20. gadsimta zinātniskajā fantastikā Venera nereti tiek attēlota kā brīnumzeme, kurā valda patīkama gaisa temperatūra, kur ir meži, purvi un pat dinozauri. 1950. gadā Amerikas Dabas vēstures muzejs pat sāka rezervēt vietas pirmajai kosmosa tūrisma misijai – vēl pirms tādu kompāniju kā “SpaceX” un “Virgin Galactic” rašanās. Viss, kas tev bija jādara, – jānodod muzejam sava adrese un jāatķeksē vēlamais galamērķis, kuru skaitā bija arī Venera.
Mūsdienās Venera ir viens no neticamākajiem kosmosa tūristu galamērķiem, jo astronomi ir noskaidrojuši, ka Venera drīzāk ir nevis paradīze, bet gan ellīgi karsta planēta, uz kuras valda toksiska atmosfēra. Par spīti tam NASA pašlaik strādā pie konceptuālas misijas uz Veneru.
Kā gan šāda misija varētu būt iespējama?
Izdevumā "the Conversation" rakstīts, ka gaisa temperatūra uz Veneras virsmas ir aptuveni 460 Celsija grādi – augstāka nekā uz Merkura, neskatoties uz to, ka Venera atrodas gandrīz divas reizes tālāk no Saules.
Šādā temperatūrā kūst daudzi metāli, to skaitā bismuts un svins, kas rezultātā var pat gāzties uz zemes no gaisa kā sniegs. Veneras virsma ir akmeņaina un kalnaina.
Planēta ir arī ģeoloģiski jauna un nav vēl beigusi veidoties, kas liek domāt, ka vulkāniskā aktivitāte uz tās ir ārkārtīgi liela.
Par laimi, NASA misijā cilvēku neplāno nogādāt uz Veneras virsmas, bet gan tās atmosfērā, lai no tās tad varētu droši turpināt Veneras pētniecību. Lai arī konkrēts datums, kad šī misija tiks realizēta, vēl nav nozīmēts, tomēr ir zināms, ka tā ir iespējama, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām. Astronomi plāno izmantot kosmosa kuģus, kas spētu ilgu laiku noturēties Veneras augstākajos atmosfēras slāņos.
Lai arī tas izklausās pārsteidzoši, tomēr Veneras atmosfēras augstākie slāņi ir vieta, kurā apstākļi ir vislīdzīgākie Zemei. 50 un 60 kilometru lielā augstumā spiediens un temperatūra varētu līdzināties Zemes atmosfēras zemākajiem slāņiem. Salīdzinot Veneras augstākajos slāņos apstākļi varētu būt tādi kā Kilimandžāro virsotnē, bet gaisa temperatūra – 20 līdz 30 grādi pēc Celsija. Atmosfēra tādā augstumā ir arī pietiekami blīva, lai astronauti neciestu no kosmosa radiācijas.
Konceptuālais kosmosa kuģis varētu kuģot apkārt planētai ar vēja palīdzību. To viegli varētu piepildīt ar skābekli.
Veneras atmosfēra sastāv no 97% oglekļa dioksīda, aptuveni 3% slāpekļa un nedaudz citu gāzu. Savukārt tādas problēmas kā, piemēram, skābos mākoņus, var atrisināt ar dažādām tehnoloģijām.
Dzīvība uz Veneras
Veneras virsma ir kartēta ar radaru palīdzību, tomēr tikai dažās vietās uz Veneras virsmas ir bijušas zondes, proti, 20. gadsimta 70. gadu laikā uz Veneru tika nosūtītas vairākas padomju zondes. Tādā veidā tika iegūtas vienīgās Veneras virsmas fotogrāfijas, kurās skaidri varēja redzēt, ka uz tās diez vai iespējama dzīvība.
Tomēr planētas atmosfēras augstākajos slāņos viss ir ciktādi. Zinātniekiem ir zināmi vairāki organismi, kas līdzīgos apstākļos mierīgi izdzīvo uz Zemes, piemēram, organisms “acidianus infernus” ir atrodams Islandes un Itālijas toksiskajos ezeros.
Protams, nekas no tā nepierāda, ka dzīvība uz Veneras eksistē, tomēr to būtu iespējams izdarīt plānotās misijas laikā.
