Kopš Lībijas diktatora Muamara Kadafi zvērīgās slepkavības ir pagājuši nu jau vairāk nekā 7 gadi. Valstij vēl arvien nav izdevies atgriezties pie vienotas valdības un miera. Tomēr ir kāds spēlētājs, kurš lūkojas uz Lībiju kā iespēju zemi. Tas ir neviens cits kā mūsu austrumu kaimiņš – Krievija.

Kas pagaidām notiek Lībijā?

Tie no mums, kuri seko līdzi ziņām un notikumiem pasaulē, par Lībiju, iespējams, pēdējo reizi vairāk dzirdēja nu jau tālajā 2011. gadā. Kāpēc minu tieši šo gadu? Tāpēc, ka tā gada 20. oktobrī Lībijas ilglaicīgais diktators Muamars Kadafi, kuru ASV prezidents Ronalds Reigans savulaik nosauca par Tuvo Austrumu «trako suni», tika nogalināts. Turklāt tas notika ārkārtīgi nežēlīgā veidā. Viņu sagūstījušie nemiernieki diktatoru gan sita, gan iedūra anālajā atverē durkli. Pēc tam viņi ļāvuši, lai Kadafi lūdzas žēlastību, un jau pēc brīža izdarījuši nāvējošu šāvienu. Kas ar Lībiju notika pēc tam? Vairums no mums ir dzirdējuši, ka valsts ir iegrimusi pilnīgā anarhistiskā politiskajā haosā un to principā var uzskatīt par «bedri», kuru izmanto migranti no Tuvajiem Austrumiem un Lejpussahāras Āfrikas, lai nokļūtu Eiropā.

Sarkans - Tobrukas valdība; Zils - starptautiski atzītā valdība Tripolē; Zaļš - Lībijas tuaregu un citu etnisko grupu ciltis.

FOTO: www.libya.liveuamap.com

Tomēr šī ziņu uzburtā ilūzija ir tikai daļa no patiesības. Īstenībā Lībijā pastāv valdība. Pat vēl vairāk – veselas divas.

Viena no tām atrodas valsts rietumos un ir bāzēta krasta pilsētā Tripolē, bet otra – austrumos un ir bāzētā līdzīgā krasta pilsētā – Baidā (starptautiskajos medijos gan to pazīst kā Tobrukas valdību).

Tripolē bāzētā ir pat starptautiski atzīta. Tomēr kur ir āķis? Abas no tām viena otru neatzīst, un neviena no tām nekontrolē visu Lībijas teritoriju. Turklāt pat šis pats kontroles minimums bieži vien ir nosacīts. Valdības ir spiestas slēgt alianses gan ar salīdzinoši autonomi darbojošamies bruņotiem grupējumiem, gan arī cilšu līderiem. Turklāt starp šim valdībām ir tikušas novērotas militāras sadursmes un cīņa par visas Lībijas apvienošanu.

Tomēr tā vien šķiet, ka par spīti starptautiskajai atzīšanai pēdējos gados uzvarai tuvāka ir Tobrukas valdība. Tai pakļauto bruņoto spēku komandieris ģenerālis Halifa Haftars ar Ēģiptes, Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) un arī Krievijas palīdzību ir spējis izveidot samērā efektīvu militāro spēku, kurš ir iekarojis lielāko daļu Lībijas teritorijas. Turklāt viņa kontrolētajā teritorijā ir nonākuši lielākā daļa no valsts naftas laukiem, kas viņam dod būtisku ietekmes sviru pār politiķiem Tripolē. Tas tāpēc, ka Lībijas naftas pārdošana starptautiskajos tirgos notiek ar Tripolē bāzētās Nacionālās naftas korporācijas (NOC) palīdzību un Haftaram jebkurā brīdī ir iespējams izdarīt spiedienu uz naftas lauku apsardzi pārtraukt šī produkta ieguvi. Tāpat Lībijas austrumu valdība ar parlamentu Tobrukā ir izveidojusi alternatīvu naftas pārdošanas kompāniju, caur kuru vienmēr pastāv iespēja sūtīt valstī iegūtos naftas resursus. The Guardian vēl šī gada 8. februārī ziņoja, ka Haftars ir ticis pārliecināts sadarboties ar NOC tikai pēc spēcīga starptautiska diplomātiska spiediena.

