Trūkst tikai lāču un balalaiku: kā mēs savaldījām "mazo velnēnu" un pievarējām Transsibīrijas maģistrāli

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Pastaiga pa Vladivostoku

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Pašiem grūti noticēt, bet esam Vladivostokā. Pieveikti 10 606 kilometri pa Krieviju; patiesībā šodien jau arī norullēti savi pārdesmit, bet tos vairs nav vērts skaitīt. Esam sasnieguši astoņu stundu starpību ar Rīgas laiku un nedaudz, bet pelnīti izbaudām Krievijas lielākās Klusā okeāna ostas pilsētas sniegtos labumus. Mūsu beidzamais vakars pašā pēdējā vilcienā izvērtās patiešām interesants. Trūka tikai lāču, kas spēlē balalaiku. 

Mārtiņš:

Viktorija šobrīd ēd kaviāru ar karoti un uzdzer glāzi bruta, bet es tikmēr izmantoju interneta privilēģijas un pēc vairāku nedēļu pārtraukuma ceru noskatīties kādu filmu. Ai, kāpēc lai es nepalielītos vēl nedaudz?

Tikko notiesājām krietnu jūras ķemmīšu, svaigi pagatavota krabja, tīģergarneļu un kalmāru porciju. Skaisti dzīvot neaizliegsi! Izcils kontrasts pēc riekstiņu, roltonu un tējas diētas ar piedzīvojumu aromātu.

Bet, ja tev tas liekas izcili, tad pirms 12 stundām mēs tāpat domājām par dušu un puslīdz stabilu interneta pieslēgumu.

Vakar pēc pārdomu nosūtīšanas kolēģiem Latvijā mūsu vakars paturpinājās diezgan interesanti. Mūsu vagona kaimiņš Kims arī restorānvagonā fonā baudīja vakara miestiņu un vakariņas. Tad vagonā ievēlās pamatīga kalibra vietējie un, tā kā nebija kur sēdēt, viņi apsēdās pie Kima. Valodas barjera traucēja normālai komunikācijai, un Kims, paspējis sabīties no tik prāviem un skaļiem vīriem, atnāca sēdēt pie mūsu galdiņa. Tas biedrus neatturēja pienākt klāt un ar viņu iepazīties tuvāk, izmantojot mūsu tulku pakalpojumus.

Pie blakus galdiņa divas vietējās daiļavas prasīja, no kuras Korejas viņš ir. "Normālās," es atbildēju. "Ja mēs sēdētu vienā vagonā ar Kimu no otras Korejas, baidīties vajadzētu mums visiem pārējiem, nevis viņam."

Izrādās, mūsu kaimiņš ir mazs un bailīgs līdz zināmai glāzei, kad baidīties sāka pārējie, jo bija pamodinājuši mūsu klusajā kaimiņā pašu velnu.

Būdīgie krievi tika apskauti un sabučoti reizes pārdesmit. No vietējām skaistulēm ievākti kontakti, bet viņa telefons un maks tik bieži sāka atrasties uz zemes, ka beigās paņēmu pie sevis paglabāt. "Little devil you," es noteicu, un pēc vēl dažiem piedzīvojumiem sākām ar Viku stumt kaimiņu mājās. Savā starpā nospriedām, ka vispār esam labi kaimiņi.

GALERIJA: Pastaiga pa Vladivostoku

Vladivostokā ieradāmies agri no rīta - laikā, kad Latvijā gulēt bija aizgājušas tikai bibliotekāres, tāpēc pat sanāca papļāpāt un padot ziņu dažiem draugiem. Laika starpību šobrīd ļoti jūtam. Pāris stundas atpūtušies, devāmies pastaigā pa pilsētu. Jāsaka godīgi - vispār nav sajūtas, ka mēs būtu Krievijā. Vladivostoka ir uzbūvēta uz kalniem, ielas milzīgos leņķos, un Japānas jūra deguna galā. Cilvēki ļoti moderni apģērbušies.

Teju visiem auto stūre ir labajā pusē. Loģiski, Āzija tepat blakus, bet bija savdabīgi novērot šo tendenci. Maskavā neredzēju nevienu auto ar stūri labajā pusē. Jekaterinburgā arī nevienu. Omskā pa retam varēja manīt, pat braucām vienā šādā taksometrā. Irkutskā jau bieži bija pamanāmas šādi aprīkotas automašīnas, bet šeit, Vladivostokā, teju visas.

Rīt vēl plānojam pastaigāties, uzņemt dažas bildes, un tad jau būs jāsāk kravāties un domāt par mājās braukšanu! Esam nonākuši līdz mūsu ceļojuma finiša taisnei.

Viktorija:

Ja godīgi, rakstīt dienišķās piezīmes par ceļojumu kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Dienā, kad no Rīgas ielidojām Maskavā, mūs pārsteidza katra reklāmas izkārtne un satiktais cilvēks. Taču šodien pieķērām sevi pie domas, ka pat uz visdīvainākajām lietām jau raugāmies kā uz pašām par sevi saprotamām.

"Nu, stūmām un vilkām korejieti no restorānvagona līdz viņa guļamvietai vietkaršu vagonā. Nekas īpašs," pilnā nopietnībā apspriežam nesenos notikumus.

Pēdējā diena vilcienā mums sagādāja vairākus pārsteigumus. Iepriekšējais vakars beidzās ar to, ka no restorānvagona uz gultu praktiski nesām kaimiņu - "mūsu ķīnieti", kurš patiesībā izrādījās korejietis. Viņu sauc Kims. Mārtiņš joko, ka droši vien nav viegli būt korejietim ar vārdu Kims. Viņš, tāpat kā mēs, ceļo pa Transsibīrijas maģistrāli. Tikai bez pieturām - viņš, nabadziņš, veselu nedēļu kratās vilcienā no Maskavas uz Vladivostoku, nezinot ne vārda krievu valodā.

