Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/01/11358838t1h26d7.jpg)
Domājot par kūrortiem, prātā nāk Vidusjūra, Francija, Turcija.
Tikai ne Latvija. Agrāk situācija bija citāda.
Ir vasaras vidus. Rīts. Viņš pamostas, izdzer glāzi dzirkstoša zeltera, noskalo seju baltā ūdens traukā, paņem palmu kūlu platmali. Viņa apvelk greznu kleitu, glīti sasien matus, uzliek galvā cepuri un abi taisnā ceļā dodas uz Ogres pludmali. Ierasts dienas sākums pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.
Ogres vēstures un mākslas muzeja darbiniece Evija Smiltniece stāsta, ka pilsēta kā kūrorts atklāta jau 19. gadsimta beigās, kad atpūtnieki galvenokārt bijuši bagāti vācieši. –– Viņu peldvietās atradās īpašas pārģērbšanās kastes un ūdens bija norobežots ar zariem, lai nevarētu redzēt puskailos ķermeņus. Vācu baroni ūdenī gāja, tikai lai apslapinātos, nevis kārtīgi peldētos. Viņi jau bijuši tādi kautrīgi, –– smejas E. Smiltniece.
Latvijas inteliģences izklaide
Pēc Pirmā pasaules kara pilsēta tika izpostīta, tāpēc 20. gados notika aktīva jaunu ēku un vasarnīcu celtniecība, kur atpūtu un mieru centās rast Latvijas inteliģence — mākslinieki, arhitekti, juristi, aktieri, uzņēmēji. Vienu vasaru Ogres kūrortā ir pavadījis, piemēram, tēlnieks Kārlis Zāle.
Šeit dzīvība kūsāja galvenokārt gada siltajās un saulainajās dienās, kad atpūtnieki upmalā ne tikai sauļojās un peldējās, bet arī spēlēja volejbolu, basketbolu, tenisu, ēda saldējumu, baudīja veselīgo priežu mežu gaisu. –– Kāda meitene, kura uzturējās Ogres sanatorijā, pastkartē rakstīja, ka viņa dzīvo, izklaidējas, sauļojas, ēd zemenes un mellenes, peldas un jūtas vienkārši labi,–– stāsta E. Smiltniece.
Vasarniekiem sabraucot, pilsētā parasti sākās koncerti, teātra izrādes, sporta svētki, pat Ogres avīzes iznāca tikai no maija līdz novembrim. –– Pie upes bija izveidots atpūtas un sporta placis, saukts par «B laukumu». Tur notika vērienīgas un grandiozas izrādes, kurās piedalījās ne tikai aktieri, bet arī koristi un dejotāji. Šādi uzvedumi, starp citu, bija raksturīgi visā Latvijā. Pēc tiem bieži notika arī vērienīgas balles, –– stāsta muzeja darbiniece.
Kultūras dzīvi organizēja dažādas biedrības un tas notika sabiedriskā kārtā, nevis par naudu. Cilvēki bija aktīvi, atraktīvi un nodarbojās ar labiekārtošanas darbiem, ziedojot savu laiku un personīgos līdzekļus. E. Smiltniece uzskata, ka tieši iedzīvotāju rūpes par apkārtni veicināja Ogres attīstību un veidoja to par iecienītu kūrorta vietu. Pašreiz redzamas tikai tā laika paliekas, kuras ar katru gadu tikai samazinās.
Līdakas ķēra ar rokām
Muzeju speciālists Arno Smiltnieks atceras, ka viņa sencis reiz Pārogrē ar rokām bija noķēris milzīgu līdaku. –– Tagad tas vairs nav reāli izdarāms. Tur, kur kādreiz bija laipiņa un priecīgi gājām peldēties, tagad palicis tikai aizaudzis dīķis. Ar visām veļas mazgāšanām tajā laikā ūdens bija daudz tīrāks nekā tagad ar Eiropas direktīvām, –– skumji ironizē A. Smiltnieks.
Par atpūtniekiem tika domāts daudz. Ogrē bija izveidotas trīs peldvietas ar soliņiem, kur varēja pārģērbties un pasēdēt. Turpat bija kioski, kur gardēžiem pirkt saldējumu, konfektes un dzērienus. Vakarpusē pēc peldēm bija iespējas apmeklēt kafejnīcas, restorānus un nedēļas nogalēs brīvdabas pasākumus, balles, dažādus koncertus.
–– Atpūtnieki vietējiem amatniekiem, frizieriem, zemniekiem, tirgotājiem bija ļoti izdevīgi. Apkalpojot viesus, šejienieši varēja diezgan labi nopelnīt. Īpaši liela nozīme bija frizētavām, cilvēkiem taču gribējās būt skaistiem, –– stāsta E. Smiltniece.
Latvijas nenovērtētās bagātības
Taču kūrorta nozīme pilsētā pamazām sāka izzust. Tā mazinājās jau 50. un 60. gados, kad tika uzbūvēts milzīgais monstrs Ogres trikotāžas kombināts. Tāpat savu artavu peldvietu izzušanai deva Rīgas HES izveidošana un vasarnīcu nojaukšana, kuru vietā tika saslietas daudzstāvīgās bloku mājas.
Dabas bagātības (meži, upes, kalni) gan ir saglabājušās, taču tās netiek lietderīgi izmantotas, stāsta muzeja darbinieki.
