Mūsu audžumeita – mans lielākais izaicinājums
Skaudra pieredze, kas spēj atklāt patieso

FOTO: Depositphotos

Elīna Batraga, kā pati saka, ir dikti laimīga sieva un mamma, kura audzina trīs gadus vecu meitu Hannu, teju divus gadus vecu audžudēliņu un astoņus gadus vecu audžumeitu ar īpašām vajadzībām. Teiksiet, laba sirds, malacis, kas tur sevišķs – tādu ir daudz? Jā, tomēr cik daudzi spēj par to runāt – tieši, burtiski un neko neizskaistinot? Atzīstot, ka brīžam vairs nespēj tikt galā ar "sistēmas bērnu"?  Lasi skaudri patieso mammas stāstu par viņas ģimenes pēdējiem 10 mēnešiem, kas bijuši brīžam neizsakām smagi, bet arī mīlestības pārpilni. “Stāstu par visu, ko redzu, jūtu, domāju. Likuma ietvaros. Cerot uz labāko no labākajiem iznākumiem,” saka Elīna.

Grūtākais posms?

Ak, es ceru, ka pirmais pusgads bija grūtākais posms, jo nedomāju, ka spēju panest vairāk. Lai gan to izturības muskuli noteikti var audzēt, vai ne? Un, lai cik grūti mums pašlaik būtu, esot ilgi slimnīcā un vērojot sliktus rezultātus, šis tik un tā nav tik grūti, kā audzināt mūsu audžumeitu pirmajā pusgadā.

Mēs gatavojāmies grūtībām, jo astoņus gadus vecs bērns ar īpašām vajadzībām ir izaicinājums ikvienam. Tomēr tā dēvētās īpašās vajadzības ir sīkums. Viņas neskaitāmās diagnozes, gaitas problēmas, neattīstītā valoda un tā tālāk – patiesi ir sīkums.

Kas tad ir grūtākais? Institucionālā vardarbība, kas ir salauzusi mūsu audžumeitu kā cilvēku. Viņa ir saplēsta lupatu lēveros, kaut kā savilkta vienā čupiņā un nodota mums. Tālāk?

Audzinām, kā mākam – meklējot skaidrojumus viņas uzvedībai, uztverei un kopumā skatījumam uz dzīvi.

Mūsu pirmssvētku ģimenes papildinājums

Mūsu nu jau deviņus gadus vecā audžumeita, kuras diagnozēm nav ne gala, ne malas, ienāca mūsu ģimenē 20. decembrī. Pārņemta ar visu apkārt notiekošo. Viņa kā švamme uzsūca sevī visu, ko vien varēja. Viņa gribēja zināt visu par visu. Jautājumi bira kā no pārpilnības raga, ik sekundi, ik mirkli, bez apstājas. Viņas ierobežotā spēja izteikties, veidot teikumus, vārdu nezināšana noteica to, ka jautājumi nemitīgi bija vieni un tie paši. Tā mēs ar laiku atklājām, ka mūsu audžumeita vēlas nevis uzdot vienu un to pašu jautājumu (kas it kā liecina par garīgās veselības stāvokli), bet gan daudzus citus. Bet viņa nemāk. Nezina. Tādēļ atkārto vienu un to pašu. Bet tas taču esot saistīts ar viņas diagnozēm... Jā – viņa tagad māk uzdot jautājumus. Daudzus un daudzveidīgus. Un, slimnīcā esot aci pret aci 24 stundas diennaktī, es redzu, kā viņa mācās formulēt jaunus teikumus, kā viņa cenšas pārveidot teikumus, kurus es nesaprotu (reizēm tēloju, ka nesaprotu, lai vecinātu viņas vēlmi attīstīt runu).

FOTO: Depositphotos

Ko vēlos teikt?

Mūsu audžumeita ir lieliska! Absolūti fantastisks bērns, kuru mums ir ļoti grūti pieņemt. Tā tas vienkārši ir... Ar katru mēnesi, ar katru nedēļu un dienu tas kļūst arvien vienkāršāk. Bet ir grūti pieņemt viņas dažādās dabas, izpratni par ģimeni, izpatikšanu un labo.

Satiekot cilvēkus, redzu, ka viņi pārlieku glorificē to, ko mēs darām, to, kā mēs tiekam ar to galā utt. Īsumā – no malas izskatās TIK labi un viegli! Tādēļ reizēm, satiekot cilvēkus, uzreiz lieku saprast, ka šis ir NEREĀLI grūts process. Bet tajā stāstījumā piemirstu pateikt svarīgāko – bērni ir fantastiski! Tādi, kādi viņi ir! Ir tiešām ļoti grūti pieņemt to, kas viņiem ir nodarīts.

Tas izraisa milzu dusmas. Mums cilvēki vienmēr jautā – kā tiekat galā? Mēs atbildam – netiekam! Tiešām netiekam! Vismaz ne tā, kā mēs to vēlamies!

Pirmie divi mēneši

Kad ģimenē uzņēmām audžumeitu, es biju gatava visam. Tik tiešām visam! Audžudēls (nu jau aizbildnībā esošais Viktors) mums bija sniedzis daudzas dzīves gudrības, kas ļoti atviegloja audžumeitas ienākšanu ģimenē. Bet... tas beidzās. Pēc diviem mēnešiem. Kā vēlāk uzzināju apmācībās, pirmo laiku var dēvēt par „medusmēneša laiku”, kad uzņemošajai ģimenei ir lielas cerības, vēlme, pacietība. Un tad tas beidzas... Un mēs krītam kā putni ar aplauztiem spārniem. Kāds ātrāk, kāds lēnāk, kāds sasitas vieglāk, kāds smagāk.

Robežas

Mūsu audžumeita ienāca mūsu ģimenē, neapzinoties robežas ar apkārtējiem. Viņa centās pieskarties ikvienam, sēdās klēpī ikvienam, taustīja, ar seju „līda” citu cilvēku sejās... Tagad es sev jautāju, kā es to pieļāvu? Redzēju mūsu draugu un paziņu sejas, kas liecināja, ka viņi jūtas neaprakstāmi neērti, bet es to ignorēju. Un tad bija otra galējība, kad uz viņu raudzījās kā uz „nabaga slimo bērniņu”, kurš ir TIK ļoti „slimiņš”!!! Un, protams, mūsu audžumeitai neko vairāk nevajadzēja. Viņa izbauda upura lomu, to izmanto savām vajadzībām un ļoti labi māk ar to manipulēt. Tā ir iepriekš izveidota izdzīvošanas taktika. Un man tas sākotnēji šķita ļoti piemīlīgi, jo uztvēru kā sirsnību, atklātību un tīrību, kādas mūsdienās nav.

