«Tas ir ļoti apsveicami, ka bērniem jau no pirmās klases tiks mācītas dzīves vērtības. Sabiedrība patlaban arvien vairāk degradējas, jo tajā nav izpratnes par pamatvērtībām. Bērni vairs īsti neizprot, kas ir vardarbība un naids. Viņi nezina, kas ir piedošana un cieņa, labais un ļaunais. Ceru, ka kristīgās mācības vai ētikas stundās bērni jau kopš mazotnes iemācīsies saskatīt pamatvērtības,» teic izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs.
Nākamā mācību gada skolu programmā iekļauts jauns mācību priekšmets. Iecerēts, ka tajā bērni, kuri rudenī sāks skolas gaitas, apgūs dzīves gudrības, kas palīdzēs viņiem kļūt labākiem un paklausīgākiem. Savukārt viņu vecākiem jāpieņem atbildīgs un nopietns lēmums, kā labāk apgūt šīs zinības, — kristīgās mācības vai ētikas stundās.
Kristietība ir svarīgāka
Izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs atzīst, ka jaunā priekšmeta ieviešana nesīs daudz pārmaiņu. «Ļoti būtiski ir mācīt šos priekšmetus atbilstoši maza bērna izpratnei,» saka ministrs.
«Skolotājiem būs jāseko, vai bērns saprot, par ko tiek runāts.» Radzevičs atklāj, ka skolas pašlaik nav īsti gatavas kvalitatīvi pasniegt jauno priekšmetu, īpaši kristīgo mācību. Viņš sola pārrunāt šo jautājumu ar garīdzniecības pārstāvjiem, lai uzsvērtu to, ka mazam bērnam Bībeles patiesības ir jāpasniedz viņam saprotamā veidā: «Tā, lai nerastos pārpratumi un bērnam veidotos izpratne par pamatvērtībām, nevis akla ticība skolotāja teiktajam.»
Ministrs uzskata, ka kristīgās mācības ieviešana skolā nav pretrunā ar to, ka baznīca ir šķirta no valsts. «Valsts jau neko neuzspiež baznīcai, tāpat kā baznīca neko neuzspiež valstij,» viņš skaidro. «Šķirtība jau nenozīmē ignoranci.» Radzevičs piebilst, ka māmiņām un tētiem ir dota brīva izvēle — tie vecāki, kam nav pieņemama kristīgā mācība, varēs sūtīt savas atvases uz ētikas stundām.
«Mēs esam izvēlējušies kristīgo mācību, nevis, piemēram, folkloru un latvisko dzīvesziņu tāpēc, ka latviešu kultūra tomēr balstās kristietībā,» stāsta ministrs. «Uzskatu, ka tie, kas ļoti uzsver tikai latvisko identitāti, ir atsevišķi īpatņi — vērtības, kas ir saglabājušās gadsimtiem ilgi, tomēr sakņojas kristietībā.»
Vecāki nezina, ko mācīs viņu bērniem
Sabiedriskās politikas centrs «Providus» ir veicis pētījumu par skolotāju un bērnu vecāku attieksmi pret kristīgās mācības vai ētikas mācīšanu 1.–3. klašu skolēniem.
Centra pētniece Indra Dedze atzīst, ka lēmums par jaunā mācību priekšmeta apguvi ir sasteigts: «Šie priekšmeti vēl nav pietiekami kvalitatīvi sagatavoti.» Lielākās bažas radot tas, kādā līmenī jaunie priekšmeti tiks mācīti. Arī vecāki esot nobažījušies, jo līdz šim nav īpaši informēti, kas īsti un kā šajos priekšmetos tiks mācīts.
«Vecākiem nav informācijas, kāds būs mācību saturs un ko šajos priekšmetos mācīs,» bilst Dedze. Viņa uzskata, ka daudz lietderīgāk būtu izmantot jau pārbaudītas vērtības: «Domāju, ka labāk būtu mācīt sociālās zinības — tās ir praksē pārbaudītas. Šim priekšmetam ir sagatavoti skolotāji, viņiem ir darba pieredze. Tas būtu daudz lietderīgāk nekā iemest skolotājus un bērnus nesagatavotā programmā. Arī sociālajās zinībās var mācīt par vērtībām.»
Citādi domājošie var mācīties privātskolā
Izglītības satura un eksaminācijas centra kultūras vēstures un filozofijas speciāliste Spodra Austruma skaidro, ka standartu un programmu saturs ir gatavs un jau sen zināms.
«Mani pārsteidz nevēlēšanās saskatīt to, ka piedāvājums izvēlēties vērtības ir ļoti labs,» savas bažas pauž Austruma. «Vecāki nezina un neizprot vērtību nozīmi, tāpēc arī baidās no jaunā priekšmeta ieviešanas.»
Viņa uzskata, ka nav nekāda pamata uztraukumam par kristīgās mācības ieviešanu skolās. «Mūsu kultūra tomēr ir balstīta kristīgajās tradīcijās. Arī Bībeles baušļiem ir ētikas raksturs,» — tā speciāliste.
«Ja bērnam dod iespēju apjaust labo un ļauno, piedošanu, brīvības un atbildības principus, tas ir tikai apsveicami.» Austruma atzīst, ka ikvienam no mums ir dota izvēles brīvība.
«Ja kāds negrib mācīties kristīgo mācību vai ētiku, bet gan latvisko dzīvesziņu vai, piemēram, apgūt savu musulmaņu ticību, viņš var mācīties privātskolā,» viņa iesaka. «50 gadu pārrāvums ir atrāvis arī vecākus no kristietības, tāpēc rodas bailes. Tās ir bailes no nezināmā.»
***
Pētījums
Dievkalpojumu apmeklē:
vienu reizi nedēļā — 5 procenti bērnu vecāku;
vienu reizi mēnesī — 11 procenti bērnu vecāku;
vienu reizi gadā — 22 procenti bērnu vecāku.
Kādu bērniem domātu kristīgās konfesijas pasākumu regulāri apmeklē pieci procenti bērnu.
Kristīgā mācība kā fakultatīvs priekšmets tiek piedāvāts 32 procentiem skolu.
Informēti, ka viņu bērniem obligāti būs jāizvēlas kristīgā mācība vai ētika, ir 34 procenti vecāku.
Kristīgo mācību izvēlētos 23 procenti bērnu vecāku.