Pasaulē vēl arvien ir valstis, kuras oficiāli neeksistē. Par spīti savai teritorijai un funkcionējošai pārvaldei, tās netiek uzskatītas par neatkarīgām un pilntiesīgām starptautiskās sabiedrības loceklēm. Kas īsti ir šie veidojumi? Ar kādām problēmām var saskarties tajās dzīvojošie cilvēki un kā tos ir iespējams risināt?

Kas īsti ir starptautiski neatzītās valstis?

Vienkāršākajā izpratnē – tās ir valstis, kuru pastāvēšanai nepiekrīt citas valstis. Principā tās varētu salīdzināt ar kādas saimes izstumtajiem. Šajā saimē ietilpstošie locekļi redz viens otru kā savstarpēji eksistējošus un apveltītus ar konkrētām tiesībām (vismaz teorētiski), turpretī neatzītajām valstīm nav nedz šādu citu valstu piešķirtu tiesību, nedz arī šā redzējuma par eksistenci. Interesanti, ka šāds skatījums var pastāvēt arī gadījumā, ja pati neatzītā valsts var pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas. Pie tām var pieskaitīt gan konkrētas robežas pārvaldību, gan valsts līmeņa pakalpojumu sniegšanu, gan nodokļu iekasēšanu, gan iekšējas un ārējas drošības nodrošinājumu, gan citas. Būtiski arī pieminēt, ka valsti par starptautiski atzītu var uzskatīt tikai tad, ja to atzīst visas jau atzītās valstis jeb iepriekš minētie saimes locekļi. Pretējā gadījumā valsti var uzskatīt tikai par daļēji atzītu. Tiesa, realitātē valsts veiksmīgi iekļaujas starptautiskajā sabiedrībā tad, ja to atzīst tās valstis, kurām ir vislielākā vara un ietekme pasaulē. Nereti to lēmumam seko arī pārējie starptautiskie spēlētāji.

Īpaši būtu jāuzsver, ka šajā gadījumā tiek runāts par atzīšanu De Jure, jeb juridisko atzīšanu. Atzīšana De Facto, jeb faktiskā atzīšana vēl nenozīmē pilnvērtīgu pieņemšanu starptautisko valstu saimē un uz De Facto valstīm neattiecas visas tiesības un privilēģijas. Tāpat, rakstā netiek apskatītas tādas neatzītas mikrovalstis kā Užupes Republika, Neatkarīgais Maltas ordenis un citas to atšķirīgās specifikas dēļ.

Kādas ir valsts neatzīšanas sekas?

Ja valsts nav starptautiski atzīta, tad tā neskaitās vienlīdzīga saimes locekle ar citām, jau atzītām pasaules valstīm. Tās teritorija pārsvarā tiek uzskatīta par jau kādas starptautiski atzītas valsts daļu.

Tāpat tai ir ļoti grūti izveidot diplomātiskas attiecības ar citām pasaules valstīm (taču neformāli diplomātiskie kontakti bieži pastāv) un noslēgt dažādas starptautiska līmeņa vienošanās (sākot ar drošības garantijām un beidzot ar sadarbību kultūras jomā).

Turklāt to diplomātiem nepienākas dažādas privilēģijas un imunitātes, kuras ir noteiktas 1961. gadā pieņemtajā Vīnes konvencijā. Šāda valsts nav tiesīga kļūt arī par lielākās daļas starptautisko organizāciju locekli un arī vērsties tiesā pret valstīm, kuras to neatzīst. Nemaz nerunājot par tādām ekstrām kā izvirzīt prasības par savu īpašumu kādas citas, atzītas valsts teritorijā, spēju tajās izdotajām valūtām piekļūt globālajai finanšu sistēmai, kā arī spēju piekļūt starptautiskajiem pasta pakalpojumiem (būtiski, jo lielākā daļa no starptautiskajiem noteikumiem pēdējām divām jomām attiecas tikai uz valstīm, kuras ir atzinusi ANO (savukārt ANO lēmumi ir tās dalībvalstu rokās), pētījumā par Kosovas neatkarību norāda Pasaules bankas ekonomiste Džiēna Čoja. Līdzīgi arī ar šajā valstī izdotajiem dokumentiem – apliecinājumiem par izglītību un apliecinājumiem par pilsonību; ārpusē tos gluži vienkārši nepieņem kā derīgus un situācijas mainīšanai ir nepieciešams nodibināt diplomātiskās attiecības. Tiesa, arī šāda valsts ir atsevišķu starptautisko tiesību subjekts (piemēram, kara konvenciju).