Kādēļ viņa neievēroja robežas? Jo viņai ir traucēta piesaiste. Jeb tas, kas izveidojas ikvienam bērnam pirmajā dzīves posmā, esot ciešā tuvībā ar vecākiem. Tādēļ veselīgās ģimenēs augoši bērni nesāks sarunu ar svešiem cilvēkiem, bet, kad kāds ar viņiem sāks sarunu, paskatīsies uz mammu vai tēti, lai pārliecinātos, ka tas ir droši. Un ar ko šī traucētā piesaiste draud mūsu audžumeitai? Vispirms ar to, ka viņa var ļoti viegli kļūt par vardarbības upuri. Viņu tik tiešām ikviens var aizvilināt pie sevis ar knipja sitienu.

Tādēļ mēs esam aizlieguši audžumeitai aiztikt un sarunāties ar svešiem cilvēkiem, sākt ar viņiem sarunu. Protams, šis aizliegums ne vienmēr darbojas.

Pirmajos mēnešos audžumeita varēja ierāpties ikvienam klēpī, ikvienu aiztikt, veikalā pieiet pie jebkura vīrieša, saķert aiz rokas un prasīt, ko viņš dara. Viņa krita ap kaklu ikvienam – ārstam, oficiantam, uz ielas esošam cilvēkam utt. Ir reizes, kad tas notiek tāpēc, ka viņai ir ļoti bail no šī cilvēka un tā viņai šķiet, ka iegūst šī cilvēka labvēlību. Jau atkal – veselīgā vidē augušam bērnam būtu vēlme paslēpties aiz mammas/tēta muguras, raudāt, mukt prom, bet ne jau mesties šķietamam pāridarītājam ap kaklu.

Pašlaik mūsu audžumeita nevienam nerāpjas klēpī un necenšas apķert. Milzu uzvara! Bet ir reizes, kad viņa sāk sarunu ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Piemēram, vēl vakar, esot kafejnīcā. Jautājums svešam vīrietim: „Ko tu dari, kur tu biji?” Protams, cilvēkiem šķiet, ka tas ir ļoti piemīlīgi, bet patiesībā tā ir bērnības trauma, kas var novest pie ļoti smagām sekām tuvākā un tālākā nākotnē.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Elīna Bataraga (@elinabataraga) on

Kā es cietu no ciešā kontakta

Man tas bija jāapstādina, kad sajutu diskomfortu. Bet es taču esmu „supersieviete”, kura var „visu”, un tā es sevi iznīcināju. Nokritu no sava ilūziju mākoņa un smagi sasitos, pēc tam reanimējos aptuveni trīs mēnešus.

Protams, mūsu audžumeita pa klēpjiem dzīvojās, kaklā kārās un vaigu pret vaigu berzēja arī mums. Un es domāju – kā es to varu liegt cietušam bērnam? Un tas rezultātā izpaudās tā... Kad stāvēju kājās, audžumeitas rokas bija man ap vidukli un seja piespiesta pie vēdera. Kad apsēdos, viņa iesēdās klēpī un cieši apķēra, un spieda vaigu pret vaigu. Kad apgūlos dīvānā, viņa man gūlās virsū ar visu savu ķermeni. Un tā pie katras mazākās iespējas. Viņa nemācēja kontaktēties ar mazajiem bērniem, viņa nemācēja spēlēties vienatnē. Viņa nevarēja pati izdomāt, ko darīt. Viņa visu laiku bija piespiedusies pie manis un retās reizēs pie vīra (jo viņš nav uz vietas sēdētājs, viņu grūtāk noķert).

Un vienu dienu es sapratu, ka vairs nevaru. Es nevaru izturēt pieskārienus, ja kāds man vēl pieskarsies, man paliks fiziski slikti. Un stopsignāls šim visam bija brīdis, kad man tik tiešām palika slikta dūša. Fiziski. Es nekad nebiju iedomājusies, ka tā varētu būt. Es esmu ļoti izturīgs cilvēks, un, lai man paliktu slikti, ir ļoti jāpacenšas.

Ko mēs ar to visu iesākām?

Manas un audžumeitas attiecības strauji sāka pasliktināties, jo es nezināju, kā viņai pateikt, ka es vairs nevaru ļaut tam visam notikt. Es izmantoju katru aizbildinājumu, lai mazinātu kontaktu, bet vīrs centās pārķert katru situāciju, kad audžumeita centās ar mani veidot fizisku kontaktu. Tagad, protams, tas šķiet smieklīgi... Bet, kad redzēju, ka audžumeita, izstiepusi rokas, nāk pār istabu, es angļu valodā vīram kliedzu, lai ātri pārķer audžumeitu. Tad viņš pievērsa viņas uzmanību kam citam, apķēra, samīļoja utt.

Un kas pie tā visa vainīgs? Tikai un vienīgi es. Man vajadzēja cienīt sevi, savas sajūtas un novilkt robežas. Man bija jāpaskaidro, ka ir nepieciešama pauze, ka vēlos pabūt viena, ka vēlos pabūt ar Viktoru un Hannu, ka negribu, lai kāds man sēž virsū.

Īsumā – jāpārtrauc būt visu varošai!

Laiks ir pagājis. Tagad es nosaku robežas mūsu komunikācijā. Es viņai atklāti saku, kā jūtos. Piemēram – no rītiem es vēlos mieru un klusumu, lai sagatavotos labai dienas otrajai daļai. Un sarunām, pārrunām neļauju notikt no rīta. Esmu noteikusi, ka rīts ir mans laiks, kad mierā un klusumā dzeru kafiju. Jā, es tā vai šā baroju bērnus, mazgāju dibenus utt. Bet neiegrimstu garās sarunās.

„Eu” un „Ko”

Audžumeitas uzrunas forma bija „eu”! Vienmēr! Neskaitāmas reizes pēc kārtas, visas dienas garumā. Mūs viņa jau no pirmā brīža uzrunāja par mammu un tēti, un „eu”. Pavisam vienkārši – viņa nevarēja atcerēties mūsu vārdus. Viņa uzskatīja, ka visus šoferus sauc tādā vārdā, kāds bija viņas bērnunama autobusa šoferim. Viņa uzskatīja, ka visi vīrieši (jebkurš garāmgājējs) ir tētis, bet sieviete – mamma. Tā viņa viņus uzrunāja veikalā, uz ielas. Viņa zināja, ka ne viņas mamma, ne viņas tētis, bet kaut kā taču ir jānosauc, vai ne?

Mūsu audžumeitai vēl arvien ir problēmas atcerēties cilvēku vārdus. Bet tagad viņa zina, ka katram cilvēkam ir vārds. Viņa zina, ka šoferiem ir dažādi vārdi. Atrodoties slimnīcā, viņa nemitīgi pārjautā visiem mediķiem, kā viņus sauc.

Mūsu audžumeitas pirmā reakcija uz ikvienu jautājumu, norādījumu, stāstījumu bija – „ko?”. Absolūti neiedziļinoties tajā, kas tika pateikts. Tā mēs izspriedām, ka viņai, iespējams, ir vāja dzirde. Tas neapstiprinājās. Tikai pieradums. Tikai pieradums nedzirdēt.

