Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nav jēgas pieņemt birokrātijas ētikas kodeksu, ja politikas dēļ to nebūs iespējams ievērot. Ieteikums ieviest ierēdņu ētikas kodeksu atrodams nupat publiskotajā Eiropas Padomes pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) ziņojumā par korupcijas novēršanu un apkarošanu Latvijā. Tā gan ir Latvijas medijos un arī Saeimā jau apcerēta tēma. Ir arī konkrēts uzvedības (ētikas) pamatprincipu teksts, kuru vieni uztvēruši labvēlīgi, citi skeptiski. Acīmredzot ziņojuma autoriem šķiet, ka izpildvara Latvijā ir pietiekami šķirta no lēmējvaras. Par to var strīdēties. Lēmējvara vēl itin bieži (un ne jau ar likuma starpniecību) ir gan paraugs, gan iemesls birokrātijas necilai rīcībai. Piemēram, civilizētās valstīs ir iecienīts teiciens public service is public trast. Tātad sabiedrības uzticība ir ierēdņu darba indikators. Lielā mērā tieši uzticības zemais līmenis kā tāds (varbūt pat vairāk nekā faktiskā situācija), manuprāt, noteicis Pasaules bankas aptaujās fiksētos sabiedrības priekšstatus par korupcijas līmeni. Taču — plaisa starp varu un sabiedrību ir tieši atkarīga no politikas. Tas, kā politika izlaiž izpildvaru un parlamentārās korupcijas augstais līmenis valstī attaisno domu, ka pienācīgai ierēdņu ētiskai stājai valstī trūkst politiskās gribas. Latviski jau pasen izdota Š. S. Steinberga un D. T. Ostera grāmata «Vadība, ētika un vadītāji». Katrs var to izlasīt un padomāt — ciktāl ierēdņa ētikas principi te būtu atkarīgi no paša gribas vai kodeksa, ciktāl — no viņa tiešā priekšnieka vai valdošās partijas priekšstatiem par ētiku. Nekas liels jau netiek prasīts — tikai profesionāla un godīga rīcība. Vai politiķu iekoptā pārvaldes sistēma to viscaur stimulē? Piemēram, vai konkursu uz valsts iestāžu vadītāju amatiem rīkošana ministrijās, nevis Civildienesta pārvaldē, ir vairojusi ierēdņu neatkarību? Vai tie, pieņemot lēmumus, lietas jēgu tagad respektē vairāk nekā nozares priekšnieku? Vai arvien politizētās uzņēmumu pārvaldes un to mainība politisku (valdības maiņa u. tml.) iemeslu dēļ veicina ierēdņu, vadītāju turēšanos pie principiem, kas atkarīgi no kaut kā augstāka, nevis ikdienas konjunktūras? Vai ierēdņu mainība (līdz 40%) liecina, ka pārvalde pašattīrās, vai — gluži otrādi — ka ierēdņa darbā papilnam grūtību, kuras nav saistāmas ar profesionalitāti. Piemēram, politizācija un protekcionisms kadru izvēlē noved pie tā, ka iestādēs (man par to sūdzējušies ij ministrijās, ij slimnīcās, ij pašvaldībās…) kompetentie velk ne tikai iestādi, bet arī veselu varzu nekompetento, kuriem radītas sinekūras — labi apmaksāti amati, kur nekas nav jādara. Šīs sinekūras ministrijās tieši saistāmas ar partiju, kurai tikusi attiecīga ministrija. Kā prasīt no ierēdņa ētiku, ja profesionālās vides veidošana kantorī nav atkarīga ne no viņa, ne no profesionāliem principiem? Un vēl — vai, piemēram, kāda pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu, ka tās resursi nav domāti personiskā labuma gūšanai? Gluži otrādi, Bērziņu pagasta padome, dalot zemi, rīkojas tā, it kā valsts būtu šo deputātu privātīpašums. Esmu dzirdējis, ka Ņujorkā pat ārpus darba laika lietot iestādes datoru savām vajadzībām ir nelikumīgi. Esmu dzirdējis, ka Vācijā pat interešu konflikta šķietamība ir pamats atlaišanai. Esmu dzirdējis, ka Nīderlandē, ja zvanu skaits no darba uz mājām sniedzas desmitos, jāmaksā pašam. Zviedrijas tieslietu ministrei Lailai Freivaldei sanāca skandāls, jo viņa bija lietojusi dienesta kredītkarti, lai nopirktu aviobiļeti sev un savai meitai.
Ar to gribu sacīt, ka šie piemēri Latvijā pat Saeimai vēl šķiet pārāk eksotiski, lai tos izvirzītu kā prasību sev un izpildvarai. Šeit ierēdnis joprojām ir pielāgots politikai un viņam jātur prātā, ka viņš var ievajadzēties ne tikai valsts, bet arī šaurākai vajadzībai. Un viņa ētiskā stāja arvien ļoti bieži tiks vērtēta tieši pēc spējas pareizi saprast korporatīvas dabas rīkojumus.