Ķibilds nav miljonārs (51)

Tev nav apnicis runāt par naudu? Ja man atkal kāds pavaicā: "Vai tu arī gribi būt miljonārs?" vai "Nu, davai, iedod miljonu!" es uzskatu, ka nav nekā stulbāka, kā šādā veidā mēģināt uzturēt sarunu. Bet vispār... Nauda ir pelnījusi ne vairāk un arī ne mazāk ievērības, kā jebkura cita svarīga lieta cilvēka dzīvē. Kā es pats sev definēju – nauda ir mērķis, pēc kā tiekties, lai sasniegtu tos mērķus, kuru īstenošanai nepieciešama nauda. Tā ir naudas atšķirība no citām svarīgām dzīves sastāvdaļām – ne pēc vienas citas lietas mēs taču netiecamies, lai no tās šķirtos. Bet, no otras puses, nauda ir tik apviļāta tēma... tieši tāpat kā mīlestība, draudzība... Nauda ir tik veca, un tik daudzi par to jau izteikušies, ka izdomāt kaut ko oriģinālu ir grūti. Tieši tāpēc man liekas, ka tā ir viena no neoriģinālākajām tēmām, par ko runāt. Kas tad būtu oriģinālāka sarunu tēma? Par gaidāmo laiku. (Smejas.) Es ļoti gaidu pavasari – ienīstu ziemu! Šausmīgi ienīstu ziemu! Ziema ir cilvēka cieņu pazemojošs gadalaiks, it īpaši pilsētā un šajā mūžīgi neizdarīgajā municipalitātē. Es eju pa ielu, un man nemitīgi jāuztraucas, vai tik'' nesabeigšu savus apavus, vai nepakritīšu ar dibenu dubļos... Ja nevaru no braucamās daļas normāli uzkāpt uz trotuāra, tad tas mani pazemo. Un tur ir vienlīdz vainīga kā ziema, tā arī Rīgas municipalitāte. Tad vēl kaut kas tikpat oriģināls – ko tu dari brīvajā laikā? O, šis gan ir oriģināls jautājums! Protams, man ir brīvais laiks, bet pārāk maz, lai kaut ko īpaši oriģinālu paspētu izdarīt. Galvenais (un ne tikai brīvajā laikā) ir censties pavadīt ikvienu minūti, ikvienu stundu tā, lai vēlāk nenāktos nožēlot, lai tu nebūtu vienkārši truli “nozelējis gurķi”. Lai pēc tam varētu teikt - o, tas bija tā vērts! Kad tā padomāju, cik daudz laika mūsu dzīvē aizņem bezjēdzīgi pavadīts laiks, paliek baisi... Kas tavā izpratnē ir bezjēdzīgi pavadīts laiks? Bezjēdzīgi pavadīts laiks... Nē, nu O.K., tad jau var sākt runāt par jēgas pakāpēm, un beigās nonākt pie tā, ka dzīvē vispār nekam nav jēgas. Piemēram, kāda jēga man tagad sarunāties ar tevi? Es tajā laikā varbūt labāk būtu pastrādājis un nopelnījis vairāk naudas. Un tikpat labi varu teikt – kāda jēga strādāt, johaidī, jo naudā nav nekādas jēgas, labāk tajā laikā būtu braucis pie jūras fotografēt taureņus... Ziemā? Whatever - sniegpārslas! Bet ja domā tādā normālā un manā izpratnē, tad bezjēdzīgi pavadīts laiks ir tāds, pēc kura nav nekāda gandarījuma. Un ir pilnīgi vienalga, vai tas ir bezjēdzīgi aizvadīts no darba brīvajā laikā vai darbā, kad tu stundām ņemies un beigās izrādās, ka tas viss ir „kaķim zem astes”. Var jau būt, ka es tā “čakarējoties” esmu guvis kādu vērtīgu atziņu... Bet ir arī pietiekami daudz “čakara” ar lietām, no kurām nekādas vērtīgas atziņas neiegūst, ja nu vienīgi – ka nākamreiz ir mazāk jāpiepūlas tur, kur nav vērts piepūlēties... Un kādu jēgu tu piešķir TV spēles vadīšanai? Tā laikam bija senā mīlestība pret televīziju, kas man pēc daudziem gadiem lika atgriezties ēterā, lai arī mans sirds un maizes darbs ir reklāma. Un to es dzīvē droši vien darīšu krietni ilgāk nekā vadīšu "Miljonāru". Tomēr savu apzināto karjeru esmu sācis kā mediju cilvēks. Televīzijā šancēju jau 1996. gadā raidījumā “Nedēļa”, kas LNT vēl joprojām ir viens