“Nav vēlams visu laiku sniegt gaismu, jo tad mēs visu redzam tā, kā tas ir, un var gadīties, ka apdegam līdz nāvei. Drīzāk līdzināties bākai, kura raida vienu staru un tad kādu laiku stāv tumša...” - lai gan ar šo Virdžīnijas Vulfas citātu mēs beidzām savu sarunu īsi pirms pirmā gada sniega, šo interviju vēlos sākt tieši ar šiem vārdiem. Ja man prasītu, kāda ir Dārta Daneviča, – es tā arī pateiktu, kā bāka. Saruna maigās skumjās, ilgās ar atskārsmes zibšņiem, kas ir bākas dabā.

Egoiste: Tu šai sarunai atvēlēji savu vienīgo brīvdienu – pirmdienu.

Dārta Daneviča: Pirmdiena nav mana neaizskaramā diena, jo tas ir tikai likumsakarīgi, ka nedēļas laikā sakrājas lietas, ko vēlos apdarīt. Frizieris, suņu ārsts – to ir ērti ielikt pirmdienā, jo citās dienās saplānotais var neizdoties kā gribas, piemēram, kāds tevi izsauc uz teātri u.tml. Pirmdienas ir manas vajadzību dienas.

Egoiste: Viena diena nedēļā nav par maz, lai restartētos?

Dārta Daneviča: Zini, nē. Jāsaka, ka šobrīd man ir sajūta, ka gribas pat tā kārtīgi nostrādāties… Es nejūtos sevi izsmēlusi, darot smagu darbu savā profesijā. Līdz ar to man nav noguruma. Nav tā saucamā gandarījuma noguruma.

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste:  Jāatzīst, esmu tevi daudz redzējusi gan uz skatuves, gan ekrānā, bet par tevi pašu maz ko zinu.

Dārta Daneviča: Es arī par tevi maz ko zinu. (Sasmejamies.)

Egoiste: Labi. Jautājums, kas manī uzreiz raisīja ziņkārību, – kāpēc tev ir mainīts vārds?

Dārta Daneviča: Godīgi, es to procesu, kā tas notika, tā skaidri neatceros. Zinu, ka man nepatika mans iepriekšējais vārds (Inese – red.) un tad, atnākot uz Rīgu studēt, pirmajā kursā aktieros, to nomainīju. Man nemaz nebija tāda pārdomu procesa. Tā bija pēkšņa rīcība. Kāpēc Dārta? Nezinu, tētim tas bija viens no iespējamiem vārdiem man, kas patika...

Egoiste:  Mamma nebija apvainojusies?

Dārta Daneviča: Nē. Es pajautāju atļauju. Šo esmu saskaņojusi ar vecākiem, un viss ir labi. Turklāt cilvēki, kas saskata sakarības starp vārdu, likteni un cilvēku, man ir teikuši, kas šis ir mans īstais vārds. Zini, es arī esmu no tiem cilvēkiem, kam šķiet, ka R burts ne tikai suņiem palīdz vārdā būt stiprākam.

Vārds Inese (viņa to izrunā kā citas personas vārdu) man liedza drosmi, biju lēnīga, mierīga…

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste:  Jauns vārds, jauna pilsēta, jauna profesija. Principā šķiram jaunu tavu dzīves lapu. Kāpēc tu neesi zinātniece, uzņēmēja vai veterinārārste?

Dārta Daneviča: Patiesībā es ticu mūžizglītībai un tam, ka cilvēks savā dzīvē var strādāt daudzās profesijās. Tāpēc to mēs vēl nezinām, kas es būšu. Sākotnēji jau sāku iet juristes ceļu un pat jau strādāju šajā nozarē. Bet vasarā izmēģināju tikt aktieros.

Gāju ar vieglu sirdi, jo man par to visu nebija nekādas izpratnes. Un mani uzņēma!

Es sapratu, ka tā ir izdevība, kas jāmēģina. Nevar šo izdevību mest miskastē. Protams, nevarēju apvienot studijas dienas nodaļā un man bija jāizvēlas. Bet tagad es studēju, lai pabeigtu iesākto.

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste: Minēji, ka aktiermāksla tev bija tumša bilde. Kad šis priekškars krita?

Dārta Daneviča: Jā, aktiermāksla bija man tāla lieta. Man ilgi neizdevās, biju viena no lejas gala studentēm. Pārzināju tikai sausu teoriju. Un tad, trešajā kursā, režisore Māra Ķimele mani paņēma galvenajai lomai.

Te bija stāsts par īstajiem vārdiem, un es sāku saprast, kā to dara – spēlē lomu.

