Šķiet, visi piekrīt faktam, ka kuģis nogrima 1912. gada 15. aprīlī ledainajos Ziemeļatlantijas okeāna ūdeņos, paraujot līdzi aptuveni 1500 cilvēku dzīvības.

Kā rakstīts izdevumā "Popular Mechanics", sazvērestību teorētiķi uzskata, ka nogrimušais kuģis nemaz nebija kompānijas “White Star Line” izslavētais tehnoloģiju brīnums, bet gan krietni vecākais kuģis Olimpija. Savukārt visa katastrofa bija neveiksmīgi izstrādāta apdrošināšanas kompāniju krāpšanas shēma.

Kompānijai “The British White Star Line” tajā laikā Anglijā un citur pasaulē bija sīvi konkurenti, piemēram, vietējā kompānija “Cunard Steamship Company”, kas 1906. un 1907. gadā savā pirmajā braucienā palaida toreiz pasaulē lielākos pasažieru kuģus Luzitāniju un Mauritāniju. Lai sacenstos ar ar šiem kuģiem, “White Star Line” sāka gigantisku kuģu karu.

1902. gadā “White Star Line” īpašnieks bija holdinga kompānija “International Mercantile Marine Co.”, kuru finansēja slavenais finansists Dž. P. Morgans. Ar Morgana atļauju “White Star Line” valdes loceklis Dž. Brūss Ismejs sāka darbu pie tā saucamajiem Olimpijas tipa kuģiem, kas savā izmērā un greznībā pārspētu “Cunard Steamship Company” kuģus. Rezultātā tika pasūtīti trīs kuģi: Olimpija, Titāniks un Britānija.

Olimpija tika uzbūvēta pirmā, un, kā jau liecina kuģa vārds, tai bija jābūt galvenajam kuģim. Tā pirmais ceļojums bija veiksmīgs un tika plaši aprakstīts presē, tomēr piektajā reisā kuģis saskārās ar nopietnām problēmām. 1911. gada 20. septembrī, ejot garām militārajam kuģim, Olimpija izdarīja negaidītu pagriezienu un sadūrās ar otru kuģi. Pamatīgi bojātai, Olimpijai tomēr izdevās nokļūt atpakaļ ostā, tomēr vēlākajā tiesā incidentā vainota tika kompānija “White Star Line”.

Sazvērestības sākums

Viss iepriekšminētais ir vispārpieņemti fakti, tomēr Olimpijas avārija ir vieta, kur viss paliek mīklaināks. Sazvērestības teorijas piekritēji apgalvo, ka kuģa avārija bija ekonomiska katastrofa, jo tiesas prāva nozīmēja to, ka apdrošināšanas kompānija nesegs kuģa remontu, turklāt kuģis nenesa nekādu peļņu, kamēr atradās dokos. Tāpēc kompānija veica maiņu, proti, nolēma, ka Olimpijas vārdu pārņems otrs svaigi uzbūvētais kuģis, kamēr bojātais kuģis tiks uzdots par Titāniku. Rezultātā īstā Olimpija, kas tagad nesa  Titānika vārdu, iekļūs fiktīvā negadījumā, kurš ļaus saņemt apdrošināšanas naudu. Vienīgā lieta, kas šo plānu izjauca, bija aisbergs.

Citi sazvērestības teorētiķi izvirza zemiskāku nogrimšanas iemeslu: veikt iepriekšminēto maiņu pavēlēja Dž. P. Morgans, lai noslīcinātu savus ienaidniekus, kas atradās uz kuģa.

Abu teoriju pārstāvji izvirza vairākus pavedienus: piemēram, Titānikam pirms liktenīgā reisa neļāva veikt publisku pārbaudi. Otrs pavediens ir dīvainās atšķirības starp kuģa fotogrāfiju tā konstrukcijas laikā un reisa laikā. Otrā fotogrāfijā kuģis ir zīmīgi izmainījies un ļoti līdzīgs Olimpijai.

Pastāv arī saujiņa citu detaļu, kas publicētas sazvērestības teorētiķu izveidotajā mājaslapā “TitanicSwitch”.

Mājaslapā redzamā informācija daļēji rasta Titānika pētnieku Stīva Halla un Brūsa Beveridža grāmatā “Titanic or Olympic: Which Ship Sank?”. Abi pētnieki nopietni pievēršas kuģa atšķirībām fotogrāfijās.

“Olimpijai, tāpat kā Titānikam, uz ostas pusi oriģināli bija vērsti 14 iluminatori, tomēr vēlāk tika izveidoti vēl divi iluminatori, kas ir redzami 1912. gada Titānika fotogrāfijā,” rakstīja grāmatas autori.

Tiesa, var secināt, ka šādas maiņas veikšana būtu ļoti sarežģīta un rezultāts diez vai attaisnotu līdzekļus. Zināms, ka abi kuģi nebija pilnīgi identiski. Titānikam bija unikāla kafejnīca un lielāks restorāns. Turklāt tas bija pilnveidots, balstoties uz pieredzi ar Olimpiju.

Tāpēc šī sazvērestību teorija joprojām paliek tikai teorija, bet patiesību diez vai kādreiz izdosies uzzināt.