Pēdējā laikā Ķīnas veiktā parādu lamatu diplomātija ziņu virsrakstos parādās arvien vairāk. Daudzas pasaules valstis draud nonākt Pekinas ietekmes sfērā tikai dēļ to milzīgajiem aizņēmumiem. Kā šāda situācija izveidojas un kāpēc parādu lamatu diplomātija ir tik efektīva?

Kas ir parādu lamatu diplomātija?

Īsumā definējot – to var uzskatīt par divpusējās diplomātijas ietvaros piekoptu praksi, kurā kāda valsts citai valstij aizdod naudu. Tomēr šo parādu noteikumi tiek veidoti tādi, lai tos būtu grūtības atmaksāt. Tas tiek darīts ar mērķi iegūt no šīs valsts kādus ekonomiskus vai politiskus ieguvumus un principā palielināt savu ietekmi. Izdevums The Economist norāda, ka Ķīnas gadījumā šī stratēģija ir sekojoša: Kad valstis nonāk situācijā, kad tās vairs nespēj pildīt savas saistības, Ķīna turpina šīm valstīm piedāvāt dažādus atvieglojumus vai pat daļēju parādu norakstīšanu apmaiņā gan pret politisku ietekmi gan arī stratēģiski nozīmīgiem aktīviem vai «iespējām».

Kāpēc Ķīnai to izmantot?

Principā šādu pieeju var uzskatīt par sava veida maigāku instrumentu ar kura palīdzību palielināt valsts ietekmi pasaulē. Tas ir daudz smalkāks veids par bruņota spēka pielietošanu un bruņošanos, kuri nereti izraisa apkārtējo valstu tramīgumu un liek veidot kādu atbildes reakciju (nereti bruņotu) un var arī novest pie bruņota konflikta. Ja mēs uzskatām, ka ietekme ir spēja kādam likt darīt to, ko tu vēlies, tad daudz izdevīgāk ir ja nav jāizmanto spēks (vai draudi izmantot spēku), bet gan valsts pati atdodas tavās rokās. Ja tādas valstis kā Šrilanka nespēj nomaksāt parādu un piešķir Ķīnai 85% daļu 99 gadu līgumā par tiesībām nomāt stratēģiski svarīgo Hambantotas ostu valsts dienvidu daļā, tad nav nekādas vajadzības žvadzināt ieročus. It īpaši tāpēc, ka pastāv iespēja, ka Pekina to nākotnē varētu arī izmantot savu zemūdeņu notauvošanai. To tā Šrilankā ir darījusi jau 2014. gadā.

FOTO: Reuters/ScanPix

Vienlaikus, no šādas diplomātijas pieaug arī pašas Ķīnas ekonomiskā vara.

Jāņem vērā, ka lai gan tās ekonomika attīstās ļoti ātri, valstī nav tik daudz derīgu izrakteņu, kuri ir nepieciešami to rūpnīcu darbināšanai.

Tādēļ parādu lamatu diplomātija ir būtisks instruments kā tos iegūt no ārvalstīm. Vienlaikus parādu lamatu diplomātiju pavada arī būtiskas investīcijas, kuras nākotnē Ķīnai sniegs būtisku peļņu. Tas galvenokārt ir saistīts ar jau mediju telpā plaši izskanējušo «Joslas un ceļa» iniciatīvu, kura paredz nākamajās desmitgadēs izveidot infrastruktūras tīklu, kas savienotu Āziju, Eiropu un Āfriku. Šāda tīkla eksistence, savukārt, atvieglinātu Ķīnas preču plūsmu pasaulē un ievērojami palielinātu tās varu.

«Joslas un ceļa» iniciatīvas ietvaros ir arī paredzēti būvprojekti jaunu Ķīnas valdības finansētu ceļu, telekomunikāciju un enerģijas savienojumu izveidei, kuros tiks (un arī jau tiek) iesaistīti uzņēmēji. Jāuzsver, ka parasti Ķīnas aizdevumi šādu projektu realizēšanai nāk ar kādu būtisku noteikumu – nepieciešamību tos realizēt pašas Ķīnas uzņēmumiem un ievest to strādniekus. Tas savukārt ļauj gan nopelnīt uzņēmējiem (kuru nauda pēc tam nodokļu veidā nonāk valdības rokās), gan arī nodrošināt iedzīvotājiem darba vietas. Abas šīs lietas veicina ekonomikas izaugsmi. Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova intervijā portālam TVNET arī norāda, ka uzņēmēji paši ir sapratuši, ka tiem ir izdevīgi būt zem «Joslas un ceļa» karoga.

Tādā veidā to biznesam ir lielāks atbalsts no Ķīnas centrālās varas un ir vieglāk risināt vairākus problēmjautājumus. Viens no galvenajiem – grūtības izvest naudu no valsts.

Ar to saskaras katra Ķīnas kompānija un katrs daudz maz bagāts Ķīnas indivīds.