Egoiste:  Kas ir tās lomas, pēc kurām ilgojies?

Dārta Daneviča: Tā noteikti ir Zelda, Maša (No izrādēm «Neprātīgā Zelda» un «Finita la comedia» - red.), bet tas ir tālais 2012. gads. Pēdējā laikā man ir daudzas labas otrā plāna lomas. Bet ilgojos pēc iespējas kaislīgāk strādāt.

Man nav ilūziju par kādu sapņu lomu. Mani interesē izaicinājumi. Es tos gaidu…

Viņa aizskatās pa logu, kur sāk krist sniegpārslas, un aizdomājas...

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Un turpina...

Dārta Daneviča: Jūtu, ka mans profesionālais ego nav pabarots,

jūtos nedaudz neērti savā dzīvē šobrīd.

Ja man ir sevi jāliela, tad uzskatu, ka profesionāli esmu diezgan spējīga, bet man nav pietiekami daudz iespēju realizēt savas profesionālās kvalitātes. Tas man tā kā sāp. Es nezinu, kas tur ir, – es mīlu savu darba vietu, kur mani uzaicināja strādāt, kad es nebiju nekas. Vai nu mūsu attiecības ir izsmeltas, vai neredz savā komandā, nepaļaujas… Grūti sev paskaidrot, kāpēc tas tā tagad notiek… (Klusums)

Bet es jau tevi brīdināju, ka man ir tieksme uz melanholiju, skumjām...

Atkāpei! Todien Dārta vēl nezināja, ka pēc sarunas tiks pie lomas pavasara iestudējumam pie Lauras Grozas-Ķiberes un Džilindžera. Pēcāk viņa ir sajūsmināta par šo iespēju:

«Nupat sākām mēģinājumus izrādei "Salemas raganas", un esmu ļoti priecīga par iespēju beidzot strādāt kopā ar Lauru Grozu-Ķiber!  Gaidīju šo brīdi jau vairākus gadus, jo esmu viņas režisores darba cienītāja.»

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste: Klausos tevī, un liekas, ka tās ir tavas – skumjas. Neuzdrošinos pārtraukt. Pastāsti par savu planētu caur šīm Mazā Prinča skumjām. Tava šā brīža mazā planēta – ko tu dari, kā jūties, ko tu sargā, par ko sapņo?

Dārta Daneviča: Man patīk skumt bieži, bet blakus ir draugs, kas man vienmēr iebaksta: «Dārta, pārtrauc! Esi par daudz jau sevis žēlošanā aizgājusi – nāc ārā!» Vai taisni otrādi - viņš jūt, ka mani ir jāpasargā un jāuzmundrina, ka šoreiz ir par tēmu šīs skumjas. Bet man patīk produktīvās skumjas. Tās ir tāds dvēseles stāvoklis, kad neesi ne bēdīgs, ne priecīgs un spēj radoši domāt. Bet ikdienā man ir darbs, darbs, draugs, mājas, suņi – viens no maniem lielākajiem pasaules centriem.

Tā mēs čubināmies visi kopā. Ap kamīnu, grāmatām, darbiem, filmām vakaros. Un, paldies dievam, arī sarunām, kuras atgriezušās manā dzīvē. Man patīk. rutīna. Tāda ir mana planēta.

Bet ja par sapņiem jautā – gribu izlīst no skumju alas un kaut ko reāli sākt darīt. Nebūs tā, ka tev visu pienesīs uz paplātes. Aktieriem ir šī sajūta, ka tev visu pienesīs, jo viņiem darbu piedāvā – dod. Nav tā, ka nāk pēc darba. Tāpēc sāku ģenerēt un projektēt idejas pati. Ceru, ka pavasarī jau varēs kaut ko redzēt.

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste: Kamēr gaidām pavasari, pastāsti par pēdējo projektu «Jaungada taksometrs»...

Dārta Daneviča: Šī Māra Martinsona filma ir ļoti jauka, īpaši, kad atceramies, ka mēs Jaungadu filmējām karstākajās vasaras dienās. Latviešu kino plauktiņā šis kino noteikti liekams pie pieklājīgas, elegantā stilā pasniegtas un gaumīgas komēdijas.

Man patīk galarezultāts – tas ir bez pārmērībām un ar tiešām labu humoru un daudz sirsnības.

Egoiste:  Ja jau aizskāri humoru, kā tev pašai ir ar humora izjūtu? Kāds tavuprāt ir labs humors?