Kā tas ietekmē cilvēku dzīvi?

Lai gan tā pirmajā mirklī nevarētu šķist, ļoti bieži arī šādās starptautiski neatzītās teritorijās ikdienas dzīve nav nemaz tik tālu no mūsējās. Kā intervijā par Ķīnu portālam TVNET norāda sinoloģe, RSU Ķīnas studiju centra vadītāja un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, mēs dzīvojam globālā vidusšķiras ciematā, un visiem tā pārstāvjiem ir vienas un tās pašas trauksmes – bērnu izglītība, veselība, savas valsts tēls starptautiski un nedrošība par to. Ja šādas valsts valdība spēj nodrošināt nepieciešamo drošības un stabilitātes līmeni, arī tur cilvēki izvēlēsies doties uz skolām, darbiem, centīsies veidot ģimeni un dzīvot laimīgu dzīvi.

Lielākās problēmas rodas no dažādiem ekonomiskās attīstības traucējumiem, kas ietekmē gan cilvēku maciņu biezumu, gan arī traucē uzlabot dzīves kvalitāti visā valstī. Piemēram, grūtības piekļūt globālajai finanšu sistēmai ļoti traucē dažādu naudas pārskaitījumu veikšanu, kas negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības attīstību.

Piemēram, pilnībā starptautiski neatzītās Kosovas bankām tikai pirms dažiem gadiem tika piešķirti SWIFT konti.

Pirms tam tām bija nepieciešams izmantot starpniekbankas, kas radīja liekus administratīvus šķēršļus un pārskaitījumu sadārdzinājumus, norāda Džiēna Čoja. Tāpat nespēja noslēgt dažādas starptautiska līmeņa vienošanās būtiski kavē gan tirdzniecības saišu attīstību, gan ārējo investīciju piesaistīšanu. Gluži vienkārši tāpēc, ka uzņēmēji un citi ekonomiskie spēlētāji nevēlēsies savus līdzekļus ieguldīt vietās, kurās neeksistē juridiskās garantijas šo līdzekļu aizsardzībai. 

FOTO: AFP/SCANPIX

Šādai situācijai ir arī vairākas praktiskas sekas. Kā piemēru var minēt nespēju izmantot kredītkaršu pakalpojumus un nespēju samainīt nacionālo valūtu (ja tāda eksistē) pret citām valūtām. Piemēram, Piedņestras Republikā nav iespējams norēķināties par pirkumiem ar ārpusē izdotu karti un arī naudas izsniegšanas mašīnas (ATM) izsniedz tikai Krievijas rubļus. Tāpat Piedņestras nacionālo valūtu – Piedņestras rubļus pašas valsts teritorijā ir problēmas samainīt pret citām valūtām un tas nav iespējams ārpus tās, teikts Lielbritānijas Ārlietu ministrijas ceļojuma brīdinājumā. Tas ir īpaši būtiski ceļotājiem un cilvēkiem, kuri grib šo reģionu atstāt.

Runājot par ceļošanu, šādās valstīs izdotas pases netiek atzītas par derīgu ceļošanas dokumentu iekļūšanai citās valstīs. Līdz ar to cilvēkiem, kuri vēlas doties atvaļinājumā, ir jāiegūst citas valsts pilsonība.

