Ja gribat ieraudzīt īsto Krieviju, kas ir kā garda konfekte nepievilcīgā papīrītī, iegādājieties biļetes uz Transsibīrijas ekspresi. Jaunas pazīšanās, sarunas ar ceļabiedriem, ikri un pīrāgi īsajās apstāšanās vietās, "ballīte" ar dembeļiem, meditācija un "spa" vietkaršu vagona augšējā lāvā - tas viss ietilpst "būs, ko atcerēties visu mūžu" ceļojuma obligātajā programmā.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Kā jau daudziem lasītājiem zināms, mēs izbraucām visu Transsibīrijas maģistrāli no Maskavas līdz Vladivostokai. 18 dienas, 10 606 kilometri, septiņas pilsētas, četri vilcieni un septiņas dažādas laika joslas. Katru dienu aprakstījām piedzīvoto, bet priekšā vēl vairākas publikācijas - intervija ar Sibīrijas latviešiem, ar ceļabiedriem aizvadīto sarunu atšifrēšana un multimediju projekti par Baikālu, Bobrovkas ciematu un Transsibīrijas vilcienu.

Rakstu sēriju iesākšu ar praktiskiem padomiem tiem, kas grib atkārtot mūsu avantūru un doties, iespējams, svarīgākajā ceļojumā savā mūžā.

  • Maģistrāles garums ir 9288 kilometri - tas ir pasaulē garākais dzelzceļš;
  • Ceļā pavadītais laiks ātrvilcienā bez pieturām - vairāk nekā sešas dienas;
  • Mūsu maršruts: Maskava - Jekaterinburga - Omska - Irkutska - Vladivostoka.
  • Par biļetēm - 600 eiro diviem cilvēkiem, Transsibīrijas maģistrāli mērojot ar četriem vilcieniem;
  • Septiņas laika joslas, 300 rubļi par svaigiem ikriem uz perona, 25 - par otrā svaiguma pīrādziņu;
  • 102 eiro par internetu, kura praktiski nebija.

18 ceļā pavadīto dienu laikā saņēmu daudzus jautājumus par to, vai vilcienā ir kaut minimāls komforts un vai ir ērti gulēt augšējā guļamvietā vilcienā, kas braucot šūpojas. Mana atbilde:

"Nekur nav ērtāk kā mājās uz mīksta dīvāna." Bet, ja esat šo dīvānu pametuši, tad esiet gatavi piedzīvojuma vārdā upurēt komfortu. Gribat vai ne, bet Transsibīrijas vilcienā bez piedzīvojumiem neiztikt. 

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Lai patiešām izbaudītu notiekošo, pret to vajag izturēties bez aizspriedumiem un ar vieglu "pofigisma" piesitienu, būt atvērtam sarunām un iepazīties ar jauniem - pat pašiem negaidītākajiem - ceļabiedriem. Brauciens vilciena Maskava-Vladivostoka vietkaršu vagonā - tā ir avantūra, kas nav domāta ikvienam.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Kāpelēšana uz augšējo lāvu, dīvaini aromāti, kas rodas, ātri pagatavojamo maltīšu smaržai sajaucoties ar sviedru smaku, neziņa par to, kādi ceļabiedri pagadīsies, dušas neesamība un citas nianses, par kurām pastāstīšu zemāk. Ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli nav domāts visām gaumēm.

Tātad - jums ir sapnis. Apceļot visu Krieviju, no Maskavas līdz Vladivostokai. Ar ko sākt? Atveriet "Google" karti un apskatiet, cik grandiozi izskatās šie gandrīz 10 000 kilometru. 

FOTO: Google Maps

Vīzu noformēšana

Domāju, ka tas ir vispārzināms fakts, bet jebkurā gadījumā atgādināšu - lai iebrauktu Krievijā, Latvijas pilsoņiem nepieciešama vīza. Var ietaupīt un noformēt to vēstniecībā, neizmantojot starpnieku pakalpojumus. Tādā gadījumā tūrista vīza būs gatava desmit darba dienu laikā un tās noformēšana maksās 35 eiro. Paātrinātā kārtībā to var noformēt trīs darba dienu laikā, taču tad būs jāšķiras no 70 eiro.