Un šie komunikācijas pieradumi zuda mēneša laikā. Jo paskaidrojām un pastāstījām.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Elīna Bataraga (@elinabataraga) on

Nekādas izpratnes par sevis kopšanu

Kad audžumeita tikko pie mums ieradās, viņa nesaprata neko no tā, kas būtu jāsaprot viņas vecuma bērnam. Protams, mēs to visu varam „norakstīt” uz viņas diagnozēm. Bet es tam neticu!

Kad audžumeita pie mums ieradās – es viņai palīdzēju iet dušā, mazgāju viņai galvu, tīrīju viņas zobus, ķemmēju viņas matus, liku matu spraudes matos, vilku viņai apavus, šņorēju apavus utt. Īsumā – tas bija kopjams bērns. Viņa mācēja uzvilkt bikses bez pogām, uzvilkt t-kreklu un džemperi, kā arī aiztaisīt jaku ar rāvējslēdzēju. Nosacīti gan, jo šajā procesā tika sabojāts ne viens vien rāvējslēdzējs.

Viņa nemācēja elementāras lietas. Un vēl arvien tās mācās. Turklāt to nemaz nevarējām uzreiz likt darīt, jo jaunā ikdiena bija pārlieku liela slodze. Viņa nereti vienkārši „uzkārās”, nebija runājama. Nogurums no mūsu ikdienas bija neaprakstāms. Viņa nevarēja uztvert teikto, viņai nācās bieži atkārtot vienu un to pašu jautājumu. Es pieļauju, ka visiem ir zināma sajūta, kad esat pārguruši, kāds ar jums runā, bet viss teiktais aiziet nebūtībā. Un tā bija mūsu audžumeitas ikdiena.

Tādēļ mēs ļāvām viņai pirmos trīs mēnešus vienkārši būt. Ar laiku es sāku viņai mācīt, kā sevi sakopt.

Pirmais patstāvīgais dušas apmeklējums bija ļoti skaļš. Es stāvēju blakus un teicu: tagad tu visu darīsi viena, es pastāstīšu. Reakcija bija tolaik visai ierasta – viņa stāvēja dušā un skaļi jo skaļi raudāja.

Es aiztaisīju dušas aizkarus, teicu, ka pašai jāizmazgā sev mati. Izejot no vannas istabas, dzirdēju, ka raudāšana kļūst arvien skaļāka, skaļāka un visbeidzot beidzas. Netraucēju. Pēc ilgāka laika audžumeita iznāca no dušas ar milzu smaidu un jautāja – es esmu liela meitene, vai ne?

Tā mēs mācījāmies visu pārējo. Zobu tīrīšanas apmācība jau atkal izpaudās tā, ka es stāvēju blakus, mācīju, kā jātur zobu birste (viņa nevarēja saprast, kā to turēt, kā grozīt). Stāstīju, ka vispirms jāmazgā apakšējie zobi, tad augšējie, tad vidējie. Nemitīgi atrodoties blakus un palīdzot pagriezt zobu birsti pareizajā virzienā. Sākumā viņa varēja ar sariem berzt vaigu un nemaz nepamanīt, ka zobi netiek mazgāti. Šobrīd vairs nepalīdzu, tikai apskatu zobus pēc mazgāšanas. Ir reizes, kad viņa atnāk pie manis un izstāsta secību, kā ir mazgājusi zobus, un tie tik tiešām spīd un laistās. Bet ir reizes, kad viņa nespēj sakoncentrēties. Piemēram, tagad, atrodoties slimnīcā, jūtu, ka viņai pietrūkst spēka to visu izdarīt, jo atšķirībā no bērniem, kuriem redzēt citus cilvēkus mazgājam zobus ir ikdiena, audžumeitai katra kustība prasa lielu koncentrēšanos.

Mūsu audžumeita nemācēja izmantot spoguli. Kad teicu, ka ir jāizķemmē mati, jāapskatās spogulī savas drēbes, viņa to vienkārši „nesavilka kopā”. Var kaut ko kārtot, bet nesaprast, kā to var darīt, vienlaicīgi skatoties spogulī. Tāpat mums vajadzēja ilgu laiku, kamēr panācām, ka audžumeita iemācās ielikt sev matos matu spraudi. Vienkāršāko. Kura izliecas uz vienu pusi, kad tiek attaisīta, un uz otru pusi – kad tiek aiztaisīta. Tad nu šo spraudi mūsu audžumeita mācījās aiztaisīt uz galvas ar abām rokām, un tas ne visai labi sanāca. Tas bija vismaz mēnesis darba. Katru dienu. Reizēm šīs spraudes ielikšana matos varēja prasīt pat 20 minūtes. Tagad tas ir vienkāršs klikšķis, pat neskatoties spogulī.

Mūsu audžumeitai bija absolūta nespēja par sevi parūpēties. Pat tādos sīkumos kā atliekta auss. Sākumā viņa brilles vilka tā, ka katru reizi viena auss bija atliekta zem kātiņa. Tas taču ir sāpīgi. Ilgu laiku viņai bija jāsaka, ka jāsakārto brilles, līdz jautāju – vai tas nesāp? Sāpot gan. Neticami, ka viņa ir gatava ik dienas pieciest visu, kas viņai tiek nodarīts, un neizrādīt ne mazāko pretošanos.

Un tā mēs mācījām visu. Pat kā lietot tualetes papīru...

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Lieliska vieta meditācijai! ❤❤❤ #audžumeita #natureishealing

A post shared by Elīna Bataraga (@elinabataraga) on

Gulēt cauru diennakti 

Mūsu audžumeita mēdz „uzkārties”. Jo ir pārlieku daudz jaunā. Šī „uzkāršanās” notika arvien retāk un retāk, bet nu jau sen nav novērota. Kā tas izpaudās? Pa dienu tas ir absolūti tukšs skatiens, uz aizmuguri atgāzta galva, skats griestos, pilnībā atvērta mute. Un par absolūtu pārgurumu liecināja tas, ka viņa varēja nogulēt pat 22 stundas no vietas. Tad es ik pēc stundas gāju pārbaudīt, vai viņa maz elpo. Gulta, protams, šajās reizēs bija slapja, bet tad tas arī nav diez cik svarīgi. Jo viss, ko redzam, ir bērns, kurš ir saņēmis pārlieku daudz jaunas informācijas. Pastāstīšu par vienu no šādām reizēm. 