Turklāt ietekmīgais ģenerālis pašlaik ir sācis apjomīgu ofensīvu valsts dienvidos. Jau tagad Haftara ietekmē ir nonākuši ievērojamie Šarāras un Al Fīlas naftas lauki, kuru pārvaldību viņš ir tālredzīgi atstājis NOC pārziņā. Šāda pieeja viņam ļauj pozicionēties kā visas Lībijas iedzīvotāju interešu (ne tikai savu) aizstāvim.

Papildus šim smalkajam politiskajam manevram Haftars arī var parādīt Lībijas iedzīvotājiem, ka viņš ir reālākais spēks visas valsts apvienošanai vienotā politiskā veselumā.

Ne velti operācija tiek pārdota kā cīņa pret brīvsolī esošajiem teroristiem un kriminālajiem grupējumiem, kā arī Čadas dumpiniekiem, kuri, iespējams, ieplūst Lībijā no minētās kaimiņvalsts. Šāda popularitātes celšana ir būtiska, jo Lībijā jau ilgstoši tiek plānotas jaunas parlamenta un prezidenta vēlēšanas ar mērķi izveidot vienotu valdību. Tās tiek plānots beidzot sarīkot līdz šā gada beigām, un Haftaram draudzīgs politisks spēks tajās noteikti piedalīsies. Par čadiešiem runājot, arī jāpiemin, ka dienvidu teritorijas atbrīvošana viņam sniegs kontroli pār Āfrikas robežšķērsošanas punktiem. Tas savukārt viņu padarīs par neatsveramu spēlētāju arī migrācijas problēmas risināšanā.

Krievijas loma

Ņemot vērā, ka Krievija savu iesaisti Lībijā ir lielā mērā sakausējusi ar Haftara panākumiem, ģenerāļa uzvaras ir tai izdevīgas un liek domāt par būtisku Maskavas lomu pēckonflikta Lībijā. Galu galā mediju telpā tiek pausts pieņēmums, ka valsts ir ievērojami ieguldījusies Haftara atbalstīšanā.

Krievijas ziņu mājaslapa Meduza ziņo, ka Krievijas biznesa ziņu žurnāls RBK ir veicis izpēti, kura ir apstiprinājusi, ka Lībijas austrumos ir tikušas novietotas Kremļa gaisa desantnieku vienības. Tāpat ir pienākušas ziņas par iespējamu Kremlim lojālās privātās militārās kompānijas (PMK) «Vāgnera grupa» klātbūtni, kura nodarbojas ar drošības uzturēšanu Tobrukas un Dernas ostās Krievijas flotes vajadzībām un tiks iesaistīta Haftara ofensīvā Lībijas dienvidos. Tā pēc tam tiks iesaistīta, lai beigu beigās pārraudzītu Lībijas naftas eksportu uz Eiropu, ziņo The Telegraph. Aizdomas par «Vāgnera grupas» klātbūtni rada arī Lībijas Aizsardzības ministrijas pagājušajā gadā publicētās fotogrāfijas no Lībijas amatpersonu delegācijas vizītes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Šajos attēlos bija redzams «Vāgnera grupas» šķietamais patrons – «Putina pavārs» Jevgeņijs Prigožins, kurš tikās gan ar Halifu Haftaru, gan Krievijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu.

Foto: Lībija pēc Kadafi nāves

Savukārt «The Bloomberg» norāda, ka ir aizdomas arī par Krievijas militārā izlūkdienesta GRU klātbūtni un militāristiem, kuri neiesaistās kaujas operācijās. Ļoti iespējams, ka «Vāgnera grupa» ir tikai šie paši GRU aģenti citā veidolā. Turklāt šis pats The Bloomberg apgalvo, ka Lībijā esošie militāristi nodarbojoties arī ar Haftaram pakļauto karavīru apmācību un ieroču arsenāla uzturēšanu kārtībā. Papildus tam Haftara karavīri tiek ārstēti Krievijas slimnīcās un armijas virsniekiem Krievijā tiek piedāvāts iziet apmācības kursus, publikācijā norāda Polijas starptautisko attiecību institūta pētniece Anna Marija Dinere. Savukārt The New York Times 7. februārī arī ziņoja, ka Krievija Lībijā ir mēģinājusi uzpirkt Lībijas politiķus, ietekmēt valstī esošo amatu sadali, kā arī palīdzējusi drukāt naudu Haftara sabiedrotajai valdībai. Vairākas reizes esot apiets arī ANO noteiktais ieroču embargo Lībijai un caur Haftaram draudzīgo Ēģipti un AAE piegādāti ieroči, norāda The New York Times.