FOTO: Viktorija Puškele/TVNET

Atklājās, ka viņš ir 41 gadu vecs, kaut arī es nebūtu iedomājusies, ka vairāk par 30. Un vēl, un vēl! Viņš teica, ka vidējā alga Dienvidkorejā ir apmēram 2500 eiro mēnesī.

Diena iesākās tāpat kā visas iepriekšējās, ko esam pavadījuši vilcienā. Pamostos uz augšējās lāvas, mēģinu pieslēgties internetam, bet savienojuma nav. Tāpat kā nojausmas, kas šodien par datumu, nedēļas dienu un kādā laika zonā atrodos. Vēl nedaudz pasnaužu, pēc tam ceļos, uzvelku "Krievijas dzelzceļa" firmas čībiņas, aizeju pēc karstā ūdens, uztaisu kafiju un vieglā transa stāvoklī skatos pa logu. Koki, kalni, upes, klajumi... Hop, pa blakus sliedēm aizbrauc kravas vilciens. Nezinu, kāpēc, bet man jau kopš bērnības ļoti patīk šis mirklis braucienos ar vilcienu.

Ja neskaita Kaļiņingradu, Krievija aptver deviņas laika zonas. Ceļā no Maskavas līdz Vladivostokai esam šķērsojuši septiņas no tām, vairumu - mazāk nekā 24 stundu laikā. Kā izrādās, trešā diena vilcienā - tas nav nemaz tik baisi. Var izgulēties, padomāt par svarīgo un mūžīgo, iepazīties ar interesantiem ceļabiedriem, kā arī retajās, aukstajās pieturās uz perona uzzināt par dzelzceļa personāla un pavadoņu darba specifiku

Vienā no tādām pieturām, kurā izkāpjam čībiņās, mūs sagaida zivju un jūras produktu pārdevēji - sālīti lašu ikri un žāvēta, kūpināta zivs, kuras nosaukumu nekad agrāk nebiju dzirdējusi. Nopērku palielu ikru bundžu par 300 rubļiem (četriem eiro).

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Mūsu pavadone, kura gādā ne vien par kārtību vagonā, bet arī pasažieru veselību, norāj katru, kurš pārāk plānā apģērbā iziet uzpīpēt vai vienkārši ieelpot svaigu gaisu un izlocīt kājas.

Saprotu, ka ikrus gribu ēst ar tējkaroti un atšautu mazo pirkstiņu (jā, tāpat kā pirms pāris dienām ēdu roltonu), tāpēc dodamies uz restorāna vagonu.

Tur "mūsu" korejietis ēd salātus un dzer alu. Izskatās, ka viņš jau gatavs iet prom, kad pie viņa piesēžas divi vīrieši. Es ar tādiem puišiem nekādas darīšanas negribētu, bet, lai arī viņi izskatās pēc kriminālajām autoritātēm, patiesībā, visticamāk, ir parasti strādnieki. Izskatās, ka Kims arī ar viņiem negrib neko kopīgu, tāpēc kā mūsu kaimiņš prasa, vai var piesēsties pie mums. Mēs, protams, piekrītam. Un tad "puiši" arī pārsēžas pie mums. Viņiem pavisam noteikti vajag iedzert ar korejieti, kurš negribīgi piekrīt.

Kad viņš izdzēra savu glāzīti, sākās neticamas pārmaiņas. Šķiet, nebiju pat beigusi ēst ikrus, kad mūsu Kims desmit minūšu laikā bija iztukšojis degvīna pudeli. Kas tikai nenotika - gan sadzēra tubrālības ar saviem jauniegūtajiem krievu draugiem, gan iepazinās ar dāmām no Habarovskas, gan dejoja, gan pat lauzās ar rokām.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Trūka tikai lāču, kas spēlē balalaiku. Mūsu korejietis nokrita ejā starp restorānvagona galdiņiem, viņa "bratanu" diskusijas kļuva par grādu karstākas, un mēs nolēmām - lai izvairītos no konfliktsituācijas, jāatgriežas vietkaršu vagonā, līdzi ņemot savu draugu no Āzijas.

Esmu jau stāstījusi, ka gājiens cauri braucoša vilciena vagoniem nav tas vieglākais uzdevums. Bet iedomājieties, ka tas jādara, vienlaikus mēģinot noturēt kājās miermīlīgu, taču ļoti piedzērušos korejieti. Kamēr vedām ceļabiedru uz viņa vietu, saņēmām kaudzi rājienu no pavadonēm - viņas laikam padomāja, ka mēs tā piedzirdījām savu draugu no Austrumiem.

Atkal visu nakti negulēju. Kad saproti, ka tavs mūža sapnis izbraukt visu Transsibīrijas maģistrāli būs piepildīts jau pēc dažiem simtiem kilometru, rodas neliela tukšuma sajūta... Turklāt pārdzīvoju par Kimu, tāpēc nakts vidū nokāpu no savas augšējās guļvietas un apsedzu viņu.

Nu, lūk, esam piestājuši stacijā "Vladivostoka". Sirsnīgi atvadījušies no vagona pavadones un nofotografējušies pie zīmes "Šeit beidzas diženā Transsibīrijas maģistrāle", mēs izelpojam. Joprojām grūti noticēt! Ātri vajag izdomāt jaunu mērķi, jaunu sapni. Par iespaidiem ostas pilsētā un to, kāpēc Vladivostoka - tāpat kā Maskava - "nav Krievija", pastāstīšu rītdien.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.  

Uz augšu