Taču nāksies stāvēt rindās vīzu centrā un aizpildīt anketas, bet tur, kā zināms, būs jāsaskaras ar "šeit vajadzēja ar drukātiem burtiem, nevis rakstītiem, sākumā vārdu, bet pēc tam uzvārdu, ņemiet jaunu anketu un aizpildiet vēlreiz".

Tūrisma aģentūras, kas uzņemas visas šīs klapatas, par paātrinātās kārtības vīzu noformēšanu prasa apmēram 115 eiro, bet par parastajām - 70 līdz 75 eiro. Kā arī noformē obligāto apdrošināšanu.

Pastāstīšu par to, kā mums gāja ar vīzām. Kamēr risinājām organizatoriskas dabas jautājumus, pirkām lidmašīnas biļetes un rezervējām viesnīcas numurus un sarunājām intervijas, pulkstenis turpināja tikšķēt un laika līdz X stundai palika arvien mazāk. Nācās noformēt "ātrās" vīzas. Lai izvairītos no birokrātijas un vēstniecības apmeklējuma, deleģējām šo uzdevumu vienai no daudzajām Rīgas tūrisma firmām.

Vīzas bija gatavas pēc piecām darba dienām. Aizgāju pēc pasēm un ieraudzīju, ka kolēģis Mārtiņš savā vīzā atzīmēts kā... sieviete. Panika!

Daži desmiti pazaudētu nervu šūnu, un - vualā - jau nākamās dienas beigās Mārtiņš varēja izņemt pasi ar jaunu, pareizi noformētu vīzu. "Kaut nu tā būtu mūsu lielākā aizķeršanās," es nodomāju. Un tā arī bija.

Vilciena biļešu pirkšana

Neiedziļināšos tajā, kā nokļūt Maskavā - Transsibīrijas maģistrāles sākumpunktā. To var izdarīt gan ar vilcienu, gan arī ar autobusu. Mēs izvēlējāmies pašu ātrāko variantu - pusotru stundu ilgu lidojumu lidmašīnā, nolaižoties Šeremetjevo lidostā.

Pēc tam mūs gaidīja garais ceļš pa Transsibīrijas maģistrāli. Brauciens ar vilcienu "Maskava-Vladivostoka" aizņem nepilnas septiņas diennaktis. Taču pa Transsibīrijas maģistrāli brauc arī citu maršrutu vilcieni. Mēs savā ceļojumā izmantojām "Maskava-Nižņevartovska", "Maskava-Krasnojarska", "Maskava-Pekina" un "Maskava-Vladivostoka".

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Brauciens bija iepriekš izplānots. Mēs izvēlējāmies pilsētas, kurās apstāsimies, rezervējām tur viesnīcas numurus. Uzdevums nav no vieglajiem: jāatrod vilciens, jāieplāno mūsu brauciens tā grafikā, jāizraugās apstāšanās vieta un jāveic apmaksa.

Vilcienu aprakstus, brīvās vietas vagonos un biļešu cenas sāku pētīt "Krievijas dzelzceļa" oficiālajā mājaslapā. Taču vēlāk atradu mājaslapu "tutu.ru" ar daudz patīkamāku izkārtojumu, klientu atbalsta centru un iespēju bez problēmām samaksāt ar ārvalstu bankas karti. Par iespēju izmantot šos cilvēces sasniegumus mājaslapa-starpniece ietur nelielu komisiju.

Cenas ir atšķirīgas. Kupejā dārgāk, vietkaršu vagonā - lētāk. Guļamvieta zemākajā lāvā ir dārgāka nekā augšējā. Mēs trīsreiz braucām vietkaršu vagonā, bet vienu reizi kupejā. Vienu reizi es gulēju apakšējā guļamvietā, bet pārējā laikā - augšējā.