Lai gan nav neapgāžamu pierādījumu, kuri liecinātu par šo pieņēmumu pilnīgu patiesumu un tie būtu jāuztver ar zināmu kritiku, ir skaidrs, ka Krievijai ietekme pār Haftaru ir un abpusēja sadarbība pastāv.

2016. un 2017. gadā vien Haftars Maskavā bija trīs reizes, ziņo Meduza. Savukārt 2018. gadā vismaz vienu reizi. Šo tikšanos laikā Haftars bija pārsvarā ieradies no lūdzēja pozīcijām un prasījis Kremlim gan ieroču piegādes, gan militāru palīdzību. Par to liecina gan paša Haftara, gan Lībijas mediju kanālu izplatītie paziņojumi pirms un pēc šīm vizītēm. Turklāt, ja mēs paskatāmies uz Haftara un Maskavas savstarpējo vizīšu dinamiku, tad Krievija nav ne reizi ieradusies augsta līmeņa vizītē Lībijā, lai tiktos ar Tobrukas valdības amatpersonām. Diplomātijā šāda izejošo un ienākošo vizīšu disproporcija nereti simbolizē vienas puses lielāku ieinteresētību veidot sadarbību salīdzinājumā ar otru pusi.

Itālijas valstij piederošais TV kanāls TV RAI pat ziņoja, ka apmaiņā pret ieroču piegādēm Haftars Maskavai apsolījis iespēju izveidot militāras bāzes Tobrukas un Bengazī pilsētās.

Lai cik dziļa patiesībā būtu Haftara un Putina sadarbība, lūdzēja un devēja attiecībās vienmēr lielāka ietekme būs devējam. Tieši devējs nosaka sniegtās palīdzības noteikumus.

Šāda veida attiecības ir padarījušas Krievijas ietekmi Lībijā daudz lielāku nekā Kadafi laikā. Vismaz tad attiecības tika veidotas vienlīdzīgāk un vēl 2008. gadā Lībijā viesojās pats Vladimirs Putins.

FOTO: AFP/SCANPIX

Turklāt mediju telpā bieži tiek aizmirsts, ka Krievijas pieeja Lībijai neaprobežojas tikai ar Haftaru. Lai gan atbalsts valsts austrumu valdībai piesaista vislielāko uzmanību, tomēr Krievijas spēle ir daudz smalkāka.

Maskava uztur konstruktīvu dialogu arī ar Haftara pretinieci – Tripolē bāzēto nacionālās vienotības valdību (GNA).

Līdzīgi kā jau minētais ģenerālis, arī GNA amatpersonas ir vairākas reizes viesojušās Maskavā un lūgušas Krievijai militāro palīdzību. Turklāt ar Tripoli pastāv arī labs dialogs ekonomiskajā dimensijā. Par to liecina 2017. gadā notikusī Krievijas starpministriju vizīte Tripolē. Delegāciju vadīja ārlietu ministra vietnieks Mihails Bogdanovs, kā arī industrijas un tirdzniecības ministra pirmais vietnieks G.S. Ņikitins. Turklāt 2017. gada oktobrī ir ticis parakstīts Saprašanās memorands par tirdzniecības un ekonomisko saišu attīstību.

Šāda pieeja – nelikt visas olas vienā grozā - ir salīdzinoši gudra. Pat ja Haftars cietīs politisku sakāvi, tad Maskavai būs jau izveidots kāds pamats darbam ar citiem. Līdz ar to tā būs ieguvēja jebkurā gadījumā. Krievijas smalko pozīciju nesen lieliski ilustrēja Tripoles valdības vadītājs Fajezs al Saradžs, pavēstot, ka Maskava varētu spēlēt starpnieka lomu starp Tripoli un Tobruku.

Ko grib Krievija?

Tomēr paliek jautājums. Kāpēc Krievijai tā iesaistīties tik nestabilā valstī? Lai gan nenoliedzami, ka darbības Lībijā var skatīt arī no ģeopolitiskā viedokļa – vēlmes apdraudēt ES un NATO pozīcijas Vidusjūrā, tomēr daudzi analītiķi uzskata, ka būtu jāskatās uz ekonomiskām interesēm. Foreign Policy ziņo, ka, krītot Kadafi režīmam, Krievija nespēja realizēt vairākus noslēgtos projektus transporta, celtniecības, enerģētikas un ieroču pārdošanas jomā.

