Ātrā un vienkāršā atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki ir reliģiski, ir šāda: dievs - lai arī kādā formā tu viņu iedomājies – eksistē, un cilvēki tam tic, jo spēj ar viņu komunicēt, kā arī redz pierādījumus dieva eksistencei. Tikai 16% cilvēku pasaulē nav reliģiski, proti, aptuveni 1,2 miljardi cilvēku nespēj savienot to, ko viņi redz pasaulē, ar kāda augstākstāvoša spēka eksistenci.
Kāpēc cilvēki tic dievam, ir jautājums, kas gadsimtiem ilgi ir nomocījis lielāko domātāju prātus. Kārlis Markss, piemēram, reliģiju dēvēja par “opiju tautai”. Zigmunds Freids dievu uzskatīja par ilūziju, ar kuras palīdzību cilvēki iegūst drošības un piedošanas sajūtu, izdevumā "The Conversation" spriež psihologs Niks Perhams.
Nesenākais psiholoģiskais skaidrojums vēsta, ka “caurums dieva formā” radies evolūcijas ceļā, kas mums piešķīrusi metaforisku “dieva dzinēju”, kas savukārt liek mums ticēt pārdabiskiem un vareniem spēkiem. Pamatā šī hipotēze ir tāda, ka reliģija ir virknes sociālo un kognitīvo adaptāciju blakusprodukts, kas turklāt ir ļoti svarīgs cilvēka attīstībā.
Pielāgojies ticībai
Mēs esam sociāli radījumi, kuri mijiedarbojas un komunicē cits ar citu kooperatīvā un atbalstošā veidā. Tā rīkojoties, mums pašsaprotami rodas stiprāka saikne ar atsevišķiem indivīdiem. Britu psihologs Džons Boulbijs (John Bowlby) saistīja šo pieķeršanās tieksmi ar bērnu sociālo un emocionālo attīstību, kā arī pierādīja, kā šī pieķeršanās tiek iespaidota, ja bērns piedzīvo šķiršanos vai pāridarījumus. Vēlāk dzīvē mēs turpinām paļauties uz šīm saiknēm – kad iemīlamies, nodibinām draudzību vai pat izveidojam ciešus sakarus ar necilvēciskiem objektiem, piemēram, dieviem un to apustuļiem.
Mūsu attiecības ir atkarīgas no spējas paredzēt, kā otrs rīkosies dažādās situācijās un laikos. Tomēr šeit nav runa par to, ka mums būtu obligāti jāparedz objekta rīcība. Mēs to varam arī iztēloties paši, ko kāds teiks vai darīs. Šo spēju dēvē par “kognitīvo nodalīšanu”, un tās saknes slēpjas bērnības izlikšanās spēlēs un aktos. Smalka ir robeža starp spēju iedomāties kāda mums pazīstama cilvēka nolūkus, un spēju paredzēt visuvarenā un viszinošā nolūkus. Īpaši, ja mums ir reliģiskie teksti, kuros redzama tā iepriekšējā rīcība.
Vēl ļoti svarīga ir cilvēka spēja antropomorfizēt objektus. Proti, vai esi kādreiz pamanījis kāda cilvēka aprises, bet, pieejot klāt, sapratis, ka tas ir vien mētelis, kas pakārts uz drēbju pakaramā? Šī spēja pierāda, ka mēs varam dažādām necilvēciskām būtnēm, piemēram, dieviem, piešķirt sev vēlamās kvalitātes, padarot komunikāciju ar tiem vieglāku.
Papildus šiem psiholoģiskajiem aspektiem rituālā uzvedība, kas vērojama kolektīvos pielūgšanas aktos, liek mums izbaudīt un atkārtoti pieredzēt šo procesu. Dejošana, dziedāšana, un transam līdzīga stāvokļa sasniegšana bija ārkārtīgi svarīga daudzās antīkajās sabiedrībās un vietumis tiek piekopta joprojām. Šāda veida akti kalpoja gan kā socializēšanās pasākumi, gan iespaidoja indivīdus arī fiziski, proti, iespaidoja smadzenes. Rituālu rezultātā smadzenēs paaugstinājās serotonīna, dopamīna un oksitocīna līmenis. Visas šīs ķimikālijas liek mums justies labi, izraisa zināmu atkarību un tuvību ar apkārtējiem.
Neatkarīgi no katra indivīda uzskatiem un perspektīvas, reliģijas un reliģiskās domāšanas iespaids uz cilvēka funkcionēšanu un evolūciju ir nebeidzami pētāma un apspriežama tēma. Protams, kāds varētu iebilst, ka dievs visu radījis neizzināmu, ārpus cilvēka sapratnes robežām, tomēr tad ir jāuzdod kāds cits, vēl lielāks jautājums: kādi ir Dieva eksistences pierādījumi?