Tā bija pirmā saulainā diena šajā pavasarī - svētdiena. Mēs aizbraucām pie vīra vecākiem, lai papusdienotu pagalmā. Mūsu audžumeitai bija pārslodze informācijas ziņā – ceps gaļu, uz uguns, kaut kādā grilā, ir galds dārzā, trauki, ēdiens... Tam pa virsu - ļoti silta un saulaina diena. Īsumā – viņa izturēja aptuveni 15 minūtes. Tad sāka snauduļot, kur vien varēja, līdz aizmiga uz sola un nogulēja visu pasākumu. Atbraucām uz mājām plkst. 17. Nolikām viņu gulēt. Izlēmām – lai guļ visu nakti, jo nogurusi un no rīta gaidāma skola. Pirmdienas rītā, kad ir vēlais rīts, autobuss vien plkst. 10.20, es viņu nevarēju pamodināt. Kaut kā ar pēdējiem spēkiem sagatavojām viņu skolai, iesēdinājām autobusā. Pirmdienā uzreiz pēc skolas aizmiga uz dīvāna. Otrdienā, kad atbrauca skolas autobuss, audzinātāja man jautāja – vai esam sākuši dot audžumeitai kādus medikamentus, jo viņa, ierodoties skolā, ir ļoti miegaina un izvēlas pagulēt. Audžumeita attapās vien ceturtdien.

Tātad – pasākums notika svētdienā, bet ceturtdien viņa beidzot atkal bija tikpat aktīva kā parasti. Lūk, tik daudz mūsu audžumeitai prasīja jaunas situācijas. Mums tik pierastas situācijas. 

Orientēšanās

Šis jautājums mums labu laiku lika domāt, ka, iespējams, mūsu audžumeitas perspektīvas nav tik rožainas, kā mēs to vēlētos. Viņas skola atradās blakus bērnunamam. Burtiski divu, trīs minūšu gājiena attālumā. Kad viņa tikko pie mums ieradās, atkal un atkal tika uzdots jautājums, vai blakus esošās mājas ir skola? Jo viņai bija šī absolūtā asociācija, ka dzīvesvieta atrodas blakus skolai. Viņai bija nepieciešams ilgāks laiks, lai saprastu, ka blakus esošajās mājās dzīvo cilvēki, bet viņas skola tagad atradīsies „tālu”.

Mēs sākām satraukties par mūsu audžumeitas uztveres spējām, kad divus mēnešus bijām gājuši pie vieniem un tiem pašiem medicīnas speciālistiem, vienā un tajā pašā ēkā, vienos un tajos pašos kabinetos. Bet visus divus mēnešus viņa katru reizi „brida” pa koridoriem tā, it kā tur būtu pirmo reizi. Mēs katru reizi stāstījām: tagad ejam tur, sekojam „bultai” utt. Un nekā. Līdz mēs viņai teicām – tev ir jāskatās, kur tu ej!!! Bet vienā momentā bija kaut kāds „klikšķis”. Viņa beidzot pati gāja, pati zināja, kur. Un lielāko izbrīnu radīja tas, ka, esot Rīgā, braucot gar vietām, kur esam bijuši pirms ilgāka laika, viņa atcerējās, ka mēs tur bijām, ko mēs tur darījām, un daudzas citas detaļas.

Kā es to redzu? Ja bērnam ir pierasts, ka viņš neko neizlemj, ka viņam nav teikšanas, nav iespējas paust jūtas, emocijas, tad viņš kļūst par tādu kā mēbeli. Atslēdz savas jūtas, jo ir pārāk sāpīgi tās atkal un atkal izpaust un novērot, cik ļoti visiem ir vienalga. Viņš kļūst par mēbeli, pār kuru valda citi. Kur liks, tur būs. Un dažas reizes gadā izbraukt no ierobežotas teritorijas, tas neļauj bērnam izprast kopainu un veidot veselīgu pasaules redzējumu.

Tagad lielu prieku izraisa pat tas, ka viņa apzinās, kas ir Rīga, Itālija, Zviedrija, skola attālumu ziņā. Viņa regulāri pārjautā, cik kas tālu atrodas, kā mēs tur nokļuvām, ko darījām un tā tālāk.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Mūsu ģimenes vīrieši ir ļoti atbildīgi un gādīgi! ❤💃 #justlovethis

A post shared by Elīna Bataraga (@elinabataraga) on

Ēšana

Kad biju bērnunamā, tad darbiniece neslēpa, ka tas, kā bērni ēd, izraisa viņā milzu nepatiku. Tik traki gan tas nebija.

Kad audžumeita pie mums ieradās, centos saprast, kādēļ ēdiens ne vienmēr nokļūst mutē un mute ir netīra, bet apģērbs pleķos. Un sāku novērot, ka viņa nemāk turēt ēšanas piederumus, viņa ievieto ēdienu „caur vaigu”, no malas, nevis no priekšas, lūpām pa vidu. To grūti noraksturot, jo kaut ko tādu nekad neesmu redzējusi tik liela bērna izpildījumā. Jāatzīst, ka laikam vispār neesmu. Neatminos, ka Hanna vai Viktors tā būtu darījuši. Un šīs mazās lietas – kā turēt piederumus, kā ielikt ēdienu mutē, kā ar dakšu pārdalīt kartupeli, ka nedrīkst ar pirkstiem dzīvoties pa šķīvi, ka jānovāc matus no mutes rajona, lai tie neiekļūtu mutē. Tas ir kā nebeidzamais stāsts...

Piemēram, vai varat iztēloties, ka bērns ēd, mati ir mutē kopā ar ēdienu un nav nekādas reakcijas? Turpinās ēdiena košļāšana.

Piemēram, kuram bērnam var ienākt prātā likt maizi mutē vertikāli? Man ir viens skaidrojums. Bērnam ir ļoti slikta redze, bet brilles ikdienā netiek lietotas. Kā tad bērns vispār kaut ko mācās? Parasti – vērojot apkārtējos. To, kā tiek ēsts, kā tiek mazgāti zobi, kā cilvēks reaģē uz situācijām, kā organizē savu ikdienu. Ja bērnam ar sliktu redzi nav iespējas redzēt citus, novērot un neviens no blakus esošajiem neko nepaskaidro, nepamāca, kas var veidoties? Tā vietā bērnus izsmēja un pazemoja par to, kā tiek ēsts. Manā klātbūtnē, starp citu.

„Pa lielam” un „pa mazam”

Šo rakstu esmu vairākas reizes pārlabojusi tieši šīs sadaļas dēļ. Par to nevaru nerunāt, bet arī grūti sarast, cik ļoti tajā jāiedziļinās. Es vēlos, lai topošās uzņemošās ģimenes zina, ka šī ir liela problēma, ko nākas risināt. Gan ar vecākiem bērniem, gan bērniem, kuriem ir daudz mazāk veselības problēmu nekā mūsu audžumeitai. Esmu to pārrunājusi ar daudziem audžuvecākiem, un šis nebūt nav trakākais gadījums.

Mēs esam saskārušies ar daudz ko šo mēnešu laikā. Arī ar to, ka „pa lielam” un „pa mazam” ir sanācis uz ielas, publiskos pasākumos, ciemojoties. Šis man personīgi ir bijis liels pārdzīvojums, jo es nezinu, kā reaģēt tādās situācijās. Un svarīgākais, mēs nesapratām, kādēļ tas notiek. Bet mēs „atkodām” šo noslēpumu, un problēma ir atrisināta! [Tagad, kad to rakstu, pat nespēju tādai laimei noticēt].

