Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/09/01/11354906t1h6701.jpg)
Premjers sola, ka naudu mediķiem atradīšot, tiesa gan, naudu un reformas ir solījuši iepriekš jau daudzi un daudzkārt, taču būtiskas izmaiņas tā arī nav notikušas. Ārsti ir kļuvuši par aplokšņu un pārslodzes ķīlniekiem, savukārt slimniekam ikreiz, nonākot slimnīcā, jājautā: "Kam un cik īsti man ir jāmaksā?"
- Vai jūs, mediķi, vēl ticat amatpersonu dotajiem solījumiem? - Jātic. Ticība mirst pēdējā. Es saprotu, ka budžetā nav naudas, bet tikko es dzirdēju, ko teica Emša kungs, ka vienmēr kaut kāda nauda kaut kādiem neparedzētiem gadījumiem ir. Jautājums par smaga darba atalgojumu ir jāatrisina līdz jaunajam gadam, citādi mēs nevaram prognozēt situāciju Latvijā. - Parasti saka, ka kaut kāda nauda atradīsies. Vai tā nav sistēmas galvenā problēma, ka visu laiku tiek meklēts ielāps, nevis sakārtota sistēma, kas būtu saprotama? - Es piekrītu tam, ka ir jābūt sistēmai, bet sistēmas nav. Sistēma nav sakārtota, tā nav prognozējama. Situācija, kas notiek ar mūsu dienestu, bija prognozējama pirms dažiem gadiem, jau kopš pirmajām tiesas prāvām pret anesteziologiem. Pirmā tiesas prāva bija Preiļos, kur anesteziologs netika galā ar ļoti smagu situāciju un pacients nomira, viņu notiesāja uz diviem gadiem nosacīti. Domāju, ka atceraties gadījumu, kas notika Balvos, kad stomatoloģijas slimnieks nomira. Jau toreiz mēs rakstījām vēstules Saeimai un pievērsām uzmanību. Toreiz mēs nerunājām par algām, mēs runājām par ļoti sliktu tehnisko aprīkojumu, par veciem aparātiem, kurus mēs saņēmām vēl no iepriekšējās iekārtas, par zāļu trūkumu un kadru trūkumu. - Jūs nesadzirdēja? - Mūs nesadzirdēja. Mēs nesaņēmām nekādu atbildi. Mēs saņēmām no ministrijas ļoti interesantu atbildi, ka budžets jāveido, piesaistot pacientus. Bet kā piesaistot? Arī pēc otrā kongresa mēs iesniedzām ļoti spēcīgu rezolūciju 2002. gadā. Uz to rezolūciju vispār nebija nekādas atbildes. - Ko tas nozīmē, ja anesteziologi ir mājas dežūrā? - Jūs varat iedomāties piektdienu, kad mums bija sanāksme Kuldīgā un tajā pašā dienā iestājās vienlaicīgi pieci cietušie autoavārijā. Ir viens dežurants, un viņš ir slimnīcā, bet sliktākā gadījumā viņš ir mājās. Ja ir viens dežurants, kuram ir jāaprūpē intensīvās terapijas palātu pacienti un jāiet uz operāciju zāli, jūs varat iedomāties, kas tālāk notiek. Slimnieki, kas paliek intensīvās, paliek māsu palīgu vai sanitāru uzraudzībā. Vai tā nav pacientu tiesību pārkāpšana? Bet citas izejas nav. Pieci bezsamaņā noasiņojoši slimnieki, un vienam anesteziologam jānodrošina mākslīgā elpināšana visiem pieciem vienlaicīgi un jāgatavojas operācijai. Balvos bija gadījums, kad anesteziologa vispār nebija. Viņš bija salauzis roku. Ieveda pacientu, kurš bija cietis avārijā un nomira, jo nebija ārsta. - Vai ārsti pievērsīsies anesteziologa darbam, ja palielinās algas? - Nē. Mēs arī brīdinājām - ja pat arī paaugstinās algas, šo krīzi mēs nevarēsim likvidēt pat 10 – 15 gadu laikā, jo katru gadu mēs gatavojam 4 – 5 ārstus rezidentus. Paskaitiet, cik vajag gadus, lai sagatavotu 100 cilvēku, kuru jau tagad trūkst. - Politiķi saka, ka samazinās varbūt slimnīcu skaitu un tad arī mazāk ārstu vajadzēs. - Operāciju skaits nesamazināsies. Mēs ceram, ka normālas algas piesaistīs rezidentus, jaunos ārstus un novērsīs emigrāciju uz ārzemēm. Tā ir pēdējā iespēja mums saglabāt tos resursus, kuri ir. Jau septiņi mani kolēģi gatavojas uz ārzemēm. - Mēs runājam par algām, un šajā diskusijā parasti kā pretarguments tiek lietots: ārsti tāpat ņems aploksnēs. - Mēs jau izteicām savu sašutumu par viedokli, kuru izteica gan Labklājības ministrijas ierēdņi, gan pats ministrs. Mēs teicām: "Jūs esat jurists. Jūsu rokās ir nosaukt uzvārdus, nosūtīt VID, parādīt, kādi tad ir tie ārsti, kas ņem 400 latus." Tas jau nav loģiski, kāpēc atteikties no plānveida slimniekiem un zaudēt lielās summas, un veidot tādu akciju? Anesteziologi nav tie ārsti, kuri saņem aploksnēs naudu. - Jums pievienojas aizvien jauni atbalstītāji. Ko tas nozīmēs mums kā pacientiem? Vai tas nozīmēs, ka mēs vispār vairs uz slimnīcām varam nedoties? - Man ir grūti prognozēt turpmāko gaitu. Mēs šai akcijai bijām gatavi jau 2002. gadā. Mēs iesniedzām ziņojumu un brīdinājām: ja valdība tuvākajā laikā nerisinās šīs problēmas, tad mēs paturam tādu iespēju organizēt akcijas un pāriet uz vienu slodzi. - Varbūt pasakiet, lai politiķi saprot, ko tas nozīmē, ja nonāks slimnīcā un akcija rit pilnā sparā? - Daudzi politiķi ir ļoti labi nodrošināti ekonomiski un ārstējas ārzemēs. Viņiem ir citas iespējas. Ja Emša kungs nonāktu kaut kur Latvijas perifērijā, ar viņu notiktu kāds negadījums uz autoceļiem, kā tas notiek gandrīz katru dienu, lai viņš iedomājas, kādā situācijā viņš vai viņa ģimenes locekļi nonāks, ja to ārstu, kas spēs sniegt palīdzību, vienkārši nebūs.