Par cūku ganīšanu un nebijušām sajūtām

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Anitra Tooma-Rijniece

Anitras Toomas-Rijnieces balsi var dzirdēt Latvijas Radio 1. programmas raidījumos un rakstīto vārdu lasīt žurnālā "Vides Vēstis". Viņa apguvusi dārzniecesagronomes amatu Bulduru lauksaimniecības tehnikumā un beigusi mežsaimniecības fakultāti Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet ne dienu nav strādājusi šajās profesijās.

Jo, kā pati atzīst, nejauši laimējies darīt to, kas visvairāk paticis, – būt žurnālistei un stāstīt ļaudīm, kāpēc mums jāmīl māte daba. Turklāt, ne tikai viedi pļāpājot, bet arī reālajā dzīvē rādot, ka cilvēks ir viena no daudzveidīgās ekosistēmas parādībām. Ja ne svarīgākā, tad iedomīgākā gan. Anitra Tooma-Rijniece: – Kad pirms 15 gadiem sākām dzīvot Kvēpenē, par vides aizsardzību daudz nedomājām, bet šobrīd mums tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa – rūpēties, lai saglabātu dabas daudzveidību. Tāpēc nekas nevar atturēt mani sestdienās pēc saspringtas nedēļas braukt mājās. Man pat nav sava dzīvokļa Rīgā. Kam man to? Lai tikai nakts melnumu pārgulētu? Kvēpene nav tālu – desmit kilometru aiz Cēsīm. Braucu ar autobusu līdz pieturai, kur mani sagaida vīrs Aivars jeb Ķērpītis un tālāk pa īpaši sliktu meža ceļu uz mājām, kas atrodas Gaujas nacionālā parka lieguma zonā. Mani netraucē tas, ka nav žurnālistes izglītības. Toties ir tādas zināšanas, kādu nav profesionālam žurnālistam, un tās palīdz saprast dabu un spriest par norisēm. Kad sākām rosīties Kvēpenē, domājām – labāk lai mūsu darbus nepamana! Jo šo vietu apmeklē ļoti daudz tūristu. Ja plūsmu neorganizē un ļauj mīt dzimto zemi visur, kur cilvēki iedomājas, var gadīties, ka drīz citiem nebūs, ko redzēt. Kas tad īsti notiek jūsu Kvēpenē? – Jau piecus gadus esmu Kurzemi atbrīvojusi no viena brīnišķīga vīrieša – Aivara Rijnieka, kuram ir veterinārārsta izglītība. Es ļoti labi saprotos ar augiem. Uzreiz manu, vai puķe jūtas labi vai slikti. Bet dzīvniekus tik labi nepazīstu. Tā ir Aivara joma. Viņš ir tāds kā doktors Aikāsāp. Tikai tādi cilvēki kā viņš var turēt dzīvniekus, jo nenodarīs tiem pāri. Tuvākās mājas ir piecu sešu kilometru attālumā aiz Gaujas. Tāpēc izmēģinām metodi, ka dzīvnieki nāk talkā kopt ainavu. Man šķiet muļķīgi pļaut zāli, kuru neviens neēdīs. Bet dabā taču ir kāds, kam tā ir aizraušanās un dzīves vērtība. Kāpēc liegt mazajām aitu un kazu mutītēm plūkt un ēst zālīti, puķītes? Tas taču ir jaukāk. Latvijā daudzi aizrāvušies ar tā sauktajiem lielo zālēdāju projektiem. – Es tiem gribu nedaudz oponēt. Bieži vien svešus dzīvniekus aizved uz neiesildītu teritoriju, tur nu tie cīnās par tiesībām un savu vietiņu. Un nemaz tik droši nejūtas, viņiem nepatīk tikties ar citiem vientuļniekiem. Turklāt, ja kaut viena govs nomirst, tas ir smags zaudējums. Bet desmit aitas uzreiz parasti nemirst, toties ātrāk vairojas. Tad nu aitas un kazas ir mūsu zaļais projekts. Ar kazām gan jāuzmanās. Viņām tik ļoti garšo žagariņi, koku mizas! Tiklīdz kazu par daudz, mežs sāk izskatīties diezgan skarbi. Pērn izmēģināju vēl vienu metodi. Mums ap māju ir sēta, lai netiek dzīvnieki, kuriem tur nevajadzētu nākt. Neviens nav piesiets, staigā, kā grib – uz palienes pļavām vai izcirtumiem, un ēd, ko grib. Vakarā kazas