  • ”Pa lielam” biksēs – tādēļ, ka jaunās situācijas izraisīja pārlieku lielu stresu. Braukšana ciemos, palikšana citviet, ēšana dabā, jauni cilvēki utt. Īsumā – mums vienkāršais un ikdienišķais izraisīja milzu stresu. Rezultātā - „mīksts” vēders. Bet paliek jautājums, kādēļ netiek apmeklētas labierīcības? Un vēl vairāk – par to tiek klusēts, līdz kāds pamana.
  •  „Pa mazam” biksēs – tādēļ, ka bail paprasīties uz labierīcībām. Vienkārši neprasa. Audžumeita publiskās vietās vai esot ciemos, apmeklēja labierīcības tikai tad, ja Hanna teica, ka ir vajadzība, un audžumeita viņai pievienojās. Bet viņa nekad neizrādīja iniciatīvu, ko sapratām daudz vēlāk, nekā būtu gribējies. Es nezinu, ar ko tas ir skaidrojams – bailes, kauns, nezināma situācija, jo bērnunamā zināmais pods vienmēr bija blakus? Mājās slapjas bikses gadījās, ja labierīcības bija aizņemtas. Viņa nekad neko nepateiks. Vienkārši aizies maliņā, paveiks veicamo un turpinās dienu, it kā nekas nebūtu noticis. Jau atkal – viņa nemāk par sevi parūpēties, tādēļ viņa staigās ar „pa mazam” vai „pa lielam” pilnām biksēm. Pašiniciatīvas nekādas, kā arī nekādas pretestības pret diskomfortu.
  • Slapja gulta – bija reizes, kad saskārāmies ar slapju gultu skolas laikā. Visādi gadās, problēmu nerisinājām, jo tādas nebija. Starp citu, bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības, enurēze jeb sistemātiska slapināšana gultā ir ļoti bieži sastopama. Tam bijām gatavi jau no pirmās dienas. Bet tas notika burtiski kādas 3-4 reizes mācību pusgada laikā. Un tad... Pienāca 1. jūnijs. Un šī problēma „plauka un zēla”. Zvanījām psihologam, lasījām rakstus no rīta līdz vakaram, lai izprastu notikušā loģiku. Es jau nodomāju, nu re – viņai stress, jo skola beigusies, jo tagad tikai mājās jādzīvo, kas gan mēs par ģimeni, ka uzdzenam bērnam stresu par dzīvi mājās? :D Un pusotru mēnesi vēlāk es atklāju... Bāc, šis tik ir kaut kas!

Mūsu audžumeitai tika ļauts no rītiem gulēt tik ilgi, cik viņa vēlējās.

Un viņa vienmēr gulēja diezgan ilgi. Līdz kādu dienu es sapratu, ka viņa neguļ ilgi. Viņa tēlo, ka guļ, jo nav dota pavēle mosties. Viņa nezina, ka drīkst celties, kad pati vēlas! Un tad viņa guļ gultā, ciešas, līdz nenociešas un gulta slapja. Kā tad mēs to nepamanījām?

Vispirms – mēs vienmēr viņu modinājām no rīta ar norādēm – mosties, aizej uz tualeti, izmazgā zobus un saķemmē matus. Pavēle dota, vai ne? Un brīvdienās mēs reti kad tā laiskojāmies, parasti kaut kur devāmies. Un jau atkal – kāds modina un saka, kas jādara. Tad dažas reizes bija slapja gulta. Iespējams, tieši tad, kad bija laiskošanās pa mājām... Bet vasaras brīvlaikā bija pilnīgi cits režīms jeb – tāda nebija.

Kā tā? Dresūra. Absolūta. Bērnā ir iznīcināta sajūta, ka viņš drīkst gribēt, drīkst izteikt vēlmes, pretoties, ierosināt utt. Tiek darīts tikai tas, kas tiek noteikts. Nekādas pašiniciatīvas, nekādas vēlmju izpausmes.

Svarīgi saprast, ka ir pagājuši desmit mēneši, kuru laikā mēs atgādinām, ka nav mums jājautā, vai drīkst padzerties ūdeni, vai drīkst aiziet uz labierīcībām, vai drīkst paņemt ēdienu no ledusskapja. Šie jautājumi tiek pārrunāti KATRU dienu. Bet viņa katru reizi jūtas neērti. Un ir arī otra puse. Viņai ir arī jāapgūst situācijas dažādās formās. Mājās drīkst ņemt ēdienu no ledusskapja, bet ciemos esot – nē. Mājās var lēkāt pa gultu, bet bez atļaujas citviet – nē. Nedrīkst pārģērbties citu cilvēku klātbūtnē, bet publiskās dušās – drīkst. Īsumā – mūsu audžumeitai šis viss pašsaprotamais ir kā tāda augstākā matemātika.

Empātija

Pagāja vairāki mēneši, līdz tas notika. Mūsu audžumeita palīdzēja Viktoram – ielēja glāzē sulu. Un tad ar platu smaidu un lielām acīm, lepna par savu panākumu jautāja – es esmu laba? Mums ir nācies atkal un atkal teikt - tas ir jauki, ja kādam palīdzi, kādu samīļo un atbalsti. Tagad viņa reizēm Viktoram glauda galviņu un saka – ak tu mazais bērniņš, cik tu mīļš, cālītis. Un tad iekšēji tāds miers iestājas. Kaut kas tur kust. Kaut kas tur notiek. Jo pirmos piecus mēnešus nebija ne mazāko mēģinājumu kaut ko dot citam. Vai tā būtu manta, vai palīdzība, vai glāsts, vai atbalsts, vai mierinājums.

Bet dzīve slimnīcā bija īpaši iepriecinoša tieši empātijas ziņā. Pie mums ciemos ieradās kāda Ieva (hei!) un atnesa mazas šokolādītes. No kurām audžumeita vienu iedeva Ievai, pati apēda tikai vienu un pārējās lika nodot Hannai un Viktoram. Un nevaru nepiebilst, ka mūsu audžumeita ir saldummīle. Tāpat uzdāvināto balonu viņa vēlējās, lai aizvedu Hannai. Un šie mirkļi ir zelta vērti, jo tas progress ir neaprakstāms! Tas, kad tiek dots citiem, kas pašam ļoti kārojas.

Pašapziņa

Audžumeitas pašapziņa sākotnēji bija biedējoši vārga. Viņai jebko varēja atņemt, varēja viņu pagrūst, pastumt, iesist, un viņa nekustēja ne no vietas. Labi, ka vismaz ar laiku iemācījās raudāt. Ja pirms tam Viktors (divu gadu vecumā) varēja izdzīt audžumeitu (astoņu gadu vecumā) no istabas savu iegribu labad, tad tagad tas vairs nav tik vienkārši, bet reizēm neiespējami. Lai gan vēl arvien ir situācijas, kad mazie kašķējas ar audžumeitu (mazajiem ir kaut kāda abpusēja atbalsta sniegšana), tad pretī nav nekādu iebildumu. Audžumeita pieņem visu. Arī pāridarījumus. Un jau atkal – tās ir regulāras sarunas par to, ka nedrīkst ļaut sev darīt pāri, tev ir jānosaka robežas, tev ir jāsaka skaidri un gaiši, ka pret tevi tā nedrīkst izturēties. Un ir reizes, kad tas tik tiešām notiek, kad viņa var pateikt, aizstāvēties, rīkoties. Un jāatzīst, ka Viktors to ir sapratis. Viņš tagad izturas pavisam citādi un pat sācis mīļot audžumeitu, lai gan sākotnēji bija liels abpusējs konflikts.

