Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nav jābūt ortodoksālam kristietim, lai laikā pirms Ziemassvētkiem justu īpašu vēlmi pēc miera un mīlestības. Rīga jau kuro gadu tik nabadzīgi pušķota, pat Ķirsona zvanu tornis pie Vērmanes dārza nez kur pazudis. Atliek iet uz “Upi” nopirkt kādu Ziemassvētku CD, nopirkt piparkūkas un doties mājās. Kāpēc gan ne? Bet tur neizbēgami gaida televizors, pie kura pieradis pat suns. Slēdzu pogas, un sāk šķist, ka tuvojas Visu svēto dienas kašmaršovs, nevis Ziemassvētki, skaties, kurā kanālā gribi.
Kā jau mērķtiecīga kabeļtelevīzijas skatītāja (bez "Eurosport" un "BBC Prime" iztikt nespēju), esmu labi iepazinusi to piedāvājumu, ir jau gadījies rakstīt par dīvaini vienpusīgo retranslējamo kanālu atlasi, bet pēdējā laikā jāatzīst, ka vairums programmu kā kloni līdzinās cita citai, jo rāda gandrīz vienu un to pašu. Kāpēc mūsmāju kanāli pārpērk tos pašus seriālus, kurus var noskatīties Krievijas televīzijās, kas ir pieejamas vairumam vismaz Rīgā, nav noslēpums – pirmkārt, tā drīkst rādīt Krievijā tapušu produkciju (LR likumi pieļauj iespēju translēt filmu oriģinālvalodā ar latviešu subtitriem), otrkārt, šādi pievilina krieviski runājošo skatītāju daļu, kas būtībā jau sen ir attālinājusies no Latvijas televīziju vides. Drīzāk jāvaicā, kāpēc, iepērkot Krievijas seriālus, kuri ir dārgs prieks, reizēm pat dārgāks par Austrālijā tapušajiem, ņem visus pēc kārtas, vadoties tikai pēc Krievijā sasniegtā skatītāju skaita? Vai tiešām tikai nolūkā noķert publiku?
“Sasisto lukturu ielas”, “Turecka maršs”, “Noziedzīgā Sanktpēterburga”, “Kamenska”, “Detektīvs Dubrovskis”, “Zagle”, “Mazmeita” utt. Pēdējais nācis visus iepriekšējos pārtrumpojušais grāvējs “Brigāde”. Ja neesat redzējuši, uzskatiet sevi par laimīgiem. Krievijā pēc “Brigādes” likumiem dzīvo iespaidīga sabiedrības daļa, šim fenomenam velta dziesmas, televīzijas tokšovus ar teletiltiem. “Brigādes” ietekmē jaunieši dibina savas bandas. Brjanskas apgabala pilsētā Starodubā pusaudžu bandas iedzinušas panikā visus, turienes milicija nespēj fiksēt visus huligānu izlēcienus, pēdējā mēneša laikā vien desmit cilvēki kļuvuši par zvērīgas piekaušanas upuriem. Divi no viņiem no ievainojumiem miruši.Uzbrukumi notiek pēc šāda scenārija: bandīti pieiet klāt nolūkotajam upurim, saka: “Mēs esam no brigādes” - un lūdz piesmēķēt. Tālāk par ieganstu der jebkāds sīkums – vai nu smēķis par prastu, vai šķiltavas liesma par zilu, cilvēku nogāž no kājām un sāk nežēlīgi sist. Tā runā, ka uzbrucēju bandu veido septiņi mazgadīgi noziedznieki. Dažus no tiem, kuri piekāva divus velosipēdistus, bet vienu no tilta iemeta upē, izdevās aizturēt. Nopratināšanā apstiprinājās vietējo iedzīvotāju aizdomas – par stimulu bandas izveidošanai kalpojis tieši seriāls “Brigāde” (pirmoreiz Krievijas televīzija to rādīja pirms pusgada). Krievijā izsenis bijusi vēlme romantizēt cietumniekus, ieslodzījuma vietu vidi, par “blatnajām” dēvētās dziesmas bieži vien klausītājs neatšķir no Visocka šedevriem. “Ko jūs gribat no valsts, kur puse ir “sēdējusi”, bet otra puse – nesusi ieslodzītajiem radiniekiem paciņas?” mums saka, pat nemēģinot iedziļināties katrā atsevišķajā gadījumā, kāpēc cilvēks kļuvis par nosodīto un kādu mācību viņš no ieslodzījuma guvis. Arī “Brigādes” galvenais varonis – tik populārā aktiera Sergeja Bezrukova tēlotais Saša Belijs vis nav nekāds Raskoļņikovs, kuru plosa sirdsapziņa un dvēseles mokas, seriāla scenāristi ir pārliecināti, ka šis ir no īstenā ceļa noklīdis romantiķis, tāds Robins Huds krievu mērcē. Aktieris skaidro savu tēlu kā “mūslaiku varoni”, piemirstot piebilst, ka šis ir antivaronis. Ja agrāk “Kamenskas” vai “Lukturu” centrā bija likuma sargi, tad nu iestājusies absolūta noziedznieka glorificēšanas ēra. Tieši pateicoties seriālu bumam, Krievijā patlaban turpinās vēl pusotra tūkstoša seriālstundu uzņemšana, kuros darbojas vien ļaundari un viņus apkalpojošie “likuma sargi”. No seriāla uz seriālu rādītie noziegumi kļūst aizvien nežēlīgāki, turklāt rāda aizvien vairāk. Šo visatļautību Krievijā strādājošie scenāristi dēvē par “reālismu bez ierobežojumiem”. Viņiem aizmirsies kino skolās mācītais tabu princips, kam ir divas izpausmes. Pirmkārt, nerādīt tuvplānā asins plūdus un visvisādi sadragātus cilvēku ķermeņus, ko pārkāpj arī bijušās PSRS žurnālisti. Atcerēsimies kaut vai neseno ķīlnieku konfliktu Maskavā, kad Krievijas televīziju “gardākais gabaliņš” bija nogalināto čečenu sieviešu tuvplāni. BBC vai CNN neko tamlīdzīgu savai publikai nerādīja. Viņi ne tikai ievēroja pirmo jau minēto tabu, bet neaizmirsa arī otru – līdz galam konkrēti neparādītais rosina skatītāja iztēli, tādējādi tikai pastiprinot iespaidu. Krievijas “mordoboju” seriālos viss ir krietni primitīvāk – asinis asiņu dēļ. Turklāt kā vienīgo “zaudētās paaudzes” izaicinājuma un “taisnās tiesas” paņēmienu izmanto nogalināšanu. Kā rakstīja kāds žurnālists nesenā publikācijā laikrakstā “Izvestija”, “televīziju rīkotāji, apmierināti ar iegūto reitingu, turpmākajos “pasūtījuma” seriālos pieļaus sižetus par pedofilu ciešanām vai narkomāniem, kuri izdara pašnāvību, protestējot pret sociālajām represijām. Un tad jau varēs veikt arī eksperimentālu slepkavību tiešajā ēterā, reālā laikā.” Īsa pēdējā gadu desmita krievu seriālu vairuma vēsture varētu būt šāda: Sašutums par amerikāņu produkcijas pārpildīto kino un televīzijas tirgu, kā rezultātā milzu naudu (bandītu liekos līdzekļus ieskaitot) veltīja pašmāju seriālu uzņemšanai; “Sasisto lukturu iela”, “Turecka maršs” utt. – galvu reibinoša popularitāte, seriāla centrā milicis, kurš lielus kukuļus neņem, bet sīkāku materiālo palīdzību (aizkadrā) gan, kā gan citādi viņi varētu nemitīgi žūpot; Galveno varoni “mentu” vai prokuroru nomaina īpašo vienību jeb “specnaza” kareivis. Pat neesot rembo (triki krietni vājāki), viņa devīze tomēr ir: “Es jums visiem parādīšu!” Seriāla centrā pašu puika jeb “bratans”, savējais taču, kuram pieder vienīgā taisnība un dūres spēks; Nākamais? Gubernators maniaks vai prezidents recidīvists? Latvijā retranslēto Krievijas televīziju statistika liecina, ka “bojeviki” aizņem 47% visa ekrāna laika. Ja pieskaita vēl ziņu raidījumus, kur par asins plūdiem nevar žēloties, “analītiskās” programmas “Cilvēks un likums”, “Dežūrdaļa”, “Krievijas noziedzības hronika” utt. plus vēl “Pokemonus” ar dzīvību iznīcināšanu jaunākajai paaudzei, kas atliek? Ja nu vien laika prognoze (kur arī nobrūk ledāji un applūst upes) un hokeja spēļu translācijas, kuru “policisti” uz seriālu varoņu fona izskatās kā paipuisīši.