Dārta Daneviča: Tas jau laikam jāprasa citiem. Man liekas, ka man nav īsti labas humora izjūtas. Man liekas, pirmais rādītājs labam humoram ir spēja pasmieties par sevi. Un man ļoti nepatīk, ka par mani smejas. Es pati drīkstu par sevi pasmieties, jo zinu to savu robežu. Tas ir mans lokālais humors par sevi ar skaidri noteiktām robežām. Otra lieta – humoram ir jābūt labestīgam. Nē, ir arī melnais humors un man tas ļoti patīk, bet

humorā nevar būt tāds personīgs indīgums iekšā. Jā, es mācos humoru.

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste:  Nesen aizdomājos, ka humors ir teicams potenciāla partnera vērtējums. Senāk šķita, kāpēc aiz laba pirmā iespaida mēs minam labu humoru, bet aizvien vairāk to saprotu, cik būtisks mērinstruments…

Dārta Daneviča: Jā, jo ir jābūt smadzenēm, lai tu spētu paspīdēt ar humoru, nevis muskuļiem vai naudas maku. Labs prāta garants…

Egoiste: Minēšu – tavam partnerim arī ir labs humors!

Dārta Daneviča: Jā.

Egoiste:  Pastāsti, kas ir tas, kas jūsu attiecības dara stipras, – kas ir tas krampis? Vai tiešām tas, ka esi vecāka par savu vīrieti?

Dārta Daneviča: Pirmo reizi man ir attiecības ar vīrieti, kurš ir jaunāks par mani (4 gadus – red.). Man ir bijušas daudzas attiecības ar dažādiem pavērsieniem, un mani jau grūti ar kaut ko pārsteigt šajā dzīvē. Bet šajā savienībā es beidzot sāku saprast, ko nozīmē veidot attiecības.

Apzinos savas kļūdas, un, kas ir jocīgi vai arī ne, bet cilvēks, kas ir jaunāks par mani, mani māca. Tas ir fenomenāli, kā viņš mani audzina.

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Sākumā bija lielie strīdi un kašķi, jo es ar savu ego un lepnumu. Patiesībā mēs abi esam lepni. Jā, kad ir lepnums un emocijas – tie ir visskarbākie strīdi, kur neviens neklausās. Izkliedz savējo. Tā bija arī senāk – izkliedz un tad risina problēmu. Tagad ir tā, ka es klausos, jo viņa argumenti patiešām ir ar jēgu. Un tad man paliek kauns, ka es kaut ko tik bērnišķīgu un naivu varēju padomāt vai rīkoties savās izdarībās. Viņš to pacieš, un līdzsvars rodas. Attiecības ir smags, smags darbs. Nav tā – es, tu, viens divi trīs, esam kopā.

Esam divus gadus kopā – manas dzīves intensitātei un raksturam tas ir ilgi. Tas ir rekords. Bet tas mani interesē. Nesteigties, izbaudīt, mācīties...

Egoiste: ...un nolikt plauktā lepnumu, kā sapratu?

Dārta Daneviča: Jā, bet tas ir grūti. Īpaši pašpietiekamām sievietēm. Manuprāt, attiecībās lepnumam nav vietas!

Pirmais lauziena brīdis, kad tu liec lepnumu malā, ir sajūta, ka pazemojies. Vai tad vairs nebūšu es pati? Kā es tā pazemošos? Man tā bija. Bet nebūt tā nav. Tu atkailini dvēseli, un tas ir tik forši!

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste:  Kā ir ar sociālajiem tīkliem, kur esi īpaši aktīva arī ar savu viedokli, kritiku, idejām, – kam tev tas vajadzīgs?

Dārta Daneviča: Tas sākās kā tāda glābšanās, jo tobrīd dzīvē bija ļoti konkrēti uzstādījumi. Aktieris ir izpildītājs. Protams, tas ir mūsu sapnis, ka esam līdzautori, bet lielā mērā mēs tikai izpildām, ko mums liek. Teātrī ir viss izdomāts tavā vietā. Izskats, uzvedība, teksts, kā tu to pasniegsi, kā kustēsies, kad to darīsi... Es jūtos kā izmesta no laivas, kad man pajautā ko tādu, kas jau izdomāts...

Sociālie tīkli man bija kā glābiņš ceļā atpakaļ pie sevis uz to, ko gribu un kā gribu pati. Niša, kur izpaust savu domu, to, kas sakrājies. Dumpi, viedokli vai ideju.

Bet es ticu, ja būšu līdz ausīm nodarbināta savas idejas realizēšanā, tas nobīdīsies otrajā plānā. Varbūt tas ir arī labi, bet to laiks rādīs.

(Jāatzīmē, ka Dārtai ir podziņu telefons. Tā viņa audzinot savu raksturu, laiku kolekcionējot. Tā ka par atkarību to nevarētu nosaukt.)