mājās atdzen tesmenis, aitas atnāk kompānijas pēc. Rudenī ielaidu aitas iekšpus sētas, lai noēd puķes, kas tām tīk. Cik tas bija skaisti, kad viņas tā pieklājīgi iekāpa dobītē, nekustīgi stāvēja un plūca lapiņas! Bet, kad jau ķērās klāt upeņu zariem un galotnēm, vajadzēja izlikt aiz sētiņas. Izmēģinājām arī zosis. Tās gan aizceļoja uz Bikstiem, jo mums nav tik daudz dīķu, lai pasargātu ūdeni no netīrības. Traktora nav un nebūs. Tā vietā zemi rok mīļās sivēnmātes Vilhelmīnes bērni. Tādi mazi, zaļi traktoriņi. Viņiem ir vēl viens svarīgs uzdevums. Kvēpenē tūristiem speciālais piedāvājums ir cūku ganīšana. Par to mans dēls saņēma tencinājumu Ziedoņa, Hānberga un Berķa konkursā. Kad viņš sirmos vīrus veda cūkas ganīt, izrādījās, ka tie nekad mūžā to nav darījuši. Bet vai gan Latvijā ir daudz vietu, kur var tā atļauties dzīvot? Pasaule cieš no pārapdzīvotības. Kur lai, piemēram, Kurzemē atrod vietiņu un palaiž cūkas savā vaļā? – Prieks tik tiešām nav lēts. Visu Rīgā nopelnīto, strādādama vairākās vietās, atdodu laukiem. Gadās, ka uznāk melnie brīži. Šķiet – viss jābeidz, jālikvidē. Bet tad nomierinos un saku – lai jau viņām tiek tā Kvēpenes pilsonība. Gan kaut kā izgrozīsimies. Burkānu izraut no dobes ir daudz vieglāk nekā nokaut dzīvnieku, kas ir tavs draugs. Šis hobijs ir dārgs, Aivars nestrādā algotu darbu, man jārūpējas arī par trim bērniem studentiem. Tā nu es pēc naudas braucu uz Rīgu. Tūrisms taču arī naudiņu pelna. – Piemēram, es pie tevis uz dzīvokli ekskursijā nebraucu un citus nevedu. Bet tu vari iedomāties atbraukt uz Kvēpeni un palaist skolas klasi manās pļavās. Normāli! Taču es nedzīvoju mežā tāpēc, ka ilgojos, lai tur ļaužu pūļi apkārt staigā. Nē taču! Tā ir mana kaprīze, niķis – būt prom. Es labprātāk uzņemtu tikai tuvus un mīļus draugus. Tomēr nedrīkstu liegt cilvēkiem braukt uz Kvēpeni. Tikai viņiem jāsaprot, ka šeit viņi ievēros mūsu noteikumus. Neskries, kur gribēs, ies gida pavadībā. Ne jau manas alkatības dēļ. Es varu Rīgā vairāk nopelnīt nekā ar tūristiem. Naudai te cita nozīme: stiprināt ekotūrismu, ar to, ka cilvēki maksā, pārliecināt uzvesties tā, lai nākamie ciemiņi jūtas kā pirmie. Sākumā tu pieminēji, ka esat saņēmuši buču no valsts. Par ko tā bija? – Kvēpenes saimniecība saņēma veicināšanas balvu konkursā Sējējs. Lepna esmu tāpēc, ka zinu – liela daļa cilvēku pēc veciem stereotipiem mūs uzskata par dīvaiņiem. Latvijā vēl nesaprot dabīgi barota dzīvnieka vērtību. Tāpēc es nemocīšos ar šo nodarbi. Ja strādā un soļus neskaita, cilvēks jūtas nodrošināts. Es rēķinos, ka var pienākt brīdis, kad man zudīs mīļais darbs un naudas devējs. Šobrīd ļoti daudz strādāju, lai vecumdienās nebūtu jāgaužas, kāpēc gan neko nedarīju, kad bija iespēja. Bezdarbs Latvijā ir milzīgs, un sievietēm pēc četrdesmit nodarbošanos atrast grūti. Un es neesmu īpašāka par citām. Pirms Rīgas strādāju Cēsīs, bet šī pilsēta mani izspieda, kā jau tas dzīvē notiek. Talantu fabrika labi parāda, ka nopietni uztver tikai vīriešus. Ja meitene mēģina izcelties un vēl ir tik lecīga kā es, viņu noteikti izstums. Tomēr jāatzīst, ka biju Cēsīs aizsēdējusies, mana radošā darbība radio bija pārvērtusies par reklāmu apstrādi, kas pelna citiem. Pārcēlos uz Rīgu un kādu brīdi strādāju nožēlojamu darbu par zemu samaksu līdz Arvīds Ulme ieveda