Zinu, ka daudzus interesē brauciena cena. Visu četru vilcienu biļetes diviem cilvēkiem kopā izmaksāja apmēram 600 eiro.

Elektroniskā vilciena biļete

FOTO: TVNET

Biļetes tiek nosūtītas uz e-pastu. Tās var vai nu izdrukāt, vai arī glabāt elektronisko versiju savā viedierīcē. Realitātē gan biļetes vagona pavadones tikpat kā neinteresē - viņas ieskatās pasē, salīdzina uzvārdu ar savu datubāzi un aicina ieņemt vietu.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Transsibīrijas ekspreša ikdiena

Iedomājieties - jūs esat Kazaņas vai Jaroslavskas stacijā, no kurienes atiet jūsu Transsibīrijas ekspresis. Ja kādreiz esat braukuši Krievijas vilcienos, tad šeit noteikti izjutīsiet nostalģiju - viss ir gandrīz tieši tāpat kā pirms vairākiem desmitiem gadu. 

Vietkaršu vagons ir gandrīz kā kupeju, tikai bez durvīm un ar sānu guļamvietu.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Mūsdienu "firmas vilcieni" no padomju filmās redzamajiem atšķiras vien ar USB ieejām telefona uzlādēšanai, bio-tualetēm, kas netiek slēgtas "sanitārajā zonā", elektroniskajiem informācijas tablo un kondicionieriem. Taču šīs ērtības nav sastopamas pilnīgi visos vilcienos un vagonos.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Piemēram, vienā ceļa posmā pie mūsu guļvietām bija rozetes, bet, braucot kupejā, tehniku nācās uzlādēt gaitenī. Ņemiet līdzi pagarinātāju! 

Zīmola krūzītes un "podstakņņiki", ūdens vārītājs, kas joprojām darbojas ar oglēm, tamburi, stingrās, taču rūpīgās pavadones, kas izdala gultasveļu, vilciena riteņu skaņas... Laipni lūdzu ceļojumā, ko atcerēsieties visu mūžu.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Daudzi lasītāji brīnījās - kāpēc braukt vietkaršu vagonā, ja var nopirkt biļetes kupejā vai pat pirmās klases vagonā, kas ir pats komfortablākais.

Mūsu ceļojuma mērķis bija ieraudzīt īsto Krieviju - satikt cilvēkus, kuri brauc ciemos vai uz darbu, izskrien no vagona īsajās pieturās, lai izkustinātu kājas un no vecmāmuļām nopirktu pīrāgus.

Par pīrāgiem... Pirms brauciena mums daudzi stāstīja, ka katrā pieturā varēšot satikt kundzītes, kuras uz perona tirgo mājās gatavotus uzkožamos. Dīvaini, taču tādas neredzējām. Tikai vienā stacijā divas sievietes čukstus piedāvāja nopirkt pīrāgus, ko slēpa zem mēteļa. Nodomājām, ka droši vien mainījušies likumi un tagad tāda tirgošanās vairs nav atļauta. Var jau būt. Bet kā tad izskaidrot masveida tirgošanos ar ikriem un zivīm tieši uz perona ceļā no Irkutskas uz Vladivostoku?

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

No personīgās pieredzes - neiesakām stacijās pirkt pīrāgus, čeburekus un tamlīdzīgus izstrādājumus. Taču ikri - tā ir cita lieta. Par 300 rubļiem (apmēram četriem eiro) var tikt pie svaigu, kvalitatīvu ikru iepakojuma.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Ēdiens vilcienā

Pats iecienītākais ēdiens vilcienā ir ātri pagatavojamās nūdeles vai kartupeļu biezenis. To aromāts mūs pavadīja visu ceļojuma laiku. "Roltona" paciņas pasažieri var paņemt līdzi vai arī nopirkt pie pavadones tāpat kā čipsus, šokolādes batoniņus, sulu un dzeramo ūdeni.

