Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pat rudens saule mūs šogad īpaši nelutināja... Šķiet, neiedomājami ātri kalendārs rāda novembri. Mēnesi, kad senatnē latvieši īpaši pieminēja savus senčus – veļus. Arī kristīgā Baznīca ik gadu šajā mēnesī aicina uz Kapu svētkiem. Vai tomēr aizguvums no pagānu ierašām? Taču šoreiz ne par to. Šoreiz par vietu Rīgā, pret kuru man nav īpašu simpātiju. Pat vēl vairāk – es nekad neesmu spējis sev definēt, kas tad tā ir par vietu? Kas? Lielie kapi.
Atšķirot I.Davidsones grāmatu «Rīgas dārzi un parki», lasu: memoriālais parks Lielie kapi. Tātad tomēr parks! Visskumjākais parks, kādu man gadījies redzēt, un ne jau to dažu aizlauzto krustu dēļ, kas tur nez kāpēc atstāti pēc lielās tīrīšanas. Skumjas man uzmācas tieši jau minētās «lielās tīrīšanas» dēļ... Katrai draudzei savs kakts
Jau minētajā grāmatā par šo lietu teikts: «Saskaņā ar Rīgas izpildkomitejas 1967.gada 23.aprīļa lēmumu Lielo kapu teritorijā jāierīko memoriālais parks 34 ha platībā.» Tas tad arī nekautrējoties tika izdarīts. Tomēr nedaudz ielūkosimies šīs vietas vēsturē, pirms izdarām secinājumus par šodien redzamo.
Šķiet, viss sākās tajos laikos, kad no 1770.gada līdz pat 1772.gadam Krievijā plosījās mēris. Mēra apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās un pie tām. Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773.gada 23.februārī. Tajā bija sacīts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu attālumā no pilsētas. Tad nu saskaņā ar šo pavēli Rīgas pilsēta aptuveni divus kilometrus aiz pilsētas toreizējām robežām 1773.gadā iekārtoja pilsētas kapsētu, ko mūsdienās pazīstam kā Lielos kapus. Šajos kapos sākotnēji tika iedalītas atsevišķas teritorijas lielākajām pilsētas draudzēm. Savi «steliņģi» tika Doma, Sv.Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus un Ģertrūdes (tagad Vecā Sv.Ģertrūdes draudze – aut.) draudzei. Nodalījumi bija apjozti ar koka žogiem, bet gadu gaitā robežas kapsētā izzuda un izveidojās mūsdienās redzamais «parka» plašums.
Pirmais attēls, kurā redzami jaunie kapi, ir tapis ar J.Broces roku 1798.gadā. Jāsaka gan, ka kapi vairāk atgādina neskartu smilšu lauku, kāds tas arī ir bijis. Pirmās ziņas par būvēm saistās ar žoga celtniecību 1802.gadā (arhitekts K.Hāberlands, būvmeistars J.Gotfrīds). Jauno sarkano ķieģeļu žogu ar dēļu posmiem pabeidza 1807.gadā. Savukārt 1824.gadā pēc J.Cigras ierosinājuma sāka būvēt Miera ielu, ko klāja ar bruģi, gar ielas malām stādīja liepu rindas (saglabājušās) un ierīkoja solus. Gadu iepriekš J.Cigra jau bija izstrādājis Lielo kapu projektu. Arhitekts ierosināja kapos izveidot skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem. Bija paredzēts, ka taisnie, platie ceļi un šaurie šķērsceliņi sadalīs kapu teritoriju regulāros kvadrātos un garenos taisnleņķa četrstūros. Laukumos starp šķērsceļiem paredzēja apbedīt mirušos, kuru kapavietu nerotās piemineklis. Tādējādi tiktu panākta iespēja labi pārredzēt kapu teritoriju. Atsevišķos kapu apgabalos bijuši paredzēti parkveida plānojumi, kas, jāpiebilst, nākamajos projektos vairs neparādījās. Saprotams, ka projektā centrālā ieeja bija paredzēta no Miera ielas – vārtu priekšā 1825.gadā izveidoja pusapļa laukumu, kam apkārt sastādīja apses. No baznīcas līdz siltumnīcai
1773.gadā Pokrova kapos uzcēla Pasludināšanas baznīcu no koka, bet 1777.gadā – Pokrova baznīcu, kas 1875.gadā nodega. Tagadējā baznīca uzcelta 1879.gadā (arhitekts R.Pflūgs). Lielajos kapos līdz pat mūsdienām saglabājušās daudzas kapenes, kas lielākoties celtas 18.gadsimta beigās, pārsvarā tās «runā» to gadu arhitektūras stila valodās – barokā un klasicismā. Vēlāko gadu celtnes jau pārstāv tīru eklektiku.