Neizmantotais potenciāls ir mērāms vairāk nekā 10 miljardos ASV dolāru.

Maskava šādā situācijā cer, ka, Lībijai atkal kļūstot par vienu valsti un stabilizējoties, būs iespējams šo ekonomisko sadarbību atdzīvināt. Būtiski, ka 2017. gada februārī tika parakstīts sadarbības līgums starp Rosneft un NOC, bet tā gada jūlijā arī sākts iepirkt no Lībijas naftu. Krievijas kontaktgrupas iekšējām Lībijas noregulējumam vadītājs Ļevs Dengovs toreiz uzsvēra, ka tas ir svarīgs pirmais solis zaudēto saišu atjaunošanai.

Lībijas ģenerālis Halifa Haftars

FOTO: Reuters / Scanpix

Papildus tam nedrīkstam aizmirst, ka jebkurš bruņots konflikts ir arī peļņas iespēja. Ja Lībija nostabilizēsies un valstī sāksies atjaunotne, Krievijas uzņēmēji varētu potenciāli pretendēt uz vairākiem projektiem. Savukārt, lai uzvarētu sacensībās ar citu valstu uzņēmējiem, vienmēr noder stipri politiski kontakti. Visbeidzot, papildus ekonomiskam ieguvumam Maskava var realizēt tai vēl kādu būtisku lietu – graut ASV starptautisko reputāciju. Ņemot vērā, ka amerikāņi Lībiju savulaik sabombardēja un pameta likteņa varā, Maskava var teikt: mēs atšķirībā no viņiem nevis graujam, bet gan salabojam. Turklāt ietekme šajā valstī kalpo par vēl vienu iemeslu, kā Maskavai pamatot Rietumiem nepieciešamību ar to strādāt.

Ko sola nākotne?

Ņemot vērā, ka tuvojas vēlēšanas, Krievijas nākotnes pozīcijas stipri ietekmēs tieši šis notikums. Tomēr visticamāk, ka to rezultāti Maskavas ietekmi būtiski nesamazinās. Gluži pretēji – var gadīties, ka atjaunotās ekonomiskās saites pēc vēlēšanām to nostiprinās vēl vairāk.

Tas tāpēc, ka Maskavai ir gana konstruktīvas attiecības ar visām konfliktā iesaistītajām pusēm un vienotas valdības izveide ievadīs stabilizēšanas fāzi.

Savukārt stabilizēšanas sākšana atvieglinās ieroču tirdzniecību (atceļot ANO noteikto ieroču embargo) un citu jau minēto Krievijai interesējošo ekonomisko projektu veikšanu. Tajā pašā laikā nevajadzētu uzskatīt, ka Lībija kļūs par kaut ko līdzīgu Krievijas «piemājas pagalmam». Šajā valstī lielu lomu spēlē arī Ēģipte, AAE, Itālija un Francija. Pat tādas valstis kā Katara un Turcija ir iesaistījušās Lībijas spēlē. Nedomāju, ka Krievija spēj un arī vēlas pabīdīt šos spēlētājus malā.

Principā Lībija ir perfekts piemērs mūžsenajai lielvalstu dilemmai – iejaukties vai neiejaukties. No vienas puses, ja amerikāņi kopā ar sabiedrotajiem nebūtu bombardējuši Kadafi režīmu, būtu sagrauta valsts iedzīvotāju pilnīgi loģiska griba pārvaldīt sevi demokrātiski. Tomēr, no otras puses, būtu bijis iespējams nesagraut valsti pilnībā un nepieļaut Rietumu pretinieku nostiprināšanos. Atbilde uz jautājumu – ko darīt situācijās, kad atbildība prasa ko darīt, taču riski ir milzīgi, vēl arvien nav atrasta. Tā katram politiķim jāizvērtē pašam pēc savas labākās sirdsapziņas. Tikmēr atliek tikai skatīties, kā šī Ziemeļāfrikas valsts turpina lēnām rāpties ārā no bedres.

Haftars Maskavā

FOTO: Reuters / Scanpix