Izplatījusies viltus ziņa, ka “mieloties” ar puņķiem ir veselīgi

Aldis Gobzems

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Ņemot vērā neseno ažiotāžu par nofilmēto zināmā valstsvīra mielošanos ar puņķiem, cilvēku veselības un drošības labad ir vērts pieminēt 2017. gadā fiktīvi veiktu pētījumu, kurā zinātnieki it kā pierādījuši, ka šis atbaidošais, maziem bērniem raksturīgais ieradums varētu nemaz nebūt tik kaitīgs; gluži otrādi – ēdot puņķus, mēs stiprinām savus zobus un veselību kopumā. Patiesība, diemžēl vai par laimi, varētu nebūt tik rožaina.

2017. gadā izdevums “Telegraph.co.uk” publicēja ziņu, kurā pieminēts pavisam jauns pētījums, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “American Society for Microbiology” un kurā rakstīts, ka vecākiem nevajadzētu aizliegt saviem bērniem mieloties ar savos degunos atrasto “zeltu”, jo tie ir ārkārtīgi bagātīgs labo baktēriju avots, turklāt gļotaino deguna izdalījumu ēšana var novērst baktēriju nonākšanu uz zobiem, kā arī elpceļu infekcijas, kuņģa čūlas un pat HIV.

Zinātnieki, lūk, esot pat sākuši darbu pie sintētisko gļotu zobu pastas un košļājamās gumijas izstrādes, lai cilvēks vērtīgo vielu varētu uzņemt pat tad, kad paša degunā nekas nav atrodams.

Rakstā pat citēti zinātnieku drosmīgie izteikumi.

“Daba cilvēku pavedina darīt un ēst dažādas dīvainas lietas, kas rezultātā var izrādīties derīgas organismam. Tāpēc, ja tu jūti spēcīgu vajadzību izķeksēt no deguna kādu gļotu pikucīti un iebāzt to mutē, tas ir droši jādara,” ēst puņķus iedrošināja viens no pētījuma autoriem Skots Nepers.

Savukārt plaušu speciālists profesors Frīdrihs Bišingers, kurš arī it kā piedalījās pētījuma tapšanā, saka, ka pētījumā ir parādīts, ka cilvēki, kuri baksta degunu un mielojas ar guvumu, ir veselīgāki, laimīgāki un, iespējams, labāk sadzīvo ar savu ķermeni.

“Pakaltušo deguna gļotādu apēšana ir lielisks veids, kā stiprināt imūnsistēmu,” piebilda Bišingers.

Viltus puņķu ziņa

Šie drosmīgie un visai kontroversālie zinātnieku izteikumi jau pašā sākumā lika man ar aizdomām skatīties uz šo rakstu kopumā. Un patiesi, visi centieni uziet minētajā zinātniskajā žurnālā publicēto pētījumu bija neveiksmīgi. No vienas puses, tas mani apbēdināja, jo neesošajā pētījumā minētie izteikumi ir zinātnē revolucionāri. Ja patiešām izrādītos, ka puņķi stiprina imūnsistēmu un aizsargā cilvēku pat no HIV, tad taču visi, kas pieķerti urbinām degunu un kleksējam iekšā zaļganos deguna iemītniekus, būtu atbrīvoti no kauna un netikuma smagās birkas. Aldim Gobzemam nebūtu jātaisnojas, ka ēdis viņš ir nevis puņķi, bet gan kaut kādu ādas gabalu, savukārt mana pamatskolas klasesbiedrene Ģertrūde beidzot varētu aizmirst par neērto starpgadījumu, kad nejauši mūzikas stundā pieķēru viņu sukājam iekšā treknu un neglītu deguna aizlikumu.

Lūk, bet “Telegraph” žurnālisti ne par ko nevēlējās no savām rokām izlaist tik “garšīgu” zinātnieku paziņojumu, tāpēc, kā saka, nedaudz piepucēja un saķitēja kopā dažādu informāciju.

Tātad, izdevums “Australian Science Channel” atklājis: lai arī minētais pētījuma autors Skots Nepers ir reāls zinātnieks ar vairākiem pētījumiem savā kontā, taču nekādu pētījumu par deguna urbināšanu viņš veicis un publicējis nav. Vēl jo vairāk – šāda veida pētījumu vispār nav veicis neviens zinātnieks. Savukārt doktors Bišingers vispār ir mistiska persona, jo zinātnieku aprindās šāds vārds nav atrodams.

Uz kā balstās šī puņķu teorija?

Uz zinātnieka Nepera izteiktu hipotēzi 2013. gadā, savādu bloga ierakstu 2008. gadā un leģitīmu pētījumu, kurā izvirzīta hipotēze, ka gļotas neļauj zobiem pielipt baktērijām. Tiesa, tas viss joprojām ne mazākajā mērā nepierāda, ka puņķu ēšana būtu veselīgāka nekā gaisa elpošana un, piemēram, Alda Gobzema veselība būtu stiprāka par citu cilvēku veselību.

Jo, padomājiet - ik pārdesmit minūtes mēs jau tā norijam krietnu devu puņķu, kas sakrājas deguna kanāla rīkles galā. Katru dienu mēs, pat acis nepamirkšķinot, burtiski apēdam kārtīgu bļodu ar staipīgu puņķu zupu, tātad puņķi vienmēr atrodas mūsu kuņģī. Kāpēc lai to uzņemšana ar pirksta palīdzību varētu kaut kādā veidā pozitīvi vai negatīvi ietekmēt mūsu veselību? Puņķu ēšana joprojām paliek diezgan riebīga paskata, tomēr nekaitīga padarīšana.

Šis ir viens piemērs, kā viltus ziņas var kaitēt naiviem un neapdomīgiem cilvēkiem. Iedomājieties, kādas varētu būt šīs ziņas sekas. Cilvēki masveidā sāktu ēst savus puņķus, krātu tos burkās, pārdotu veselīga dzīvesveida piekritējiem, importētu un eksportētu. Jēziņ, veselīga uztura influenceri rakstītu blogus un filmētu video, kuros ņukātu iekšā no deguniem svaigi izvilktus gļotu makaronus un stāstītu, kā ir mainījusies viņu dzīve kopš puņķu diētas sākšanas. Rastos veselas puņķu ēdāju biedrības un forumi; vieni dotos mītiņos, lai popularizētu puņķu ēšanu, bet citi ietu ielās, lai aizliegtu šo vardarbīgo aktu pret labajām puņķu baktērijām. Beigās rastos vesela puņķu industrija, cilvēki tiktu slepeni turēti krātiņos un tiem speciāli tiktu pielaistas bargas iesnas, lai puņķus varētu ražot vairumā. Visai baisa nākotne, vai ne? Tāpēc labāk pārbaudīt, vai rakstā minētais pētījums patiesi eksistē, vai avotiem, ja tie ir sniegti, var uzticēties un vai pati ziņa vispār iztur kaut kādu saprāta kritiku.

Uz augšu