītā sekas nav bijušas noslēpjamas, taču cik tādu gadījumu ir patiesībā, pateikt nevar neviens. Jau pieminētajā aptaujā minēti arī šādi dati — no 25 000 reāli apdraudēto skolēnu tikai apmēram puse jeb 13 tūkstoši bērnu par to informējuši vecākus vai skolotājus, pārējie tikuši galā paši saviem spēkiem.

Ņemot vēra, ka viss pasaule notiekošais — vai tas būtu labais vai sliktais — agrāk vai vēlāk nonāk arī pie mums, nevar izslēgt šādas situācijas arī Latvijā. Kaut ne tik brīvi kā Amerikā, šaujamieroči ir pieejami arī pie mums. Tas, ka sabiedrībā jau skolas solos ar cilvēku savstarpējām attiecībām viss nav kārtībā, ir acīmredzams, un ārpusreglamenta attiecības armijā ir tikai iepriekš gūtās pieredzes turpinājums.

Šīs problēmas neatrisinās dažas ar pompu skolās uzstādītas videokameras. Vairāk būtu jādomā par skolēnu psiholoģiskās dzīves uztveres sakārtošanu, kā arī par viņu nodarbinātību brīvajā laikā. Kā rāda statistika, vislielākās problēmas ir Jēkabpilī, Liepājā un, protams, galvaspilsētā. Rīgas Domei, tērējot milzu naudu par dažādiem e-projektiem, kurus neviens nav redzējis, vai viedkartēm, kuras neviens nelieto, iespējams, lietderīgāk būtu šos līdzekļus iztērēt, nodrošinot visiem Rīgas skolēniem kādas bezmaksas ārpusskolas nodarbības.