no populārākajiem. Pirms tam es strādāju "Dienā", un Edvīns Inkēns, raidījuma ”tētis”, mani uzaicināja kļūt par vienu no vadītājiem un sižetu veidotājiem. Tā bija mana lielākā pieredze televīzijā, kaut gan pavisam sen, kas tā īsti nemaz neskaitās, vēl vidusskolas pēdējās klasēs, es veidoju sižetus raidījumam "Apvārsnis". Toreiz tā bija baigā romantika – televīzija! Kas reklāmas biznesā ir tāds, kā nav televīzijā? Ir daudz argumentu, kāpēc esmu izvēlējies reklāmu, bet pateikt, ka tas patīk vairāk un tas – mazāk, nozīmē nepateikt neko. Tās ir divas nesalīdzināmas lietas. Bet reklāma... Redzi, uz galda stāv tējkanna – apaļš bleķa bundulis. Es paņemu šo tējkannu un domāju, kā es to pārdošu. Nevis, cik veikaliem es to piegādāšu un cik lielā plauktu platībā iebāzīšu, bet gan – kā es šo tējkannu padarīšu cilvēkam nepieciešamu, kā es likšu cilvēkam ar to iedraudzēties. Reklāma ir baigi interesantais – un tas nebūs par skaļu teikts – mākslas un biznesa apvienojums, jo tu pārdod ar radošiem izteiksmes līdzekļiem. Kas tev dzīvē ir visdārgāk izmaksājis? (Ļoti dziļdomīga un gara pauze.) Paļaušanās uz sevi. Tuvredzība. Pietiekami daudz ir zaudēts tādēļ vien, ka man ir licies – tikšu ar to galā, vai – būšu tā cienīgs, vai tamlīdzīgi. Tu tici pārdabiskām lietām? Man parasti ir neērti gudri izteikties par lietām, kuras es nepārzinu, un šī ir viena no tādām. Kaut kas jau tur ir, un reizēm šo to savādu esmu piedzīvojis. Piemēram, piecu sešu gadu vecumā ar mani atgadījās pats hārdākais piedzīvojums. Kādā karstā vasaras dienā gājām uz mežu ogot. Savu ogu burciņu nejauši biju uzlicis tieši virsū aliņai, kurā dzīvo meža bites. Kad ņēmu burciņu un gāju tālāk, vesels bars man metās virsū ... Es skrēju pa riņķi, mežonīgi baurodams kā tādās fatālās komēdijās, un neizskaidrojamu iemeslu dēļ pie sevis skaitīju... Pieskrēju pie mammas un kliedzu: “Man iekoda 18 bites!” Kad mamma vilka ārā dzeloņus, to patiešām bija 18... Tev laikam bērnībā gājis jautri... Ja, man bija forša bērnība. Esmu dzimis Saldū, un no Saldus manas skaistākās atmiņas ir lielais mājas pagalms. Tas gan bija pavisam parasts, bet katram jau tieši viņa bērnības pagalms liekas tas saulainākais, saskrāpētie soliņi visskaistākie un salauztās šūpoles visforšākās. Ģimenē esmu pastarītis – man ir vecāks brālis un arī māsa, viņa bērnībā mani bieži klopēja un sauca par sesku. Visforšākās bērnības atmiņas man ir no laukiem. Kā jau kārtīgam latviešu zēnam, man bija divi lauki. Vieni – Ādažos, ļoti skaistā vietā pie pašas Gaujas, poligona vidū. Dikti interesanti! Bija krievu laiki, un poligonā gāja vaļā riktīgs ņigu-ņegs: mēs draudzējāmies ar krievu "zoļļukiem", viņi mūs vadāja ar tankiem, ļāva līst teltīs. Pie šautuvēm lasījām patronu čaulītes. Mums pat bija pašiem savs kara muzejs – vecā šķūnelī savilkām dažādas kara trofejas: ķiveres, patronas, ceļa norādes. Un tad vēl skaistais priežu mežs, kur bija nenormāli daudz sēņu – man baigi patika iet sēnēs... Varbūt toreiz arī loterijās piedalījies? Kaut kad sen krievu laikos Sportloto laimēju 80 rubļus. Bet tā esmu absolūti neazartisks cilvēks. Reizi mūžā esmu spēlējis kazino, un tas man galīgi neiepatikās. Nemāku arī nekādas īpašās kāršu spēles. Un, lai gan mans tagadējais darbs ir domāt dažādas promo aktivitātes un pārdošanu veicinošas kampaņas, pats