Un kas pie tā visa vainīgs? Tikai un vienīgi es. Man vajadzēja cienīt sevi, savas sajūtas un novilkt robežas. Man bija jāpaskaidro, ka ir nepieciešama pauze, ka vēlos pabūt viena, ka vēlos pabūt ar Viktoru un Hannu, ka negribu, lai kāds man sēž virsū.
Īsumā – jāpārtrauc būt visu varošai!
Laiks ir pagājis. Tagad es nosaku robežas mūsu komunikācijā. Es viņai atklāti saku, kā jūtos. Piemēram – no rītiem es vēlos mieru un klusumu, lai sagatavotos labai dienas otrajai daļai. Un sarunām, pārrunām neļauju notikt no rīta. Esmu noteikusi, ka rīts ir mans laiks, kad mierā un klusumā dzeru kafiju. Jā, es tā vai šā baroju bērnus, mazgāju dibenus utt. Bet neiegrimstu garās sarunās.
Audžumeitas uzrunas forma bija „eu”! Vienmēr! Neskaitāmas reizes pēc kārtas, visas dienas garumā. Mūs viņa jau no pirmā brīža uzrunāja par mammu un tēti, un „eu”. Pavisam vienkārši – viņa nevarēja atcerēties mūsu vārdus. Viņa uzskatīja, ka visus šoferus sauc tādā vārdā, kāds bija viņas bērnunama autobusa šoferim. Viņa uzskatīja, ka visi vīrieši (jebkurš garāmgājējs) ir tētis, bet sieviete – mamma. Tā viņa viņus uzrunāja veikalā, uz ielas. Viņa zināja, ka ne viņas mamma, ne viņas tētis, bet kaut kā taču ir jānosauc, vai ne?
Mūsu audžumeitai vēl arvien ir problēmas atcerēties cilvēku vārdus. Bet tagad viņa zina, ka katram cilvēkam ir vārds. Viņa zina, ka šoferiem ir dažādi vārdi. Atrodoties slimnīcā, viņa nemitīgi pārjautā visiem mediķiem, kā viņus sauc.
Mūsu audžumeitas pirmā reakcija uz ikvienu jautājumu, norādījumu, stāstījumu bija – „ko?”. Absolūti neiedziļinoties tajā, kas tika pateikts. Tā mēs izspriedām, ka viņai, iespējams, ir vāja dzirde. Tas neapstiprinājās. Tikai pieradums. Tikai pieradums nedzirdēt.
Un šie komunikācijas pieradumi zuda mēneša laikā. Jo paskaidrojām un pastāstījām.
Nekādas izpratnes par sevis kopšanu
Kad audžumeita tikko pie mums ieradās, viņa nesaprata neko no tā, kas būtu jāsaprot viņas vecuma bērnam. Protams, mēs to visu varam „norakstīt” uz viņas diagnozēm. Bet es tam neticu!
Kad audžumeita pie mums ieradās – es viņai palīdzēju iet dušā, mazgāju viņai galvu, tīrīju viņas zobus, ķemmēju viņas matus, liku matu spraudes matos, vilku viņai apavus, šņorēju apavus utt. Īsumā – tas bija kopjams bērns. Viņa mācēja uzvilkt bikses bez pogām, uzvilkt t-kreklu un džemperi, kā arī aiztaisīt jaku ar rāvējslēdzēju. Nosacīti gan, jo šajā procesā tika sabojāts ne viens vien rāvējslēdzējs.
Viņa nemācēja elementāras lietas. Un vēl arvien tās mācās. Turklāt to nemaz nevarējām uzreiz likt darīt, jo jaunā ikdiena bija pārlieku liela slodze. Viņa nereti vienkārši „uzkārās”, nebija runājama. Nogurums no mūsu ikdienas bija neaprakstāms. Viņa nevarēja uztvert teikto, viņai nācās bieži atkārtot vienu un to pašu jautājumu. Es pieļauju, ka visiem ir zināma sajūta, kad esat pārguruši, kāds ar jums runā, bet viss teiktais aiziet nebūtībā. Un tā bija mūsu audžumeitas ikdiena.