Kambala par dziļākajām sērām - bērna nāvi: es vēlētos bērnu, bet jātiek galā ar bailēm!
Viņa pieredze

Basketbolists Kaspars Kambala

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Basketbolists un bokseris Kaspars Kambala savā dzīvē ir piedzīvojis daudz sēru un melnu dzīves brīžu - miris gan brālis, gan meitiņa, gan divi tuvi draugi... Kā dzīvot tālāk, kā nekrist depresijā un nepārstāt mīlēt dzīvi?

Žurnālā "Ieva" intervijā Kaspars Kambala ir ļoti atklāts un pat nevairās runāt par lietām, kas ir īpaši smagas un grūti aizmirstamas. "Joprojām kā murgu atceros dienu, kad viņa aizgāja.

Piecu mēnešu vecumā Mikeila nomira – zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms. Ar laiku sāpes mazinās – vai varbūt tu pie tām pierodi –, bet to vietā paliek mīļas atmiņas.

Man uz rokas ir tetovējums, kas veltīts meitiņai, un cilvēki nereti par to jautā. Nu jau priecājos, ka man par to pajautā, jo tas atsauc atmiņā īso kopā pavadīto laiku," intervijā žurnālā "Ieva"  savās atmiņās dalās Kambala. 

Sirsnīgi, ka Kaspars nevairās arī publiski atzīt, ka ir gatavs tēta lomai arī nākotnē: "Es gribētu, lai man tagad ir vēl kāds bērns, bet saprotu, ka

vispirms tām bailēm, kas radušās Mikeilas aiziešanas dēļ, jāpaliek pagātnē. Tu vienkārši sajuksi prātā, ja tev tās būs. Tu taču nevarēsi visu nakti sēdēt un klausīties, vai tavs bērns elpo.

Sēdi un klausies, ja tu gribi viņu dzirdēt, ja tu viņu tik ļoti mīli, ka gribi uz viņu visu laiku skatīties. Sēdi, ja tev viņš ir mazs brīnumiņš, par kuru nevari pārstāt priecāties. Ja tu tā sēdēsi, varbūt arī neaizmigsi. Bet nesēdi tāpēc, ka baidies – viņš pārstās elpot."

Tomēr Kambala saglabā to gaišo redzējumu pāri šīm traģēdijām: "Ja nebūtu šo traģisko brīžu, kritienu, nebūtu arī lidojumu.

Grūto brīžu dēļ tā pa īstam iespējams apjaust arī pašam savu spēku. Saprast, kas ir kas dzīvē. Galvenais – neiestrēgt sevis žēlošanā un nedomāt visu mūžu par to, kāpēc tā noticis un kāpēc ar mani.

Jo atbilžu nav. Daudz kam vienkārši nav izskaidrojuma."

Vairāk emocionālo sarunu lasi žurnālā "Ieva". 

Uz augšu