nekad tādās nepiedalos. Nesen ar kolēģiem, nākamajā rītā pēc lielā Ziemassvētku pasākuma, mums bija jau tradicionālās "paģiru brokastis", kad savācāmies kopā. Notika arī kolektīva apdāvināšanās. Pirms tam izlozējām, kurš kuru apdāvinās, un tika arī izdalīts budžets – katram pieci lati. Man uzdāvināja kādas padsmit "Miljonāra" momentloterijas biļetes. Un bija dikti labi! Pie brokastu galda visi tūliņ arī metāmies kasīt. Trīs biļetītes bija ar 40 santīmu laimestu, kas nozīmē – vari dabūt vēl vienu biļeti. Un viena biļete bija ar trim TV simboliem. Būtu jau smieklīgi, ja es aizsūtītu! Spēlē tu esi gluži vai Dieva vietā - reizēm palīdzi, citreiz samulsini... Es gan nepiekrītu, ka spēlē var manīt manu attieksmi. Visam pamatā ir tas, ka tā ir spēle – un spēle uz naudu. Tātad, pirmkārt, tai ir jābūt objektīvai, kas arī nosaka manas robežas – cik es drīkstu palīdzēt. Ja vienā jautājumā esmu palīdzējis vairāk, tad otrā palīdzēšu mazāk, nekā varētu to atļauties. Man pašam ir jājūt objektivitātes balanss. Jo tiklīdz spēle kļūs neobjektīva, cilvēki to vairs neskatīsies un arī nespēlēs. Mežonīgi milzīgais skatītāju skaits, kā arī to cilvēku skaits, kas raujas šo spēli spēlēt, tikai pierāda, ka ar objektivitāti acīmredzot ir O.K. Otrkārt, ja tā ir spēle un to rāda televīzijā, tai ir jābūt interesantai, citādi to neskatīsies un līdz ar to arī nespēlēs. Tādas priekšā teikšanas, aizmaldināšanas, samulsināšanas, replikas un pārvaicājumi – tas viss tiek darīts ar mērķi padarīt spēli interesantu. Ja mēs tikai mehāniski uzdotu jautājumus un saņemtu atbildes, tad kāda jēga taisīt TV šovu? Varētu raidīt pa radio! Ko tu saki par saviem konkurentiem – citu līdzīgo TV spēļu vadītājiem? Nav tā, ka apzināti ierakstu savā blociņā, ka tad un tad man jāieslēdz televizors, bet gadās, ka skatos. Ar "Zini vai mini" vadītāju Sandru Freibergu diemžēl neesmu pazīstams, bet droši vien uz ielas, ejot viens otram garām, sasveicinātos, kā jau to dara lielākā daļa mediju cilvēku. Ar Švānu (Eduardu Švānu – „Prāta bankas” vadītāju) man savukārt ir vislabākās attiecības. Mēs viņu uzaicinājām spēlēt "Miljonāra" Jaungada labdarības spēlē – tā bija interesanta hohma. Gan mums, gan viņam ļoti patika. Ja sarīkotu spēli, kurā sacenšaties jūs abi - kuram tās zināšanas būtu plašākas? Man jāatvainojas, ka es tagad tā Švāna vietā atļaujos minēt, cik viņš gudrs vai negudrs, bet man liekas, ka mēs abi būtu aptuveni vienādi stulbi, izlidotu kādā septītajā, astotajā jautājumā. Jo nav jau tā, ka es, tik ilgi spēlējot, būtu tapis īpaši gudrāks. Domāju, ka diez vai pat viscītīgākais "Miljonāra" skatītājs spēj paturēt prātā visu to informācijas gūzmu, kas iziet cauri raidījumam. Bieži vien es atceros kādu jautājumu, ko spēlē esmu uzdevis, bet vēlāk, skatoties spēli pa televizoru, vairs neatceros, kāda ir pareizā atbilde. Normāls cilvēks jau patur galvā tikai to, kas viņam ir nepieciešams. Es, piemēram, esmu beidzis Rīgas 1. ģimnāziju, kas ir skola ar fizikas un matemātikas novirzienu, tur, mācoties pēdējās klasēs, nīku ārā no eksaktajiem priekšmetiem. Visādas ģeometrijas, fizikas, algebras – nu, nenormāli! Es gan to skolu pabeidzu godam, bet jau dažus gadus pēc tam vairs neatšķīru tangensu no kotangensa. Tevi neapgrūtina tas, ka spēles ieraksti notiek Lietuvā? Spēli Lietuvā