"Vingruma" Līva: briesmu lietas! Mans metaboliskais vecums esot 45... (2)

Šodien arī jāsveras uz svariem, kas analizē muskuļu, tauku sastāvu un vēl visādas smalkas lietas organismā. Bet šodien tie stāstīja briesmu lietas!!!

Neskatoties uz visiem lielajiem cipariem, arī mans metaboliskais vecums esot 45!! Nē, nu vispār! Šitas ar mani neies krastā!! :)

Mana afirmācija labāk būs, ka tas vienkārši apstiprina manu viedumu 😁😉😉 

Izrādās, ka stresam, gaidot iepazīšanos, nav bijis nekāda pamata, jo visi ir tik forši, smaidīgi un optimistiski noskaņoti. Dalībniece Ieva bārsta asprātības un liek mums smieties. Jau uzreiz jūtos kā starp savējiem, jo nav jāizliekas labākai/tievākai, droši var runāt par dubultzodiem un citiem mīkstiem tematiem. Kāds atvieglojums.

Nedaudz iepazīstamies, paceļam svaigi spiestas apelsīnu sulas tostu par veiksmīgu projektu un kopīgi nospriežam, ka būs jātrenē gribasspēks nelasīt komentārus, jo viens negatīvais noteikti aizēnos piecus foršos ;)

Tā ka gribasspēku “kačāsim” no visām pusēm šos trīs mēnešus!

Tā, savstarpēji iepazinušies esam - laiks iepazīties ar zāli!! Ahh, sajūtas interesantas – neesmu sporta klubā bijusi gadus sešus jau noteikti. Visi cītīgi sporto. Un drīz jau es arī būšu starp viņiem. Nevaru sagaidīt.

Kopumā pēc pirmās dienas jutos ļoti pacilāta, lai arī neliels apjukums bija - jāaptver visi noteikumi, jāsaprot, cik daudz jāraksta, jāposto sociālajos tīklos.

Jādomā, ko rakstīt, lai nebūtu pārāk atklāti un arī pārāk neatklāti :D Šis bez vingruma izaicinājuma noteikti ir arī viens no lielākajiem atklātības izaicinājumiem manā mūžā!

15.02.2019. Šodien konsultācija pie trenera Normunda par uztura lietām. Piesakoties projektā, nojautu, ka ne treniņa lietas, bet gan ēšanas sadaļa varētu man būt vissarežģītākā, jo

ēšana ir mans Ahileja papēdis jau no 15 gadu vecuma, kad iestājos modeļu skolā un sākās mana cīņa ar ēdienu, kas nebeidzās labi ne manai veselībai, ne galarezultātā arī manam svaram.

Pusi sava mūža esmu mēģinājusi daudz ko, lai nomestu pēc dezertēšanas no modeļu skolas uzņemtos 40 kg, bet, tā kā tas nav izdevies, tad pēdējos gados lietas esmu palaidusi pašplūsmā – ēdu visu, ko vien sirds vēlas,  + domāju, ka esmu arī viena no tiem "laimīgajiem", kam ir cukura atkarība.

Apēst šokolādes tāfelīti dažās minūtēs man nav nekādu grūtību. Un, jā, viena no vingruma maratona sastāvdaļām ir kaloriju skaitīšana.

Lai arī tas bija loģiski sagaidāms, to izdzirdot, man sākās gandrīz vai alerģiska mentāla pretreakcija, pa galvu šaudījās domas, ka tam nav nekādas jēgas un negribu pēc maratona beigām vairs nekādus jo-jo efektus,

jo es zinu, ka visu mūžu taču sevi nevarēšu ierobežot kaut kādās kalorijās un visu laiku rēķināt līdzi, ko un cik ēdu.

Jau vairākus gadus iepriekš biju mēģinājusi pierakstīt un svērt visu, ko ēdu. Ja pareizi atminos, vairāk kā mēnesi neizturēju. Tāpēc, uzzinot, ka kaloriju skaitīšana būs viens no maratona stūrakmeņiem, entuziasmu neizjutu. Treneri mierina, ka ar laiku jau kaloriju skaitīšana kļūst automātiska un tas nav nekas briesmīgs. Bet es pie sevis vēl vairāk nošausminos, jo saprotu, ka sev noteiktajās kalorijās es savas šokolādes taču nevarēšu ietilpināt. Ko lai dara?

Treneri dod padomu, ka saldumi jāmiksē ar olīvām, lasi vai siera gabaliņu, tas novēršot insulīna “šūpoles” un kāre pēc saldumiem vēlāk mazinās. Nu ko, interesanti – būs jāpamēģina!

Šodien bija arī mans pirmais treniņš kopā ar cīņu biedreni Elīnu pie trenerītes Ineses. Ahhh, daži vingrinājumi man šķita tik ļooti, ļooti grūti. Kopš sevi atceros, manas rokas ir bijušas ļoti vājas, un to izjūtu arī šajā treniņā. Viss, kur iesaistītas rokas, man šķiet lielas mocības.

Lai arī “roku stāvokļa uzlabošana” ir tieši viens no maniem šā projekta mērķiem, darot jebkuru vingrinājumu, kur manām rociņām ir tik ļoti grūti, sāk šķist, ka nu nēēēēē, tas nav priekš manis,

 bet turos, jo gribas tomēr, un ir interesanti, kā tad būs pēc tiem trim mēnešiem - vai manas neiespējami uztrenējamās rokas tomēr ir glābjamas? ;)

16.02.2019. Affff, šobrīd esmu bez spēka. Tikko knapi ievilkos pa durvīm. Biju plānojusi doties uz grupas nodarbību izmēģināt ABL, bet tā diemžēl bija atcelta. Tāpēc nācās neplānoti doties uz zāli. Sākumā nebēdāju, jo kādreiz sevi zālē ar kardiotrenažieru palīdzību spēju nodarbināt pusotras stundas garumā. Bet šodien, ak nē, pēc 15 minūtēm uz eliptiskā trenažiera jau sajutu bezspēku, vēl cītīgi 15 minūtes minos, uzmanot, lai pulss nepārsniedz 150 sitienus. Sapratu, ka vairāk neko šodien nepaveikšu, devos uz saunu. Tā šodien laikam arī nebija tā pati labākā doma.

 Jutos vēl vairāk kā izspiests citrons :D Pat mandarīni pēc treniņa nepalīdzēja, tā ka tagad knapi klabinu taustiņus, rakstot šo... Bet jūtu, ka, pasūdzoties par savām nedienām, lēnām paliek labāk un spēks atgriežas, varbūt pat spēšu aplikācijā atzīmēt apēstos mandarīnus. 

Šodien pirmo dienu cītīgi skaitu kalorijas, bet novēroju, ka man tas palielina apetīti!! Nu nē, nu kāpēc tā?

Viss - pirmā vingruma nedēļa ir palidojusi vēja spārniem, saprast vēl neko nevar, bet ir forši! Tiekamies #vingrumaklubs!