Mēs gribējām ne vien apceļot Transsibīrijas maģistrāli, bet arī labi justies, tāpēc brokastīs ēdām līdzpaņemtos augļus, bet vakariņojām restorānvagonā.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Apjomīgajā ēdienkartē atrodamas aukstās un siltās uzkodas, salāti, zupas, pamatēdieni, deserti un pat "sezonas piedāvājumi". Taču kā ir patiesībā? "Šī nav, tā nav, ņemiet soļanku."

Es nepretendēju uz restorānu eksperta titulu, taču mēģināšu raksturot restorānvagona piedāvājumu: ēdiens kopumā bija nedaudz bezgaršīgs un neiedvesmojošs, taču svaigs. Otros ēdienus pavisam noteikti gatavo pēc pasūtījuma, nevis vienkārši uzsilda mikroviļņu krāsnī. Cenas ir diezgan augstas, pat ņemot vērā, ka rubļa kurss pret eiro mums ir izdevīgs.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Jāuzsver vēl viena nozīmīga restorānvagona funkcija - vakaros šeit sapulcējas pasažieri no visiem vagoniem, kuri grib pacelt kādu glāzīti. Tieši restorāna vagonā mēs iepazināmies ar kolorītākajiem personāžiem, tai skaitā Žeņu, kurš Mārtiņam izdomāja iesauku "baikeris".

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Un arī ar "krieviem" no Kazaņas un "nekrieviem" no Maskavas, kuri kāda iemesla dēļ ne pārāk gribēja draudzēties savā starpā; ar dembeļiem un vietējām skaistulēm, kuras vīrus bija atstājušas mājās un pašas devušās ceļojumā uz Vladivostoku.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Un pēdējā vakarā no restorānvagona nācās nest prom mūsu kaimiņu vietkaršu vagonā - Kimu no Korejas, kurš bija pārāk aizrāvies ar grādīgajiem dzērieniem. 

Par "dvēseli" un spēju vienoties 

Es pievērsu uzmanību tam, ka vairākas sievietes dodas uz restorānvagona tualeti, kas ir arī sanitārā istaba, nesot līdzi dvieli un spainīti ar karstu ūdeni. Paredzamais baudījums, manuprāt, ir visai apšaubāms – jāsmeļ karstais ūdens ar kausu, jāsajauc ar auksto ūdeni no krāna, un pēc tam jālej sev virsū. Savukārt izlietotais ūdens beigās aiztek pa nelielu atveri grīdā.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Pie restorānvagona pavadones es interesējos par iespējām izmantot sanitāro istabu un uzzināju, ka šāda privilēģija ir tikai vilciena personālam.

Domāju, ka, piedāvājot dažus simtus rubļu, mums tomēr izdotos vienoties, tomēr praksē šo domu nepārbaudīju.

Ilgākais mūsu ceļojuma nogrieznis ilga trīs diennaktis – mēs iztikām ar mitrajām salvetēm un dezinfekcijas līdzekļiem. Tomēr, ja jums jābrauc tiešajā reisā no Maskavas uz Vladivostoku, tad higiēnas jautājumā bez radošas pieejas neiztikt.

FOTO: Viktorija Puškele/TVNET

Kopumā komfortu vilcienā lielā mērā nosaka jūsu spēja vienoties. Iesaku iegūt vilciena pavadones labvēlību, iegādājoties no viņas čības (tās jums noteikti noderēs), un kādus citus sīkumus, piemēram, tēju, kafiju vai ūdeni.

Katrai pavadonei ir savs noteikts "pārdošanas plāns". Tāpēc, ja jums ir izvēle – nepieciešamās lietas pirkt stacijā vai iegādāties tās pie pavadones, noteikti izvēlieties otro variantu.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Starp citu, vilcienā ir iespējams norēķināties arī ar maksājumu kartēm, tomēr to var izdarīt tikai retajos brīžos, kad pieejami mobilie sakari. Mobilo sakaru pieejamība ir vēl viens stāsts.