ieraksta praktiska biznesa aprēķina dēļ, jo studija ir tik mežonīgi dārga, ka to nav vajadzības būvēt divās salīdzinoši tik tuvu esošās pilsētās. Un mani tas neapgrūtina – brauciena laikā jūtos tādā kā atvaļinājumā. Aizbraucu uz piecām dienām, un katru dienu tiek ierakstītas divas spēles, kas aizņem aptuveni pusi darba dienas. Tas ir patīkams darbs! Runā, ka sieviete vīrieti par miljonāru var padarīt tikai tad, ja vīrietis pirms tam bijis miljardieris... Mjā... Kāpēc radies tāds teiciens – to mēs zinām. Protams, atjautīgi pateikts, bet, ja nopietni, tad tas ir pazemojošs stereotips – sievietes uzskatīt par dzimumu, kas naudu tērē, un vīriešus par dzimumu, kas naudu pelna. Tikpat labi arī vīrietis var padarīt sievieti daudz nabagāku. Bet jebkurā gadījumā – nauda sabojājot cilvēku... Tas atkarīgs no tā, ko katrs uzskata par “sabojātību”. Cilvēki ar hipija dzīvesveidu, kas pīpē zāli un pārtiek vispār no nekā, par samaitātu uzskata cilvēku, kas strādā par jaunākā menedžera asistentu kaut kādā kaktu reklāmas aģentūriņā nieka 200 latu aldziņas dēļ un saka: come on, viņš ir iejūdzies dzīvē! Jā, ļoti daudzus cilvēkus nauda samaitā. Bet vai mani ir samaitājusi? Protams, pie naudas ir ļoti viegli pierast, un, nedod Dies'', ja gadās kāds kritiens atpakaļ! Tad ir ļoti grūti aprast ar situāciju, kad tu vairs nevari tik daudz atļauties. Bet tas, vai cilvēks saslimst ar naudu, ir atkarīgs no katra “slimuma” pakāpes, no tā, cik viņš ir spējīgs veselīgi salikt pareizās prioritātes dzīvē. Katrā ziņā es nekad nebūvētu bērnu dzelzceļu savā rančo kā Maikls Džeksons – tāda “šiza” mani nepiemeklētu. Ja Mārtiņam Ķibildam būtu noteikta naudas summa un stunda laika, lai to iztērētu, ko viņš ar to iesāktu? 1 lats: (ilgi domā...) Tas būtu atkarīgs no mana tā brīža noskaņojuma. Ja es secinātu, ka man ir beigušās cigaretes, tad nopirktu cigaretes, un nekas pāri nepaliktu. Bet ja tas būtu tā – še tev viena stunda brīva laika, dari ko grib – tad es kioskā nopirktu "Dienu", aizietu uz kādu kafejnīcu, dzertu kafiju un lasītu. 5 lati: Es varētu aiziet pusdienās! 100 latu: Ar 100 latiem jau varētu stūrēt uz kādu apģērbu veikalu. Vai vēl labāk – aizvilktos līdz kādam mūzikas veikalam un sapirktu diskus. It kā jau tos iegādājos regulāri, bet vienmēr tomēr paliek tādi, kurus kaut kādu iemeslu dēļ neesmu nopircis. Mana šopingliste ar diskiem, kas ir noskatīti, bet vēl nav nopirkti, jau ir diezgan gara, tāpēc tā būtu lieliska izdevība! 500 latu: Mūsdienās iztērēt 500 latus – tā nav problēma! Problēma ir tikai izdomāt – kā? Un lai pēc tam nebūtu jānožēlo. Ar 500 latiem kabatā es varētu aizstūrēt uz „Palacco Italia” sapirkties drēbītes, uz kurām skatoties parasti notek siekaliņa, bet naudiņas par maz, tāpēc tikai izpārdošanās atļaujos... Par to naudu sanāktu trīs džinsu pāri! 2000 latu: Laikam piezvanītu dažiem pazīstamiem džekāniem, kas tirgojas ar nekustamajiem īpašumiem, un nopirktu kādu zemīti laukos. 1 000 000 latu: Un jāiztērē stundas laikā? Come on, tas nav reāli! Nu, varētu nopirkt kuteri vai villu Spānijā, bet tur pat ļoti, ļoti steidzoties vajadzētu pāris dienas, jo mums tās rociņas ir par īsu, lai stundas laikā varētu atrast tās iespējas, kā tādu naudu iztērēt! Stundas laikā es to miljonu vienkārši aiznestu un noguldītu bankā. Un tad ilgi, ilgi domātu...