Vienlaicīgi, šādas stratēģijas izmantošanu veicina arī pasaules nabadzīgāko valstu ieinteresētība iegūt papildus naudu savai attīstībai. Turklāt Ķīnas aizdevumus parasti nepavada Rietumu aizdevējinstitūciju prasības pēc cilvēktiesību un demokrātijas pamatprincipu ievērošanas, kā arī citiem sarežģītiem birokrātiskiem nosacījumiem. Tas ir iemesls, kāpēc Ķīnas aizdevumi ir ļoti pievilcīgi arī nedemokrātiskām valstīm. Turklāt to bieži necaurskatāmais raksturs nepieciešamības gadījumā ļauj noslēpt iespējas kādām valsts interešu grupām no tiem piepelnīties. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova intervijā arī norāda, ka pēc notikušās globālās ekonomiskās krīzes iegūt aizdevumu individuālā un valsts līmenī no klasiskajām monetārajām institūcijām jebkurā gadījumā ir sarežģīti, tāpēc valstis, kuras vēlas investēt savā infrastruktūrā ir spiestas lūkoties citā virzienā. Tāpēc uz neizdevīgajiem parāda nosacījumiem tiek pievērtas acis. Turklāt pastāv arī tādi piemēri kā Pakistāna, kura 2016. gadā piedzīvoja savu straujāko ekonomisko izaugsmi 8 gadu laikā pēc Gvadāras ostas un tās pavadošo ceļu un dzelzceļu līniju pabeigšanas, vēsta Vox. 

FOTO: SIPA/Scanpix

No visa šī varam secināt, ka pagale nedeg viena un bieži valstis pašas sevi nostāda pārlieku lielā ekonomiskā atkarībā no Ķīnas un Pekinai ir lieliska iespēja izmantot esošo situāciju.

«Parādu lamatu diplomātija jau nevienu nepiespiež parakstīties uz Ķīnas nosacījumiem. Valstis pašas var pieņemt lēmumu vai iesaistīties aizdevumu attiecībās ar Ķīnu,» saka Bērziņa-Čerenkova.

«Tāpat arī Ķīnas jaunizveidotajām finanšu institūcijām (piemēram, investīciju bankām) ir svarīgi palielināt savu politisko ietekmi,» pauž pētniece.

Kur tā tiek izmantota?

Principā parādu lamatu diplomātijas gadījumi ir novērojami reģionos, kuri Ķīnai ir kļuvuši ļoti interesanti to resursu un/vai ģeogrāfiskās atrašanās dēļ – pārsvarā Āzija un Klusais okeāns, Āfrika un Centrālāzija. Jau minēju vienu no spilgtākajiem Ķīnas parādu lamatu diplomātijas piemēriem Šrilanku, kura no Ķīnas aizņēmās simtiem miljonu ASV dolāru, lai uzceltu jau minēto Hambantotas ostu. Protams, ka būvniecības darbus veica pašas Ķīnas uzņēmumi un tās strādnieki. Tomēr projektam attīstoties, tā izmaksas turpināja pieaugt un Šrilankas valdība bija spiesta aizņemties no Ķīnas vēl vairāk naudas. Nākamie aizdevumi, savukārt, tika piešķirti ar arvien lielākām procentu likmēm un peļņa pēc ostas atklāšanas nemaz neizrādijās tik liela. Piemēram, 2016. gadā tās ieņēmumi bija 11.81 miljons ASV dolāru, bet izdevumi – 10 miljoni ASV dolāru. Tas rezultējās tikai 1.81 miljona dolāru peļņā, atsaucoties uz Šrilankas ostas pārvaldes sniegto informāciju vēsta Daily Mirror. Ar šādiem cipariem Šrilankas valdībai bija ārkārtīgi grūti atmaksāt Ķīnas sniegtos aizdevumus. Tāpēc 2017. gadā par 1.1 miljardiem ASV dolāru tika pieņemts lēmums šo ostu Pekinai iznomāt. Šī nauda tagad var tikt izmantota parādu atmaksai, vēsta Bloomberg. Jāpiemin arī, ka šī osta var tikt uzskatīta par ļoti stratēģiski svarīgu, jo atrodas tieši starp Dienvidaustrumāzijas valstīm, Indiju un Arābijas pussalu.

Vēl viens parādu lamatu diplomātijas izmantošanas piemērs ir Āfrikas ragā esošā valsts Džibutija. Tur gan parādu lamatu diplomātija vēl nav rezultējusies konkrētos politiskos ieguvumos, taču tendence ir novērojama tā pati. Izdevums The Economist vēsta, ka pēdējos divos gados Ķīna Džibutijai ir aizdevusi aptuveni 1.4 miljardus ASV dolāru, kas veido vairāk nekā 75% no valsts iekšzemes kopprodukta. Nenoliedzami, ka to atmaksāt būs ļoti grūti. Par šo naudu Ķīna īsteno vairākus vērienīgus infrastruktūras projektus (piemēram, Etiopijas-Džibutijas dzelzceļa būvniecību un jaunas ostas būvniecību valsts galvaspilsētā). Jau 2016. gada beigās Ķīnai piederēja 82% no Džibutijas ārējā parāda.

