Kurš pirmais saņēma Latvijas augstāko militāro apbalvojumu - Lāčplēša Kara ordeni?

Lāčplēša Kara ordenis apbalvojumu izstādes ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā

FOTO: Krists Spruksts / LETA

Lāčplēša Kara ordenis ir pirmais un augstākais Latvijas militārais apbalvojums (1920-1940), ko par īpašiem nopelniem piešķīra Latvijas Neatkarības kara veterāniem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem un tiem cittautiešiem, kuri sniedza savu artavu Latvijas valsts nodibināšanā un izveidē.

Pirmos Lāčplēša Kara ordeņus svinīgā ceremonijā Esplanādes laukumā Rīgā pasniedza septiņiem Latvijas armijas komandieriem 1920. gada 11. novembrī, kad Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste ordeni kaklā kāra ģenerālim Pēterim Radziņam, pulkvežiem Mārtiņam Peniķim, Krišjānim Berķim, Jūlijam Jansonam, Jānim Apinim, pulkvežleitnantiem Oskaram Dankeram un Jānim Puriņam. Līdz ar ordeņa piešķiršanu tā kavalieri tika iecelti arī par ordeņa domes locekļiem.

FOTO: Wikimedia Commons

Savukārt pēdējie Lāčplēša Kara ordeni saņēma Polijas Pirmais maršals Juzefs Pilsudskis un Itālijas diktators Benito Musolīni. To pasniedza otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals. Kopumā tika pasniegti 2146 Lāčplēša Kara ordeņi. 322 no tiem saņēma ārzemnieki.

FOTO: Wikimedia Commons

Kā rakstīts Lāčplēša Kara ordeņa statūtos, ordenim ir trīs šķiras:

  • I šķira - viena plata lente pār plecu ar trim sarkanām un četrām sudraba vienāda platuma strīpām; krusts nēsājams kreisajā pusē pie lentes sasējuma; zvaigzne nēsājama kreisā pusē.
  • II šķira - tāds pats krusts kā I šķiras, tikai mazāks; lente šaurāka; krusts nēsājams pie lentes kaklā.
  • III šķira - tāds pats krusts, vēl mazāks, nēsājams pie krūtīm kreisajā pusē.

Savukārt “ordeni piešķir vienīgi par kara nopelniem un tikai tam, kas izpildījis savu pienākumu pret valsti ar ārkārtīgi grūtiem izciliem varoņdarbiem - par godu un slavu Latvijai, tam, kas, acīm redzamas nāves briesmas nicinādams, apzinīgi un pašaizliedzīgi briesmās un grūtībās dodoties, izdarījis savrupu un ar pilnām sekmēm izcilus varoņdarbu, kurš devis nepārprotamu un acīm redzamu labumu valsts drošības vai kara panākumu ziņā. Šādu varoņdarbu var izdarīt kā karā, tā arī miera laikos, kā uz priekšniecības pavēli, tā arī uz paša ierosmi.”

Uz augšu