Pēc 250 gadu ilgas cīņas ar mēri beidzot radās cerība no tā izvairīties. Šī cerība ieņēma īpaša tērpa veidolu, kas diemžēl neattaisnoja uz to liktās cerības.

Galvenie mēra ārsta pienākumi nebija ārstēt savus pacientus. Pienākumi bija vairāk administratīvi, tomēr ne mazāk nogurdinoši, jo bija jāuzskaita mēra upuri, jāveic autopsijas vai jāuzklausa mirēju pēdējā griba. Nav pārsteigums, ka daudzi mēra ārsti manipulēja ar mirējiem un bieži vien izspieda no tiem visu mantu. Tiesa, daudz biežāk šie ārsti tika cienīti un bagātīgi atalgoti.

Mēra ārstus nolīga un finansēja pilsētas valdes, un tie slimniekus nešķiroja pēc to ekonomiskā statusa, tiesa, reizēm viņi paši izgudroja dažādas tinktūras, ko par nelielu samaksu piedāvāja saviem bagātākajiem pacientiem.

Sākumā nedz ārstiem, nedz upuriem nebija skaidri zināms, kā šī slimība izplatās, tomēr 17. gadsimtā ārsti jau izvirzīja miasmu teoriju, proti, ka slimība izplatās ar sastāvējušos gaisu. Pirms tam ārsti valkāja dažādus tērpus, līdz 1619. gadā Luija VIII galvenais ārsts izgudroja ikonisko un visiem zināmo aizsargtērpu.

“Deguns ir 15 centimetrus garš, knābja formā, piepildīts ar smaržvielām... Zem mēteļa mēs valkājam zābakus no kazas ādas un blūzi ar īsām piedurknēm... Cepure un cimdi ir veidoti no tādas pašas ādas kā blūze... Uz acīm ir brilles,” rakstīja tērpa izgudrotājs.

Ārsti uzskatīja, ka sastāvējušies gaisa tvaiki var pieķerties pie apģērba šķiedrām un tādā veidā tikt pārnēsāti, tāpēc mētelis, bikses, zābaki un cimdi tika darināti no ievaskotas ādas, kas nosedza pilnīgi visu ķermeni. Tērps vēlāk tika pārklāts ar dzīvnieku tauku kārtu, lai atgrūstu ķermeņa šķidrumus. Galvā šie ārsti lika īpašu melnu cepuri, lai citi tos varētu identificēt kā mēra ārstus.

Visiem ārstiem līdzi bija arī gara koka nūja, ko tie izmantoja, lai komunicētu ar saviem pacientiem, izmeklētu tos un reizēm atgaiņātos no agresīvākajiem un izmisušākajiem pacientiem. Avotos vēstīts, ka dažos gadījumos šī nūja tika izmantota, lai burtiski izpērtu no pacientiem viņu grēkus, jo mēris tika uzskatīts par Dieva sodu.

No kaitīgā gaisa ārsti arī centās izvairīties ar dažādu smaržīgo zālīšu, piemēram, kampara, piparmētru, krustnagliņu un mirru ievietošanu groteskajā knābī. Nereti šīs zālītes pirms tam bija apdedzinātas, lai ārstu aizsargātu arī dūmi.

Ārsta maskā, kas ar ādas saitēm bija stingri piestiprināta galvai, bija iestrādātas arī stikla brilles. Tomēr, lai cik biedējošs un eļļains bija šis tērps, knābī izveidotie caurumi elpošanai bieži ļāva mēra baciļiem iekļūt arī ārstu organismā.

Lai arī tērpa izgudrotājam izdevās nodzīvot līdz pat 96 gadu vecumam, tomēr lielākā daļa mēra ārstu pat ar visu tērpu mira ļoti agri. Savukārt tie, kuri neinficējās, dzīvoja konstantā karantīnā, tāpēc būšana par mēra ārstu bija visai vientuļa un nepateicīga eksistence.

Bieži vien šiem ārstiem atļāva veikt arī līķu autopsijas, lai labāk saprastu slimību, tomēr lieki piebilst, ka šīs autopsijas neko daudz viņiem neatklāja.

Mēra ārsti bieži ķērās klāt dažādām bīstamām, muļķīgām un tumsonīgām ārstēšanas metodēm, jo tiem trūka īstas izglītības un prakses ārsta darbā. Viņi, piemēram, mēdza olas lieluma buboņus apklāt ar izkārnījumiem, kas, iespējams, tikai rosināja infekcijas izplatību. Plaši piekopta bija arī asins nolaišana un buboņu pārduršana, lai no tiem iztecētu strutas. Abas šīs procedūras bija ļoti sāpīgas, tomēr nestāvēja līdzās procedūrai, kurā virs pacienta tika izliets dzīvsudrabs un viņš tika iebāzts krāsnī.

Nav nekāds brīnums, ka šie centieni tikai paātrināja nāvi un ātrāku infekcijas izplatību.

Mūsdienās ir zināms, ka buboņu mēri izraisa baktērija “Yersinia pestis”, ko pārnēsā žurkas un kas ir sastopama pilsētās. Pēdējais nopietnais buboņu mēra uzplaiksnījums notika 1924. gadā Losandželosā, tomēr kopš tā laika pret šo slimību ir iespējams cīnīties ar antibiotikām.