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste:  Varbūt esi gatava lemt par citām dzīves lomām, kas nav skatuves tēli? Būt par sievu, māti, pasaules apceļotāju… Varbūt laiks tavā dzīvē kam tādam?

Dārta Daneviča: Man ir tik svarīga pašrealizēšanās darbā, ka citādi pagaidām sevi neredzu. Jā, esmu darbaholiķe. Bet man arī liekas, ka garām ir laiks, kad kādam jāsēž mājās, kādam jāstrādā dzimumu dalījuma dēļ. Es nedalu cilvēkus dzimumos. Jā, man patīk iet zem rokas vīrietim, saņemt ziedus un paņemt viņa pasniegto mēteli, bet tajā pašā laikā man patīk darbā pavadīt garas stundas. Un melnu muti strādāt, ja spēju sevi realizēt.

Man savos 30 gados pieder daudz. Ir bijis daudz neveiksmīgu attiecību, esmu cietusi šajā jomā. Tagad man ir foršas mājas, mīļotais cilvēks, kas mani atbalsta. Citas «dzīves» lomas man nespiež pakausi, godīgi, neurda.

Mana dzīve tagad ir foršs ilgtermiņa projekts, kas iet uz augšu! Es to spēju novērtēt, jo zinu, kā ir tad, kad ir citādāk. Ka nevari pastrādāt, jo tev citās jomās nav labi. Tāpēc darbs, darbs, darbs, un es nelikšos mierā, kamēr man nebūs viss labi šajā jomā. Pēc tam viss pārējais...

Egoiste: Zinu, ka tev ir arī savs viedoklis par sabiedrības uzspiesto ideju – būt mātei!

Dārta Daneviča: Tas ir mans personiskais viedoklis, ko nevienam nevēlos uzspiest. Lai kāds nepārprastu – man ļoti patīk bērni un tas, ka manām draudzenēm ir bērni. Tas ir skaisti, un es to atbalstu. Es kā citi patrioti vēlos, lai tad, kad būšu veca, manu valsti vadītu brīnišķīgi latvieši. Gudri un spējīgi.

Pati sevi mātes lomā neredzu - savās sajūtās es arī neizjūtu šo vēlmi.

Egoiste: Tu nekad nevari teikt nekad....

Dārta Daneviča: Ja man būs bērni, tad noteikti viena no pirmajām opcijām, ko apdomāšu, būs adopcija. Ir tik daudz bērnu, kuri gaida savas ģimenes. Manī nav šīs asinsbalss, ka ģimenē jābūt bērnam no manas miesas un asinīm. Man nav šī koda. Tas man nav būtiski.

Asinsbalss man šķiet muļķīga, jo lielākā daļa no mums neko nezina par saviem senčiem pirms 200 gadiem. Mēs tam pievēršam pārāk lielu vērību un svaru. Te tas mūsu ego aiziet neveselīgā plāksnē. Labāk iztukšosim tos bērnunamus!

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Egoiste:  Dārta, man liekas, mums šī saruna sanāca vitāla – no skumjām līdz pārdomām un kādam zibsnim, atklāsmei sev. Tāpat kā ar to bākas būšanu Virdžīnijas Vulfas citātā. Tava tumsa ir skumjas, tavs zibsnis tas, ko gaidi...

Dārta Daneviča: Jā, tu nevari spīdēt un mirdzēt visu laiku. Nav jēgas no šīs visu laiku mirdzēšanas, īpaši radošam cilvēkam. Un tas arī nav iespējams.

Patiesi radošs un ģeniāls cilvēks iemirdzas kā bāka, un tad viņš pavada laiku tumsā. Tas man ir tāds glābiņš savai situācijai. Jo tas ir tas, ko es daru. Pavadu laiku tumsā, savās skumjās un gaidu. Es ļoti ceru, ka mana bāka vēl darbojas. Ka nav izdegusi....

FOTO: Artūrs Krūmiņš/TVNET

Domāju, Dārta, ka tava bākas uguns šobrīd ir gatava spīdēt kā nekad, kas arī drīzumā notiks, jo tu lieliski zini, kā tas ir – būt bākai, kas neapžilbina kuģus, nomaldījušos jūrniekus un aicina atgriezties mājās uz pareizā ceļa.

SKATIES CITAS APBUROŠĀS DĀRTAS DANEVIČAS FOTOSESIJAS BILDES

Foto: Artūrs Krūmiņš

Make Up, mati: HAIRRIGA

LIELS PALDIES RESTORĀNA «MAZAIS OTTO» UN VIESNĪCAS «ROME» PERSONĀLAM PAR SKAISTO UN IEDVESMOJOŠO VIDI!