mani Vides Vēstīs. Tur varēju pati gūt un citiem kādu vērtīgu atziņu dot. Kas rosina zaļo domāšanu? – Bioloģiskajiem zemniekiem klājas grūti, patiesībā tā bezcerība, kas valda, deva man spēku ņemties ar Zaļajiem tirgiem, ko pirms trim gadiem sāka Vides Vēstis un Mārtiņš Rītiņš. Šajā pavasarī ar Kurzemes zemniekiem viesojāmies Vācijā pie briļļu karaļa – miljonāra, kurš savu biznesa naudu ieguldīja bioloģiskajā lauksaimniecībā, izveidoja perfektu saimniecību un veikalu tīklu. Es ilgi sapņoju, kaut Latvijā būtu miljonārs, kas savas bagātības atdotu zaļajām lietām. Un tagad mums tāds ir, ko mēs, zaļie, paši izaudzinājām. Tas ir Rīgas domes vides komitejas vadītājs Valdis Kalnozols. Esmu pārliecināta, ka mūsu betona karalis, tāpat kā tas vācietis, ieguldīs naudu dabas saglabāšanā. Viņš jau to dara. Ceru, ka rudenī mums būs zaļais veikals. Mēs ļoti mīlam zemniekus no bioloģiskajām saimniecībām. Un viņi uzticas mums. Taču viņu nav daudz, Kuldīgas rajonā kā bija pirms desmit gadiem, tā joprojām ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. – Kurzemnieki sāka pirmie un aplauza degunu. Tagad vilnis aizgājis uz Latgali. Pirmie sāka ļoti agri, tad pasaule nesaprata un arī tagad liela daļa vēl nesaprot, kur noved tāda indēšanās. Kas ir labs un kas slikts produkts. Rietumeiropa jau sāk domāt, kādu preci izvēlēties. Kur tad globālisti liek savu produkciju? Sūta uz banānu valstīm. Diemžēl mēs nemākam pretoties. Kliedzam, kā nav kauna prasīt par kilogramu gaļas pusotru latu, ja blakus stāv tāda pati par puslatu. Kā tad tā lētā iegūta? Nav taču tāda pati. Ja ar naudu var darīt lielas un arī labas lietas, tad kā izaudzināt miljonāru? – Skaidrs, ka miljonārs zaļos neapzeltīs. Viņš liks naudu tādās lietās, kas nes peļņu un tajā pašā laikā vērstas uz ilgtspējīgu attīstību. Kā var izaudzināt? Sirds dziļumos cilvēki ir gatavi labām lietām. Piemēram, kādu brīdi jutos ļoti vientuļa. Ieliku nenopietnu sludinājumu internetā, ka esmu jauna, skaista, gudra, talantīga un gribu virtuāli ar kādu sarunāties, bet nenopietni cilvēki ar zemu izglītības līmeni lai neatsaucas. Man atbildēja kādi pieci. Visinteresantākais bija pirmais – izrādījās, ka sirdī viņš ir zaļais, sportists un pārzin informācijas tehnoloģijas. Precējies, bet mūsu kopīgās intereses bija sabiedriskas, ne privātas. Kad stāstīju par Zaļā tirgus ieceri, viņš bija gatavs palīdzēt. Tikāmiesa krodziņā, jo gribēju redzēt, vai nav kāds maniaks. Bet tas bija jaunais, gudrais, veiksmīgais latvietis, kuram vienkārši iepriekš nebija izdevības piedalīties mūsu lietās. Un pēc pusstundas es viņu paņēmu līdzi pie Kalnozola, iepazīstinot kā ar mūžīgo draugu. Sapratu, ka tā atkal ir viena no labajām nejaušībām, kas daudz palīdz atrisināt. Galvenais – jāgrib. Vai tāda pati nejaušība kā Rendas "Upmaļos"? – Kādu laiku man bija neveiksmīga personiskā dzīve. Ir draugi, bet, kā nav, tā nav neviena īstā. Aizbraucu uz ekonometni pie Māras un Daiņa Bergmaņiem un skatos: stāv pie stūra mans liktenīgais. Izrādās, ne tur biju meklējusi. Pirmoreiz atbraucu uz Kurzemi, un ir, bet es visu laiku pa Vidzemi blandījos. Tad jau Kurzemei lielu pateicību esi parādā? – Es ļoti mīlu zemi, kas man devusi tik brīnišķīgu vīru. Žēl vienīgi, ka nav laika to laimīgo laulības dzīvi pa pilnam baudīt. Jāstrādā.

Uz augšu