Audžumeita nemācēja sevi aizstāvēt konflikta situācijās, bet viņa izmantoja nemanāmus brīžus, kad centās pagrūst, pastumt, atņemt. Bet, protams, tas nekad nebeidzās viņai par labu, jo Viktoram ir daudz lielāka pašapziņa un pat sist viņš varēja daudz stiprāk. Lai gan vāji, jo viņš ir maziņš un tieviņš.

Bet mūsu audžumeitas iekšējais vājums izpaudās arī viņas „agresīvajās” izpausmēs. Tie „sitieni” bija vairāk kā glāsti. Bet tad viņa mēdza vienkārši kaitināt, līdz panāca agresiju no mazajiem bērniem.

Zema pašapziņa mūsu audžumeitā izpaudās kā noliegums uz jebkuru piedāvājumu darīt ko jaunu. Viņa nevarēja uzkāpt kalnā, nokāpt no kalna, uzkāpt kaut kur augstāk nekā ierasts, pacelt kāju, lai uzkāptu, kur kāpj trīsgadnieki. Viņa nevarēja sev sarūpēt ēdienu no ledusskapja, labāk izvēlējās atteikties. Viņai bija bail no itin visa. Mūsu ģimenes draudzene ar asarām acīs vēroja, kā, esot kādā Tartu rotaļu laukumā, mūsu audžumeita centās uzrāpties uz rotaļu konstrukcijas. Tur varēja uzrāpties mazāki bērni, bet viņa raudāja un centās uzrunāt ikvienu, lai viņu paceļ. Es to neļāvu un teicu, lai cīnās. Un tā viņa cīnījās. Ļoti neatlaidīgi. Tā bija pirmā reize, kad redzēju, ka viņa pievar sevi un panāk kaut ko. Tā bija milzu uzvara. Un kā liela atspere ticībai, ka viņa var mēģināt jaunas lietas, gāzties un velties, izgāzties savos mēģinājumos, bet tas ir labi. Tā notiek, un tas nav nekas slikts!

Upuris

Mūsu audžumeitai ļoti tuvs ir upura sindroms. Viņa ļoti labprāt ieņem upura lomu it visā, neuzņemas iniciatīvu, neriskē, nemēģina neko jaunu. Bet pats galvenais – visu panāk ar žēlumu pret sevi. Nekas nav jādara, jo visi skatās uz viņu kā „nabadzīti”, kuras vietā jāizdara itin viss, ko vien var.

Piemēram, esot audžuģimeņu salidojumā, audžumeitu atstājām darboties radošajās darbnīcās. Ar vīru izlēmām pavērot audžumeitu no malas. Un stāvējām ar ieplestām mutēm!!! Tas izskatījās šādi... Viņa ieķērusies darbiniecē, kura uzmana bērnus, skatās uz viņu ar absolūti... Ar lielu, ieplestu muti, „tādāāāām” acīm, ka „diagnozes” pa visām malām spraucas ārā. Un, protams, visiem šķiet, ka viņa absolūti neko ne dzird, ne redz, ne saprot, un visa pasaule „izklājas”. Un tad vēl vērojam, kā viņa nedaudz atlaiž šo darbinieci un tā knapi ejot, pieklibodama, sašķiebtu muguriņu iet... Es sākumā domāju, ka kaut kas ir noticis. Pieskrienu, prasu – vai sasities? Un viss. Loma beidzās. Un tā mēs aizgājām darīt citas lietas. Ko mūsu audžumeita panāca? Nedalītu uzmanību un saldumu maisu, pirms to dabūja citi bērni. Un tā šī upura loma lieliski darbojas daudzās dzīves situācijās. Tā viņa ir izdzīvojusi. Un, protams, par to nedrīkst dusmoties, jo tā ir bijusi izdzīvošanas metode.

Pašlaik mēs katrā situācijā mācām, ka nav jāgaida no cilvēkiem žēlums. Tā ir necieņa pret sevi. Laba izturēšanās ir tikai tad, kad pret bērnu izturas pēc vienlīdzības principa, ar sapratni un pieņemot. Vienkāršākos vārdos ietērpjot.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Bērnu aizsardzības diena... Paldies Kapseļu ielas bērnunama direktorei Ilzei par šo lielisko dienu, kas atkal uzjundī emocijas, liek asarām sariesties un sevī atmodināt trauslo cilvēku. Ikvienam ir jāsaprot, ka visi bērni vispirms ir tikai bērni. Lai vai kāds būtu viņu fiziskais, garīgais, psiholoģiskais stāvoklis - visi bērni vēlas būt laimīgi, drošībā un mīlestībā. ❤❤❤ Tik vien. Un tajā pašā laikā - tik daudz! Mēs šo dienu svinam šādi. Dabā dziedējot gūtās rētas, smejoties skaļā balsī un atlaižot visu negatīvo... Un vēl tāls ceļš ejams... Bet katrs solis ir tā vērts!!! #audžubērni #audžuģimene #fostercare #fosterfamily #allkidsdeserveachance

A post shared by Elīna Bataraga (@elinabataraga) on

Mazie bērni un audžumeita

Pirms diviem mēnešiem šo sadaļu iesāku ar vārdiem - es nevaru teikt, ka Hanna ir iemīlējusi mūsu audžumeitu... Bet laiks slimnīcā ir visu licis pārvērtēt ikvienam no mūsu ģimenes.

Hanna agrāk neslēpa, ka viņa nemīl mūsu audžumeitu, un to atklāti teica viņai sejā. „Es mīlu tēti, mammu, Viktoru, bet X [audžumeitu] – nē!” Audžumeita, protams, vienmēr sašļuka pēc šādiem paziņojumiem, bet es visādi centos Hannai paskaidrot, ka tas nav jauki.

Un tad mums bija burvīga saruna. Pārrunāju ar meitenēm, kas ir mīlestība. Izskaidroju, ka ir normāli neiemīlēt cilvēku uzreiz. Arī mūsu audžumeita nav mūs iemīlējusi, kas ir pilnīgi normāli. Visiem vajag laiku. Un tad es redzēju audžumeitas zodu paceļamies aiz laimes gaisā. Jo nevis viņu nemīl, bet gan ikvienam, arī viņai, ir nepieciešams laiks. Pēc šīs sarunas jautājums par nemīlestību pret audžumeitu ir zudis.