Arī Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja direktors Kārlis Ēriks Arons uzskata, ka Latvijas daba pašreiz netiek atzinīgi novērtēta. –– Kaut arī pie mums nav tādu klimatisko apstākļu un kalnu kā Čehijas, Francijas, Kaukāza slavenajos kūrortos, taču šeit ir daudzas citas vērtības. Tādas pludmales kā Rīgas jūrmalā nav nekur citur, pat francūžiem nav. Tik reta un skaista vieta. Veselīgais klimats, priežu meži (kurus diemžēl netaupām), jonizētais jūras gaiss, dūņas, minerālūdeņi un sēravoti ir neatsveramas dabas bagātības, –– atzīst K. Ē. Arons.
Trūkst atbalstošas politikas
Ekonomikas ministrijas Tūrisma departamenta politikas plānošanas nodaļas vadītāja Sanita Rancāne skaidro, ka pašreiz nav izstrādātas atsevišķas kurortoloģijas attīstības programmas, taču uzņēmēju iniciatīva tiekot atbalstīta. –– Kreditēšanas iespējas var izmantot gandrīz visi, kuri vēlas veicināt kūrortu darbību Latvijā. Tāpat valsts tiešu atbalstu sniedz informatīvo materiālu izdošanā, norāžu uzstādīšanā, kā arī sponsorējot dalību starptautiskos tūrisma gadatirgos, –– stāsta S. Rancāne.
Latvijas Zinātņu akadēmijas senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš uzskata, ka kurortoloģija Latvijā joprojām iznīkst vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, veselības aprūpes sistēmai trūkst līdzekļu, līdz ar to, profilaktiskā medicīna vispār netiek veicināta. Otrkārt, Jūrmalā neviens vairs neinvestē ārstniecisko centru celtniecībā, būvē tikai savrupmājas. Jau deviņdesmito gadu sākumā valsts neatbalstīja kūrortu esamību un arī pašreiz liela palīdzība nav jūtama. Šodien cilvēki arī dodot priekšroku aktīvākai atpūtai (sporta zālēm, aerobikai, trenažieriem).
Dabas faktori jau vēl nav izzuduši, tikai visu kūrortu sistēmu vajadzētu veidot no jauna. –– Lai profilaktiskās medicīnas iestādes atsāktu veiksmīgi darboties, vajadzētu finansiālos līdzekļus, prestižu un izstrādātu kūrortu politiku, –– uzskata J. Stradiņš.
Kūrorti Latvijā
Pašreiz Latvijā darbojas Jaunķemeru kūrorta rehabilitācijas centrs, kuru izveidojis dakteris Mihails Malkiels. Rehabilitācijas centrā apvieno trīs kūrorta faktorus: klimatterapiju, balneoterapiju (ārīgu ārstniecisku minerālūdeņu lietošanu ārstniecībā un profilaksē), dūņu ārstniecību.
Zaudētie kūrorti
Latvijas teritorijā pirmais kūrorts bija Bārbelē. Jau 18. gadsimtā tur tika atklāti sērūdens avoti, ko izmantoja ārstniecībā. Pašreiz vietā, kur atradās kūrorts, palicis tikai virzienrādis Bauska — Laubere, Rīga — Skaistkalne.
Nākamais ievērojamākais kūrorts bija Baldone. Tas pazīstams jau kopš 18. gadsimta beigām. Pirmo kūrmāju uzcēla Baldones nomnieks firsts fon Līvens. 18. gadsimta beigās barons fon Korfs saņēma no Krievijas carienes Katrīnas II atļauju iekārtot sērūdens dziednīcu un 1796. gads ir oficiālais dziednīcas dibināšanas gads. Baldones lielākās dabas bagātības ir sērūdeņi, Pladu purva ārstnieciskās dūņas un Ceplīšu purva sapropeļa kūdras slānis. Šā kūrorta nozīme mazinājās pēc Ķemeru kūrvietas atklāšanas 19. gadu simtenī. Kaut arī vēlāk Baldonē bija vērojams uzplaukums, pašreiz kūrorts ir pamests novārtā, kaut arī tas joprojām varētu darboties.
Ķemeri jau sākotnēji veidojušies kā balneoloģisks kūrorts. Krievijas impērijā tas bija visai iecienīts, jo 1912. gadā tika atklāta tiešā dzelzceļa satiksme Ķemeri–Maskava. Vēlākos gados Ķemeru rajons tika gan postīts, gan atkal atjaunots. Padomju laikā tur izveidoja sanatoriju, kurā ārstēja nervu sistēmas, locītavu, kaulu, muskuļu, ginekoloģiskas slimības. Darbojās arī kūrortu poliklīnika ar sērūdeņu un dūņu vannu nodaļām. Pašlaik šīs vietas popularitāte ir strauji mazinājusies un kūrorta nozīme izzūd, tomēr atcere par Ķemeriem tiek saglabāta. Tur ir, piemēram, daktera Lībieša ceļš, piemiņas plāksne profesoram Rudzītim, kūrortu pētnieka Lozinska piemineklis. Cilvēki var atrast bijušo un pagājušo.
Kandavā bija sērūdens un dūņu kūrorts, Liepājā — jūras peldvietas kūrorts, Valmierā — minerālūdens kūrorts, savukārt Siguldā, Cēsīs, Ogrē un Krimuldā atpūtas vietas ar labu klimatu.
Materiāls sagatavots sadarbībā ar Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja direktoru Kārli Ēriku Aronu.