Internets, kura nav

Vēl Maskavā mēs parūpējāmies par sakariem ar pasauli, vismaz tā mums likās. Mobilo sakaru operatora “Bilain” salonā mēs iegādājāmies Krievijas SIM karti un divus mobilos modemus, kas solīja bezmaksas viesabonēšanu visā Krievijas teritorijā. Šis prieks mums izmaksāja tieši 102 eiro.

FOTO: TVNET

Būdami Krievijas galvaspilsētā, mēs spriedām, vai ar 30 gigabaitiem interneta apjoma mums pietiks, lai paskatītos video "YouTube" un augšuplādētu fotogrāfijas.

Pietika! Tomēr tāpēc, ka nedz video, nedz fotogrāfijas augšuplādēt mēs nevarējām – jo gandrīz visa ceļa garumā mobilie sakari nemaz nebija pieejami. Mobilo telekomunikāciju signāls parādījās reti, vien atsevišķās dzelzceļa stacijās, un ātri vien atkal pazuda.

Tāpēc, ja jūs neplānojat visu savu ceļojuma laiku pavadīt, vērojot ainavu aiz loga un sarunājoties ar citiem cilvēkiem, ņemiet līdzi grāmatas un planšetes, kurās ir pietiekami daudz filmu.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Nauda un drošība 

Vēl viens jautājums, kas tiek uzdots šāda ceļojuma kontekstā, ir - ko Transsibīrijas ekspresī darīt ar naudu, tehniku un citām personīgajām mantām. Mums bija ļoti paveicies ar ceļabiedriem visos četros vilcienos, ar kuriem mēs braucām, tāpēc, pametot vilcienu īsajās apstāšanas reizēs, mēs datorus un citas tamlīdzīgās lietas līdzi neņēmām.

Savukārt ilgajās apstāšanās reizēs, kad vagonu durvis bija vaļā un teorētiski pieejamas ikvienam "interesentam", es ņēmu līdzi somu ar pašām vērtīgākajām mantām.

Kopumā man neradās iespaids, ka šajā vilcienā kāds varētu kaut ko "nočiept", tomēr manu optimismu izkliedēja policists, kurš vairākas reizes mūs brīdināja, lai mēs naktīs paslēptu datorus un telefonus. "Zādzības notiek katru dienu," viņš stāstīja.

Vilcienā dežurē policija, tiek pārbaudīti gan dokumenti, gan somas. Sākumā kārtības sargu klātbūtne mums radīja zināmu paniku, bet brauciena beigās tā viesa mieru.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Pases un naudasmakus mēs glabājām ar rāvējslēdzēju aiztaisāmā kabatā Mārtiņa biksēs – šis apstāklis manī radīja zināmu pārliecinātību par sevi, jo vairs nebija nepieciešamības katru pusstundu satrūkties un drudžaini pārbaudīt, vai dokumenti un migrācijas kartes atrodas savā vietā.

Savukārt skaidra nauda mums līdzi bija tikai tik, lai pietiktu ēdienam restorānvagonā, kā arī neparedzētiem gadījumiem. Naudu mēs izņēmām bankomātos.

Nedz pirms, nedz brauciena laikā mēs nemainījām eiro pret rubļiem. Es kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka ikvienā valstī vietējo valūtu visvienkāršāk ir iegūt, izņemot to bankomātā no savas Latvijā izsniegtās kartes. Nav nepieciešams meklēt valūtas maiņas punktu, nav nepieciešams pārbaudīt, vai šajā punktā ir izdevīgs valūtas maiņas kurss, nav riska tikt apkrāptam.

Tiesa, par katru naudas izņemšanas darījumu tiek iekasēta komisija aptuveni četru eiro apmērā, tomēr valūtas konvertēšana tiek veikta pēc oficiālā kursa.

