Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/02/11367256t1h33ff.jpg)
Gleznotājas Ilzes Avotiņas atvase Kristīne Luīze Avotiņa, tāpat kā māte, ņem otu rokā un gatavojas kļūt par gleznotāju ar lielo burtu.
Kristīne Luīze ir beigusi Rīgas franču liceju, J. Rozentāla mākslas koledžu un tagad ir Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas pirmā kursa studente, nodarbojas ar grafiku, kā arī fotografē. Jaunā māksliniece jau ir piedzīvojusi pirmo personālizstādi galerijā "Bastejs", un viņas darbi šobrīd apskatāmi arī „Rudens izstādē”. Kā tu jūties labāk – kā Kristīne vai Luīze? Abus vārdus izvēlējās vecāki. Arī pasē rakstīts – Kristīne Luīze. Man labāk patīk Luīze – tas ir neparastāks vārds. Vārdadienu svinu divreiz gadā, arī savus darbus parakstu ar abiem vārdiem. Tavas mammas darbus cilvēki lielākoties atpazīst pēc to košajām krāsām. Kādas ir tavas mīļākās krāsas? Visas krāsas ir skaistas – gan mierīgās, gan košās. Galvenais – kā gleznā izveidojas krāsu attiecības. Esmu uzaugusi vidē, kur dominē košas krāsas, taču apģērbā labprātāk izvēlos ko neitrālāku. Mācos gleznot pēc klasiskās glezniecības parauga, tāpēc košo krāsu manos darbos ir maz. Tu piederi pie jaunās paaudzes māksliniecēm – kā veidojas tavas attiecības ar moderno glezniecību? Uzskatu, ka mūsdienās glezniecība zaudē savu pamatīgumu. Daudz kas izstrādāts pavirši, trūkst iedziļināšanās pašā glezniecības procesā. Māksla ir joma, kurai jāvelta visa uzmanība, to grūti savienot ar jebkādām papildu nodarbībām. Kā tad nopelnīt iztikai? Man paveicies – šobrīd mani vēl uztur ģimene! Bet daudzi, protams, strādā dažādus gadījuma darbus. Mans tēvs reiz teica: „Ja vēlies sevi pilnveidot, tad tas arī jādara. Un viss.” Māte un māsa (Katrīne Amoliņa) ir mākslinieces – vai tas iespaidoja arī tevi? Nē, tas vairāk bija pašas lēmums. Vēl mācījos Rīgas franču licejā, kad izlēmu iet uz “rozentāļiem”. Tu mēdz vērot, kā mamma strādā? Protams. Man patīk divi procesi – kad mamma meklē, kā veidot gleznas uzbūvi, un kā viņa pabeidz dabu, pieliek pēdējos akcentus. Tas ir ļoti interesanti, un es no tā arī mācos. Mākslinieki mēdz būt izteikti egocentriski cilvēki… Mēs visi esam egoisti! Tie cilvēki, ar kuriem sastopos es, nav pārāk egocentriski. Protams, ka domāju par sevi, man svarīgi labi justies, lai varētu strādāt. Egoismu parasti uztver kā negatīvu īpašību. Taču saprāta robežās tas pastāv visos. Vai kritika ievaino tavu “ego”? Ja kritika ir pamatota un balstās uz zināšanām par mākslu, tad to vajadzētu uztvert pozitīvi. Bet, ja nav tiešu argumentu, tikai “patīk/nepatīk”, tad kritiku grūti uztvert nopietni. Mamma kritizē tavus darbus? Jā, bet neuzbāzīgi. Ja man vajag padomu – eju un jautāju. Tāds ir mūsu attiecību modelis. Vai kādreiz gadījies darbu saplēst sīkās drumslās? Nē. Grafikas darbos gan dažkārt gadās defekti. Taču no tiem rodas arī jaunas idejas, un defekts kļūst par efektu! Kas tevi saista fotogrāfijā? Fotografēju ar parasto kameru, jo man patīk darbs laboratorijā – vērot kā parādās bilde. Sajūtu, ka fotogrāfija ir dzīva, ko nevar panākt, ja strādā ar datoru. Šobrīd daudzi izmanto digitālās fotokameras – kāpēc man jābūt kā citiem? Klasiskās vērtības atgriežas, cilvēkos parādās vēlme pēc patiesām lietām. Man patīk melnbaltā fotogrāfija, patīk to izkrāsot ar krāsām. Bet savu tēlu fotogrāfijā vēl tikai meklēju.