Kupravas pagasts pēc platības ir mazākais Latvijā. Pēc tam, kad tika likvidēta padomju laikos plaukstošā cauruļu rūpnīca, strādniekiem celtās daudzdzīvokļu mājas palika tukšas. Kupravā ir vien daži simti cilvēku. Ja notiktu brīnums un investors kopā ar pašvaldību attīstītu dzīvojamo fondu, vai tāpēc uz Kupravu pārceltos ģimenes?
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka iedzīvotāju skaits pērnā gada laikā pieauga tikai Pierīgas reģionos un iedzīvotāju skaita palielinājums bija vērojams vien 15 no 110 valsts novadiem. Iemesls - jaunu mājokļu neesamība un īres tirgus gausā attīstība, kas kavē uzņēmējdarbību ārpus Latvijas lielākajām pilsētām. Tas savukārt nemudina zemo darba algu saņēmējus pārcelties uz reģioniem un saņemt izdevīgākas nodarbinātības iespējas. Novados ar pozitīviem iedzīvotāju pieauguma rādītājiem būtisku lomu spēlē jaunu dzīvesvietu attīstība. Kādēļ jaunu mājokļu tirgus attīstība Latvijas reģionos ir tik iestigusi, un kā to iespējams labot, stāsta Dzīvojamo māju attīstīšanas kompānijas “Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš.
Mazpilsētu lielākā problēma ir nepietiekamais iedzīvotāju skaits jaunu dzīvojamo projektu uzsākšanai. “Tas ir kā apburtais loks – cilvēki labprāt dzīvotu mazpilsētu jaunajos projektos, un, visticamāk, šādu projektu esamība ietekmētu lēmumu pārcelties uz mazpilsētu, tomēr pieprasījums nav tik liels, lai šie projekti tiktu īstenoti, līdz ar to nepalielinās iedzīvotāju skaits reģionos.”
Attīstītājs uzskata, ka viss ir pašvaldību rokās. Pēc viņa domām, vajadzētu stimulēt jau esošo mājokļu nonākšanu tirgū. “Bieži vien redzam, ka mazākās pašvaldībās stāv daudz tukšu un neapdzīvotu dzīvesvietu. Cilvēki ir aizbraukuši prom un nevēlas uzņemties risku savu mājokli izīrēt par nelielu maksu nepazīstamam īrniekam. Pašvaldība šo situāciju varētu labot, uzrunājot šo mājokļu īpašniekus un piedāvājot īres risinājumus, – piemēram, ieteikt jau sameklētus īrniekus, kas plāno doties uz konkrēto reģionu strādāt un ir dzīvesvietas meklējumos."
Tā, lūk, ir informācijas apmaiņa, kuras trūkst tirgus veiksmīgai attīstībai - jo īpaši mazajos pagastos, kur ir vien pāris tūkstoši iedzīvotāju.
Tomēr vairumā Latvijas reģionu investoriem jaunu mājokļu būvēšana nav peļņu nesošs bizness. Savukārt pašvaldības nevēlas investēt naudu jaunu mājokļu būvē – lielākā daļa īres namu ir subsidētie. “Kad pašvaldība grib attīstīt subsidētu dzīvojamo fondu, tā uzrunā nekustamo īpašumu attīstītājus vai būvuzņēmējus, lai noskaidrotu nomas cenas piedāvājumus konkrētam dzīvojamam fondam. Tad to attiecīgi var iznomāt tālāk, par subsidēto naudu sedzot šo starpību. Šie ir mehānismi, kas pašlaik strādā, runājot par nekustamo īpašumu attīstību sadarbībā ar pašvaldību.”
Kļaviņš uzskata, ka valstij jāsāk domāt par alternatīvām iespējām, piemēram, privātā sektora iesaisti mājokļu būvniecībā un renovācijā. Kā pozitīvu viņš min Skandināviju, kur privātie uzņēmēji būvē pašvaldības iestādes - slimnīcas, skolas, kultūras namus.