Pirms šādiem braucieniem gan ir vēlams par to brīdināt savu banku, pretējā gadījumā jūsu karti "aizdomīgu darījumu" dēļ banka var nobloķēt.

Kaitīgi ieradumi un pārbaudes vilcienā

Tie, kas sekoja līdzi mūsu braucienam, noteikti atceras, kā Mārtiņš krāšņi aprakstīja vienu no restorānvagona nelegālajiem "piedāvājumiem" - smēķēšanu pie atvērta loga tualetē.

Smēķēt vilcienā ir aizliegts, visur redzami paziņojumi, ka "tiek veikta videonovērošana" un ka "sods par smēķēšanu – līdz 1500 rubļiem". Tomēr šie brīdinājumi, šķiet, nevienu neattur.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Ejot, piemēram, no otrā vagona uz restorānvagonu, var sastapt vairākus vīriešus, kuri smēķē tamburā, vai arī vismaz sajust cigarešu dūmus, ja paši "vaininieki" jau prom.

Kā mēs sapratām pēc savas pieredzes, ar daudziem, pat pašiem bargākajiem pavadoņiem ir iespējams vienoties, ja vien jūs izturaties pieklājīgi, draudzīgi un esat gatavs simboliski "samaksāt sodu uz vietas" vai "izteikt pateicību naudas formā". Bet tikai tad, kad vilcienā nenotiek pārbaudes.

Ar pārbaudēm vilcienā sastapāmies arī mēs. Šādu pārbaužu laikā pēc datu bāzes tiek pārbaudīts, vai vilciena pavadone nav ielaidusi kādu cilvēku bez biļetes. Tiek veikta pārbaude arī restorānvagonā, lai pārliecinātos, ka ir visi čeki un vai pavadone, kas pilda arī oficiantes pienākumus, neliek daļu naudas savās kabatās.

Uz restorānvagona ēdienkartes aizmugures vāka ir rakstīts: "Ja jums nav izsniegts čeks, jums nekas nav jāmaksā." Čeku gan mums izsniedza tikai vienu reizi – tad, kad kopā ar mums vagonā atradās arī pārbaudes veicēji.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Pēcvārda vietā

Atkārtošos, bet brauciens pa Transsibīrijas maģistrāli ir ceļojums, kas paliks atmiņā uz visu mūžu. Tās ir jaunas pazīšanās, meditācija uz augšējā plaukta vietkaršu vagonā un brīnišķīga pieredze komunikācijā ierobežotā telpā ar līdzbraucējiem, kurus, protams, neizvēlas.

Šāds brauciens attīsta ne tikai toleranci, bet arī līdzāspastāvēšanas iemaņas. Tas māca, ka visā pasaulē, visā Krievijā – no Maskavas līdz pat Tālajiem Austrumiem - dzīvo, pirmkārt, cilvēki.

Cilvēki – runājošie un klusējošie, turīgie un ne tik bagātie, skumīgie un laimīgie, atvērtie un noslēgtie. Cilvēki, kas gatavi steigties jums palīgā, pieskatīt jūsu mantas, uzcienāt ar konfektēm un mājās gatavotu ēdienu, iztaujāt par jūsu dzīvi un stāstīt par savējo. Īsti cilvēki – ar savām problēmām un priekiem, ar savu stāstu, ar savu dzīvi. 

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Jā vēlaties redzēt īsto Krieviju, kas ir kā garšīga konfekte neglītā papīrītī, pērciet biļetes uz Transsibīrijas ekspresi.

Atgādinām, ka visu brauciena laiku mēs stāstījām par mūsu piedzīvojumiem. Šos stāstus var atrast šeit. Pats interesantākais vēl ir priekšā. Sekojiet līdzi projekta “Koferis. Stacija. Krievija” publikācijām portālā TVNET katru nedēļu.