Interesanti, ka kapos tapušas ne vien sargu mājas, uzgaidāmās telpas sēru viesiem, bet arī siltumnīcas, kur audzēti dekoratīvie stādi un puķes. Vēl 1902.gadā Jēkaba kapos koka siltumnīcas vietā uzcelta mūra. Mēness ielas pusē bijis arī kiosks puķu tirdzniecībai. Vēlāk tāda pati siltumnīca uzcelta arī Pokrova kapos. Mūžīga miera varā
Mūžīgā miera vara izrādījās īslaicīga – to upurēja proletariāta atpūtai un labsajūtai (?). Vietā stājās mūžīgā izpildkomitejas vara, kas lēma šo piemiņas vietu iznīcībai. Apbedīšanu Lielajos kapos pārtrauca tikai 1957.gadā, Pokrova kapos – 1964.gadā, kad ar skubu sāka iekārtot piemiņas parku. No pilnīgas iznīcības laimējās paglābties tikai dažiem tautas dižgariem un varbūt vēl retajam. Šis saraksts vienmēr aizsākas ar Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Frici Brīvzemnieku, Andreju Pumpuru.... Īpaši nepiekāpīgam apmeklētājam varētu izdoties atrast arī šajā tekstā minētā latviešu kultūrā nepārvērtējamā J.K.Broces kapavietu. Godāt un pieminēt šeit kļūst arvien grūtāk – viss ir pa tīro norullēts... Saudzēts te nav ticis neviens. Ne, piemēram, izcilais krievu akadēmiķis, profesors, gleznotājs Sergejs Vinogrādovs, ne arī kaut kur vientuļa lauka vidū meklējamais (bet vai atrodams?) latviešu gleznotāja Voldemāra Matveja kaps... Ai, labāk jau nemaz neturpināt! Mākslas vēsture mēslainē Šā raksta ietvaros ir neiespējami nosaukt kaut trešo daļu to cilvēku, kas guldīti šajos kapos. Sanāktu plašs ieskats latviešu kultūras vēsturē, kas nu meklējama vien vēstures grāmatās. Pamatīgu robu šo kapu vēsturē izēda Senču iela, kas ierīkota septiņdesmito gadu sākumā (savieno Miera ielu ar K.Barona ielu – aut.) un joprojām savā būtībā ir trase pāri cilvēku piemiņai. Otrs aspekts, kas būtu te pieminams, ir lielais zaudējums mākslas vēsturei – «labiekārtojot šo memoriālu». Nebūtībā tika aizslaucīti simtiem unikālu pieminekļu un metālkalumu, kas glabāja savus divsimts gadus sargātos stāstus. Latviešu kultūrā kapiem ir būtiska nozīme, latvieši allaž ir pratuši sargāt savu senču piemiņu, bet šo kapu bēdīgais stāvoklis stāsta citu stāstu...
Lielie kapi – lielais Rīgas kauns
Sakoptība nav šīs vietas raksturīgākā iezīme, šķiet, te valda cita vara – ne vairs mirušie, ne vairs dzīvie... Un kālab ne, ja pilsēta radījusi perfektu vidi, kas patiesībā ir tāda kā Ārrīga, kur valda civilizētai sabiedrībai sveši likumi. Jau labu laiku Rīgas izpildvaras gaiteņos klīst spriedelējumi par kolumbārija ierīkošanu, kas krietni atvieglotu pārslodzi Rīgas kapsētās un kas agri vai vēlu, bet būs vienīgais risinājums šajā problēmā. Tad nu, manuprāt, šī būtu vispateicīgākā vieta kolumbārija ierīkošanai Rīgā. Šāds projekts būtu labvēlīgs iznākums padomjlaikā aizsāktajam oficiālajam vandālismam, kas turpinās vēl šobaltdien, un lieliska iespēja reabilitēt šeit reiz apbedītos. Teritorija ir milzīga (28,9 ha) un, domāju, citiem mērķiem neizmantojama, bet šāds projekts tieši Lielajos kapos ļautu pienācīgi sakopt šo vidi un turpināt tradīcijas, kas latviešiem allaž bijušas svarīgas. Memoriālais parks, protams, ir milzīga kļūda, bet mēs dzīvojam laikā, kad šo kļūdu varētu kaut nedaudz, bet labot. Citādi sagaidīsim dienu, kad te tiks uzliets kāds milzīgs hipermārkets ar vietai atbilstošu nosaukumu, piemēram, «Mūžības vārti» vai «Senču vilinājums».