Piemēram, Piedņestras gadījumā daudzi cilvēki ceļo ar Krievijas, Ukrainas, Bulgārijas vai Moldovas pasēm,

rakstā politiski analītiskajam izdevumam New Eastern Europe norāda Melnas jūras institūta direktors Maikls Ēriks Lamberts.

Līdzīgi arī Piedņestras izglītības iestāžu diplomus atzīst tikai Krievija, tāpēc, ja pastāv vēlēšanās doties strādāt vai arī turpināt studijas ārpus Piedņestras Eiropā un citur, ir nepieciešams šiem dokumentiem iegūt Moldovas valdības atzīšanu. Populārs ceļš pēc atzīšanas iegūšanas ir arī iestāšanās Moldovas universitātēs un starptautiski atzīta diploma iegūšana. Šādu ceļu ir izvēlējušies daudzi Piedņenstrā dzīvojošie jaunieši, norāda portāls Slate.

FOTO: Reuters/ScanPix

Praktiskas negatīvas sekas ir saistītas arī ar piekļuves problēmām globālajai pasta pakalpojumu sistēmai. Piemēram, uz jau minēto Kosovu ilgstoši nebija iespējams tiešā veidā nosūtīt pasta sūtījumus. Tā vietā tie tika piegādāti uz Albāniju, kuras pasta serviss pēc tam devās uz šo mazo Balkānu valsti. Jau atkal – liekas izmaksas un neērtības, norāda Džiēna Čoja.

Ļoti interesanti ir arī tas, ka šādās valstīs izdotas automašīnu numura zīmes netiek atzītas starptautiski un tādēļ tās nevar piedalīties starptautiskajā ceļu satiksmē.

Jau atkal minēšu Piedņestru. Ja tās iedzīvotāji vēlas izbraukt no tās teritorijas, numura zīmi ir nepieciešams reģistrēt Moldovā ar nosacījumu, ka uz tās nav nedz Moldovas, nedz Piedņestras simbolu, savā rakstā BBC norāda domnīcas Carnegie Endowment for International Peace pētnieks Tomass de Vāls.

FOTO: Reuters/ScanPix

Ko šādas valstis dara problēmu pārvarēšanai?

Tomēr pasaulē ir arī gana daudz vietu, kurās situācija nav tik slikta un teorija nav līdz galam materializējusies. Jautājums - kāpēc? Tāpēc, ka arī starptautiski neatzītām valstīm pārsvarā ir viens vai vairāki starptautiskie patroni, kuri palīdz vienu vai vairākas no šīm problēmām pārvarēt. Nereti šādas valstis ieliek savu likteni to rokās. Īpaši tas attiecas uz ekonomisko palīdzību. Jau minēju, ka Piedņestrā ir atrodami ATM automāti, no kuriem var izņemt krievu rubļus. Tas tāpēc, ka Maskava ir izvēlējusies sev draudzīgo valdību atbalstīt un sniegt tai pieeju globālajai finanšu sistēmai caur rubli. Galu galā – to var tālāk samainīt pret dolāriem vai eiro. Tāpat Krievija sniedz ekonomisku palīdzību aizdevumu, izdevīgu gāzes darījumu un arī citās formās. Līdzīgi piemēri ir novērojami arī Ziemeļkipras Turku Republikā, kura ir atkarīga no Turcijas sniegtās finansiālās palīdzības, kā arī Doņeckas Tautas Republikā, Abhāzijā un Dienvidosetijā.

Īpaši interesanta situācija šajā ziņā ir izveidojusies ar Taivānu, kura teorētiski kopš Aukstā kara gadiem arī ir uzskatāma par starptautiski neatzītu valsti. Tās patroni pat teorētiski varētu būt lielākā daļa pasaules, jo valstis uztur ar to ārkārtīgi aktīvas neformālas diplomātiskas attiecības (tajā pašā laikā oficiāli atzīstot Ķīnas Tautas Republiku). Tās ir rezultējušās gan aktīvās investīciju, gan tirdzniecības plūsmās un Taivāna ir uzskatāma par lielu izņēmumu nabadzīgo neatzīto valstu pulkā.