Jau tagad Ķīnas vēstnieks Džibutijā valsts diplomātiem ir norādījis, ka tai aizdotās naudas atmaksu gaida naudā vai «graudā».

Tādā veidā netieši tiek signalizēts, ka nespējas atdot parādu gadījumā Ķīna ir gatava panākt pretī apmaiņā pret politiskās ietekmes iegūšanu.

Līdzīgu Ķīnas pirkstu ir izjutusi arī Centrālāzijā esošā Tadžikistāna. ASV bāzētā domnīcā «Globālās attīstības centrs» vēl pagājšgad ziņoja, ka tās valdība 2011. gadā ir piekritusi Ķīnai atdot daļu no savas robežteritorijas 1158 kvadrātkilometru platībā. Tas tika darīts apmaiņā pret Pekinas piekrišanu norakstīt daļu no Tadžikistānai piešķirtā parāda. Pati valdība gan paziņoja, ka tā ir atdevusi tikai 5.5% no Ķīnas sākotnēji pieprasītās zemes. Vienlaikus aktīvas diskusijas par Ķīnas parādu diplomātijas riskiem norisinās arī Zambijā, Mongolijā, Kirgizstānā, Laosā, Maldivās, Pakistānā, Melnkalnē, Latīņamerikas valstīs un citur.

Čerenkova intervijā norāda, ka Ķīnas parādu lamatu diplomātijas riskam ir visvairāk pakļautas pasaules mazās valstis ar ierobežotiem līdzekļu iegūšanas veidiem, zemu un vidēji zemu dzīves līmeni un neatbilstību Rietumu idejiskajam uzskatam par pasauli. Tāpat tās ir valstis, kurās pastāv etniskie vai cita veida konflikti un, kuras neaizsargā likumdošanas aizsargs (kā piemēram Eiropas Savienība).

Vienlaikus Čerenkova vērš uzmanību, ka ne vienmēr ir iespējams noteikt vai patiesi Ķīna konkrētās situācijās ir izmantojusi parāda spiedienu.

Tāpat ne vienmēr ir skaidrs vai drastiskie parādu atmaksas noteikumi nav tikai vēlēšanās aizdevējiem labi nopelnīt un tiem apakšā slēptos kādi politiskie mērķi. Tomēr tas nemaina faktu, ka augļošana (gan Ķīnas, gan citu valstu) pati par sevi ir negodīga. «Situācijā, kurā valstij ir ierobežotas aizņēmuma iespējas un kura tuvākajā laikā bagāta netiks, kaut ko noteikti zaudēs. Vienalga vai tā būtu daļa no IKP, dabas resursiem vai politiskās autonomijas,» norāda pētniece.

Kā šī pieeja varētu attīstīties nākotnē?

«Ķīna šādu politiku noteikti turpinās, jo kopš Sjī Dziņpina un viņam uzticīgā politbiroja nākšanas pie varas Ķīna ir ļoti globāli domājoša. «Joslas un ceļa» iniciatīva, kura darbojas sazobē ar parādu lamatu diplomātiju tikai vēršas plašumā. Līdz ar to, varam sagaidīt arī vairāk tajā iekļautos projektus. Man jau vispār liekas, ka zemeslode drīz kļūs par mazu Ķīnas projektiem,» apgalvo Bērziņa-Čerenkova.

FOTO: AFP / Scanpix

«Tiesa, jāņem vērā, ka šīs iniciatīvas izdošanās būs atkarīga no tā, vai Pekinai izdosies pārliecināt arī citus globālos spēlētājus (piemēram, Eiropas Savienību, Turciju), ka tā vēlas «Joslu un ceļu» sasaistīt ar to transporta infrastruktūras attīstības stratēģijām. Ja tas izdosies, tad Pekina varēs turpināt mazajiem spēlētājiem aizdot naudu,» pauž Bērziņa-Čerenkova.

Tā vien izskatās, ka nauda jau atkal ir izvirzījusies par galveno stūrakmeni ar kura palīdzību valstis veido savu varu pasaulē un Ķīna ir tikai nākamais pakāpiens šajā stāstā, kura saknes ir tik senas kā pati pasaule.

Jāatceras, ka visos laikos stiprākais ir mēģinājis nopelnīt uz vājākā rēķina un tādejādi kļūt vēl spēcīgāks.

Kā jau norādīja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, augļošana ir negodīga jebkurā gadījumā. Atliek vien cerēt, ka idejas pēc Otrā Pasaules kara, kuras paredzēja visaptverošu, uz vienlīdzīgiem noteikumiem balstītu finansēšanas institūciju izveidi paliks dzīvas. Tikai tā varēsim mazināt globālo nevienlīdzību pasaulē.