Gāja laiks, un viss kaut kā normalizējās. Patiesi labas attiecības starp bērniem es pamanīju, kad bijām Itālijā. Nezinu – jūras gaiss, itāļu pica vai kas cits, bet šis ceļojums palīdzēja bērniem satuvināties.

Un tad notika tikšanās slimnīcā. Atbrauca vīrs uz „maiņu” ar mazajiem bērniem. Kopā aizgājām uz kafejnīcu. Hanna neizlaida audžumeitas roku no savējās, mīļoja viņu, palīdzēja viņai, runāja ar viņu, rādīja vīra telefonā fotogrāfijas utt. Un gudri stāstīja, ka ir jāveseļojas, jo mājās visi viņu gaida! Pat istaba esot sakārtota! Toreiz šķiršanās bija visiem puņķaina un asaraina, jo Hanna ar Viktoru nevarēja vien beigt mīļot audžumeitu, visi raudāja, audžumeita raudāja... Īsumā – īsta drāma! Tagad Hanna sūta mūsu audžumeitai zīmējumus, fotogrāfijas, puķes, bet audžumeita Hannai – savas mantas, kas viņai ir slimnīcā.

Top skaista meitene

Nokopēšu tekstu no sava Instagram profila: „[..] Kad pirmo reizi satiku mūsu audžumeitu... Kauns pat atzīt, bet nodomāju - visi bērni nevar būt skaisti! Zilgani balta āda, nedaudz tāda kā uzpampusi, saģērbta kā pagadās, ar "bļodiņas" griezumu, smejoties sejas izteiksme nemainījās, tik no mutes nāca smiekliem līdzīgas skaņas.

Tagad tik patīkami skatīties fotogrāfijās, kurās var redzēt šīs lēnās pārmaiņas... Tik patīkami dzirdēt no līdzcilvēkiem, ka viņa "beidzot izskatās pēc meitenes", "ir kļuvusi skaista", "vairs neizskatās slima" un vēl, un vēl, un vēl. [..]”

Jā, viņa izskatās pēc cita bērna. Mati ir atauguši, bet, kad viņa tikko pie mums ieradās, uz viņas galvas bija kaut kas līdzīgs „bļodiņas” griezumam, robi matos, par kuriem mūsu friziere varēja vien nobrīnīties. Tagad viņa ir fiziski daudz attīstītāka, kas atspoguļojas arī viņas izskatā.

Agrāk viņa knapi varēja pastaigāt 5 minūtes, kad jau raudāja, bet pirms operācijas varēja visu dienu nodzīvoties uz kājām. Par ko man pat daudzi jautāja – bet tu taču teici, ka viņai grūti pastaigāt pat dažas minūtes? Jā, kā izrādās, arī deformētas kājas var attīstīt fiziski un stiprināt to izturību! Ja vien ir iespēja... Starp citu, mūsu audžumeita pat iemācījās lēkāt. Par ko visi ir pārsteigti!

Kad audžumeita ieradās pie mums, viņa bija bāla kā krīts. Nodomājām, nu re – Sniegbaltīte. Tumši mati un sniega baltuma ādas krāsa. Kā izrādās, viņai ir brūnākā āda mūsu ģimenē. Viņa ir no tiem bērniem, kurš ļoti ātri nosauļojas un iedegums ļoti ilgi nenoiet. Viņai ir brūnais ādas tips!!! :D Kurš gan to būtu domājis?! Tagad ir liels jautājums – vai šis bērns agrāk maz ir redzējis sauli? Droši vien, ka ir... Tikai cik daudz un cik bieži?

Manipulācijas

Ļoti grūti audžumeitā ir pieņemt manipulācijas. Tās sākās teju uzreiz, kad nedaudz iejutās mūsu ģimenē. Pirmais, ko pamanīju, ir aprunāšana „aiz muguras”. Protams, tā ļoti viegli un tā dikti bērnišķīgi. Tad otrs, ko viņa piekopj, ir manipulācija starp mani un vīru. Tas ir – tu esi laba, bet tētis slikts. Un tieši tas pats notiek otrādāk. Neatkarīgi no apstākļiem. Un tas nāk no tās „izdzīvošanas skolas”, kurā nemitīgi ir jāieņem kāda „puse”. Tu nevari būt labās attiecībās ar visiem, tev ir jāizvēlas. Un tas pats attiecas uz skolu un mūsu mājām. Te viņa negrib braukt uz skolu, jo mājās ir labāk, tad negrib braukt uz mājām, jo skolā ir labāk. Viņai nemitīgi ir sajūta, ka tas, ar ko viņa vēlas būt, ir jāatbalsta, pazeminot citus.

Tās ir ilgas sarunas par to, ka var visa pasaule patikt vienlaicīgi un tajā nav nekā slikta. Tās ir sarunas par to, ka ģimenē nedrīkst ieņemt kāda „pusi”, jo mēs visi esam kopā kā viens vesels, sliktu viens par otru nerunājam un neaprunājam.

Vēl viens manipulācijas veids ir ar mērķi iegūt kaut ko konkrētu, parasti ēdienu. Piemēram, ja tiek griezts arbūzs, viņa pienāks un teiks – tu esi tik mīļa! Un tas nav tādēļ, ka es viņai tajā brīdī šķietu mīļa. Viņa mani tajā brīdī cenšas uzpirkt. Un tad ir atbilde – tu arī esi mīļa, bet nav mīļi tā teikt, lai kaut ko dabūtu!

Šīs manipulācijas, kuras novērojam, nav tādēļ, ka viņa ir slikta. Bet diemžēl viņa zina, ka, lai izdzīvotu, lai kādam izpatiktu, ir tā jādara. Ir jāizvēlas labais tēls, jāpielūdz, jāpaklausa un jānoliedz visa pārējā pasaule.

Ko viņa māk?

Neskatoties uz to, ka šajā bērnā ir daudz kas ielaists, es varu atzīmēt arī to, ko viņa prot pat ļoti labi. Vispirms. Viņa ļoti labi māk klāt gultu. Tā, ka perfekti! Neraksturīgi, es pat teiktu. Bet tas taču ir tik ērti, vai ne? Un vēl kāda lieta... Mūsu audžumeita zina ārkārtīgi daudzas latviešu dziesmas. Man pat reizēm šķiet, ka viņa zina teju visu latviešu mūzikas klāstu. Tādēļ es zinu, ka, lai kas notiktu tajā bērnunamā, vismaz viens darbinieks ir veicis savus pienākumus ar pilnu atdevi! Paldies!

Intelekts

Viss, kas noticis un nenoticis ar mūsu audžumeitu, tiek „norakstīts” uz viņas diagnozēm. Un tas ir TIK viegli, jo tad taču var neko daudz nedarīt, vai ne? Kad man tika stāstīts par audžumeitas potenciālu, man tika nepārprotami paskaidrots, ka labāk nekļūs... Kas, protams, bija absolūts pretstats mūsu viedoklim.