Bieži kāda patrona ārējais atbalsts ir arī pietiekams, lai nodrošinātu kādas neatzītas valsts dalību starptautiskajās organizācijās. Piemēram, Ēģiptes stingrais atbalsts Palestīnas neatkarības centieniem veicināja Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas pieņemšanu Arābu līgas saimē 1976. gadā. Pēc vēl starptautiski neatzītās Palestīnas valsts pasludināšanas 1988. gadā tā kļuva par pilntiesīgu šīs organizācijas dalībvalsti. Savukārt starptautiski neatzītās Rietumsahāras pievienošanos toreizējai Āfrikas Vienotības organizācijai (tagadējai Āfrikas Savienībai) veicināja Alžīrijas un Mauritānijas atbalsts.

Šie paši patroni ievērojami palīdz pārvarēt arī problēmās, kuras rodas no dažādu dokumentu starptautiskas neatzīšanas.

Piemēram, Piedņestras gadījumā no vienas puses par tās patronu var uzskatīt arī Moldovu. Jo tieši tā cerībā atšķelt to no Krievijas, piedāvā izglītības dokumentu legalizācijas pakalpojumus, tāpat risina problēmas ar automašīnām. Savukārt Kosovas gadījumā ASV stingrais atbalsts ir mudinājis šo valsti atzīt arī tai draudzīgām valstīm. Līdz ar to ir pietiekami daudz saimes locekļu, kuri atzīst arī Kosovā izdotās pases kā ceļošanai derīgu dokumentu.

FOTO: Reuters/ScanPix

Tomass de Vāls savā rakstā arī min, ka šādas valstis cenšas arī izdzīvot, balstoties uz izdomu. Piemēram, Abhāzijā tiek ražotas eksotiskas pastmarkas, kuras piesaista pasaules kolekcionāru uzmanību.

Tāpat Piedņestrā tiek izmantotas plastmasas monētas, kuras var vienkārši identificēt cilvēki ar vāju redzi. Ebay tās pārdod par lielu naudu, min de Vāls.

Vai paliekoša parādība?

Loģisks jautājums, ņemot vērā, ka dzīve šādās valstīs nebūt nav vienkārša, taču tā vien šķiet, ka, neskatoties uz daudzajām problēmām, pārvaldes struktūras turpina funkcionēt un arī patroni no savām aizbildniecībām atteikties nevēlas.

Visticamāk, tā kā daudzas valstis ilgi spēj izturēt pret tām izdarīto spiedienu, jūtamas izmaiņas gaidīt nevajadzētu.

Jau raksta sākumā minētajai valstu saimei vienmēr ir bijis kāds niķis – tā necieš pārmaiņas un jaunu dalībnieku ienākšanu.

Līdz ar to ir vienmēr bijis ārkārtīgi grūti panākt, lai jaunas valstis tiktu atzītas. Tam ir nepieciešami ārkārtīgi stipri satricinājumi. Lai gūtu šim apgalvojumam pamatojumu, atliek tikai atskatīties uz mūsu pašu pieredzi ceļā uz starptautisko atzīšanu pēc Pirmā Pasaules kara. Ja Krievijā varu nebūtu pārņēmuši komunisti un sagruvušas Austrumeiropas un Centrāleiropas lielvaras, kas zina, vai mēs tagad baudītu pašreizējo statusu. Galu galā –  Baltijas un Austrumeiropas uzskatīšana par buferzonu starp boļševismu un Rietumeiropu bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs tikām atzīti. Savukārt šāda līmeņa satricinājumi ir salīdzinoši reti un ir jāgaida (vai arī nav) ilgi. Kamēr tie nav notikuši, ziņu virsrakstos varēsim turpināt lasīt par dzīvi valstīs, kuras neeksistē.