Un tā, esot mājās, mēs beidzot sapratām, kādas bija esošās prasmes. Krāsas nezināja, burtus – lai gan bija rakstīts aprakstā, ka zina, es varu teikt - nekā! Labi ja vienu, divus burtus. Skaitļus – nemaz.

Līniju novilkt – nemācēja. Piemēram, es pēc diviem mēnešiem centos audžumeitai parādīt, kā raksta ciparu 1. Tas bija neiespējami. Tas nenotika. Viņa nemācēja uzvilkt taisnu svītru.

Un tagad bez jautāšanas, audžumeita atpazīst burtus, raksta tos un velk garas un taisnas līnijas. Un dara daudz, daudz ko citu. Nē, viņa nezina visus burtus, un nav tā, ka viņa ir pusgada laikā apguvusi pirmās klases vielu, bet svarīgākais – viņa labi apgūst jauno. Un ziņa tiem, kuri saka, ka „labāk nepaliks” – paliek! Pats par sevi! Bez lielas mūsu piepūles. Un zināt, kādēļ? Jo viņa ir gudra, spējīga meitene, kurai tagad ir iespēja apgūt to, kas viņai šķiet interesants.

Un vēl – kad ciemojos bērnunamā, uz sienas bija saliktas no interneta izprintētas krāsojamās eglītes, man tika zīmīgi norādīts audžumeitas darinājums. Švīkājums patiesībā. Kaut kas līdzīgs 1-2 gadus veca bērna darbam. Un viss, kas bija nepieciešams, - kopā būšana, paskaidrošana, parādīšana, kā tas ir jādara. Sarunas. Uzmanība. Cilvēcīga attieksme. Un tagad mūsu audžumeitas krāsojums vairs nebūt neatgādina švīkājumu.

Starp citu, esot slimnīcā, sastapām citas mammas, kuras vēroja mūsu audžumeitu. Viņas teica, ka mūsu audžumeita esot lieliska un ļoti ātri apgūst jauno. Un tā ir kārtējā atziņa – ir cilvēki, kuri vēlas redzēt potenciālu un spējas, un ir cilvēki, kuriem vieglāk ir pateikt, ka tur nekā nav...

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Kā lai šo sajūtu noraksturoju... Īsumā - man "brauc jumts". Šo tik ilgi gaidījām, un tagad nezinu, kur rast mieru. #operācija Rīt. Diena, kad mēs dosimies uz BKUS, lai sagatavotos ceturtdien plānotajai audžumeitas operācijai. Ko tas nozīmē? 101 jautājumu un neziņu.  Vispirms tas ir - kā noorganizēt laiku, kamēr būsim slimnīcā. Ar Hannu vienojāmies - bērnudārzs jāapmeklē katru dienu, visu dienu. Mūsu Viktors pa dienu būs ar cilvēkiem, kuri ir iekarojuši viņa uzticību. Paldies manai lieliskajai ģimenei! ❤❤❤ Bet es nekad neesmu bijusi prom no bērniem uz tik ilgu laiku... 🙈 Kas būs nepieciešams audžumeitai laikā pēc operācijas? Šobrīd varu tikai minēt... Kāda būs pašsajūta? Kā pārcietīs sāpes? Kā pusotru mēnesi tiks galā ar ieģipsētām kājām? Kā tiksim mājās? Kā mainīsies mūsu ikdiena? Kā tas ietekmēs mazos bērnus? Kā noturēt iekšējo līdzsvaru? Un vēl, vēl, vēl... Bet pats svarīgākais šobrīd - saņemt rītdien akceptu, ka ķirurģiskā iejaukšanās ir atļauta. Un tad - lai atiešana būtu bez komplikācijām. Un tad - noturēties pusotru mēnesi. Tad - iemācīties staigāt... Un tad - viss pārējais... Iekšas trīc. Nevaru... Zinu, ka domām ir liels spēks - domājiet labas domas! Šī meitene ir pelnījusi beidzot skriet un staigāt bez sāpēm! 🙏🙏🙏 #audžumeita #audžuģimene #laikspārmaiņām #pārmaiņulaiks #bkus #sistēmasbērni #fosterfamily #fosterkids #fostercare

A post shared by Elīna Bataraga (@elinabataraga) on

Veselības stāvoklis

Veselības stāvoklis ir ļoti ielaists. Mūsu audžumeitai ir deformētas kājas, kā noprotu, kopš dzimšanas, bet kas ir darīts? Bērnunamā ar audžumeitu esot strādājis fizioterapeits. Bet... Kurš fizioterapeits gan ir tik „profesionāls”, lai nesaprastu, ka te nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās?

Šis viss ir pārlieku ielaists – esmu dzirdējusi no vairākiem ārstiem. Un tagad mēs cīnāmies ar sekām. Tādēļ kājas operācija, ka notika oktobrī, ir ar smagām un neatgriezeniskām sekām. Un man ir jautājums – kurš maksās par šo nolaidību? Kādam taču ir jāatbild? Kurš cilvēks ieskatīsies mūsu audžumeitas acīs un teiks – piedod, bet manis dēļ tev nav sniegta mūsdienās pieejamā medicīniskā palīdzība?

Jebkurā gadījumā – kad būsim tikuši ar pašreizējo stāvokli galā, runāšu par to, ko mūsu audžumeita ir ziedojusi, jo kādam bija slinkums darīt kaut ko lietas labā!

Audžumeita ir ziedojusi pārāk daudz!!! Un viņa nav vienīgais bērns. Diemžēl ir daudz skaudrāki stāsti par to, ko „sistēma” ir atņēmusi šiem bērniem.

Man ļoti palikusi atmiņā saruna ar kādu medicīnas pārstāvi, kura ir skatījusi bērnunama bērnus. Viņa minēja, ka esot bijusi neaprakstāmi sāpināta un vīlusies, kad ieraudzīja, cik zemā līmenī medicīnas pakalpojumi tiek sniegti „sistēmas bērniem” tad, kad Latvijā līmenis medicīnā ir daudz, daudz augstāks!

...

Jā, tas viss ir ļoti grūti. Bet ir svarīgi atcerēties, ka mūsu audžumeita tā ir veidota, tā ir mācīta, to viņa ir redzējusi sev visapkārt. Tā ir neveselīga dzīves mācība, kas viņai neļautu nākotnē būt sabiedrības daļai, kas tiek akceptēta. Ar šādu dzīves izpratni, vērtībām viņa nekad nebūtu laimīga, pilnvērtīga persona. Un mēs arī tagad nezinām, vai tas maz notiks. Daudz kas ir nokavēts... 8 dzīves gadi! Mēs varam tikai cerēt un darīt visu nepieciešamo...

Paldies Elīnai Bataragai par dalīšanos savā pieredzē, kas noteikti ir lielisks palīgs daudzām māmiņām, kuras ir piedzīvojušas un piedzīvo aizvien līdzīgas ikdienas situācijas. Uzzini arī par citu Elīnas blogā: www.manasdebesis.lv.

Uz augšu