Latviešu un igauņu nacionālās īpatnības lietotu auto iegādē (27)

Kā vēsta Igaunijas medijs “Postimees”, kaimiņvalsts lietoto auto tirgū ir daudz no Eiropas importēto automobiļu, kam ir vairākas būtiskas problēmas, kas var apdraudēt arī potenciālā īpašnieka dzīvību. Tiek norādīts, ka visbiežāk pircēji piever acis uz problēmām, jo automobilim ir laba cena, kas nereti nepārsniedz 3000 eiro. No auto iegādes neattur arī fakts, ka nereti nolūkoto automašīnu nav pat iespējams iedarbināt.

Igaunijas Automašīnu pārdošanas un apkopes uzņēmumu savienības vadītājs Arno Sillats sacīja, ka vēl pagājušajā gadā viņa vadītā organizācija aicināja politiskā līmenī risināt problēmas, lai Igaunija nekļūtu par Eiropas autotirgus izgāztuvi.

“Šis statuss jau ir mūsu, tagad ir pienācis laiks domāt, kā no tā tikt vaļā,” sacīja Sillats Igaunijas izdevumam “Aripaev”.

Sillats arī kritizēja lietoto automašīnu pircējus, norādot, ka “auto pirkšanas brīdī pircēji galvu un loģisko domāšanu ir atstājuši mājās.

“Pircēji Igaunijā, iegādājoties mašīnu, visbiežāk ir racionāli, tomēr pastāv situācijas, kad liekas – pircējs ir aizmirsis mājās savu galvu. Tas ir tad, kad par vairākiem tūkstošiem eiro tiek iegādāta automašīna, kas vecāka par 15 gadiem, tai ir tik daudz tehnisko problēmu, ka nekāds remonts neatmaksāsies,” pauž Sillats.

Kāda situācija ir Latvijā?

Sarunā ar portālu TVNET Auto asociācijas valdes loceklis Ingus Rūtiņš pauž, ka Latvijas lietoto auto tirgū nav pamata bažām – aktivitāte saglabājas līdzšinējā līmenī, turklāt aktivitāte iekšējā tirgus segmentā palielinās. Tāpat vērojamas arī pozitīvas iezīmes.

“Iespējams, bet pamazām beigām tuvojas tie laiki, kad automobilis tika nopirkts ārzemēs ar mērķi nobraukt to līdz kliņķim šeit, kur arī beigtos automašīnas “dzīve”,” saka Rūtiņš.

Kā pozitīvu faktoru Rūtiņš minēja arī dažādu finanšu shēmu mazināšanos, jo ir izvērsta plaša sadarbība ar Valsts ieņēmumu dienestu un CSDD.

“Automašīnu cenas ir kļuvušas konkurētspējīgākas nekā tad, kad lietoto auto tirgū valdīja pilnīga patvaļa. Par lielāku vērtību ir kļuvusi tā automašīna, kas jau atrodas Latvijā. Tas arī pašam mašīnas īpašniekam liek savu auto uzturēt rūpīgāk, vairāk tajā investēt. Tas ir ar domu nākotnē, kad pārdošanas brīdī būs lielāks pieprasījums pēc automobiļa,” norāda Rūtiņš.

Galvenā negatīvā tendence Latvijas lietoto auto tirgū ir tā, ka turpina pieaugt importēto automobiļu vidējais vecums. Rūtiņš skaidro, ka pērn aptuveni 56% importēto automašīnu bija vecākas par 10 gadiem, taču salīdzinot pirms aptuveni pieciem gadiem šādu mašīnu procents bija 45%.

“Respektīvi, par desmit procentpunktiem ir pieaudzis tas lietoto auto segments, kas ir vecākas par desmit gadiem. Šā gada pirmajos trīs mēnešos šī tendence turpinās – 60% lietotās automašīnas, kas ir importētas un reģistrētas Latvijā pirmo reizi, ir vecākas par desmit gadiem,” uzsver Rūtiņš.

Tikmēr Latvijas Automoto biedrības (LAMB) prezidents Juris Zvirbulis sacīja, ka galvenie riski Latvijas lietoto automašīnu tirgū ir krāpniecība, kā arī lielais vidējais autoparka vecums. Viņš stāstīja, ka vairākās Rietumeiropas valstīs jau tagad tiek noteikti ierobežojumi dīzeļdzinēja automašīnām iebraukt pilsētu centros, kas savukārt var ietekmēt importu Latvijā.

Zvirbulis pauda, ka iepriekš Latvijā izskanēja bažas, ka Baltijas lietoto automobiļu tirgu pārpludinās lietotās mašīnas ar dīzeļdzinējiem no Rietumeiropas, kur vairāku pilsētu centros ir aizliegts iebraukt ar automašīnām, kas rada pārlieku lielu piesārņojumu.

“Latvijā vidējais automašīnu vecums ir gandrīz 14 gadi... Vidējais rādītājs no 680 000 vieglajām automašīnām! Tādā gadījumā jājautā - ja mums šeit vedīs 6-8 gadus vecas automašīnas, vai tas pasliktinās vai uzlabos situāciju? No vienas puses labāk, protams, ir sešus gadus vecs, nevis 14 gadus vecs “dīzelis”. Cits jautājums ir par to, vai Latvijas iedzīvotāji to spēs finansiāli atļauties.

Nav tā, ka Latvijas iedzīvotāji būtu kādi īpatņi, kam patiktu braukt ar vecām automašīnām. Tā ir vienkārši ekonomiskā situācija, kas Latvijā ir tāda, kāda tā ir,” saka Zvirbulis.

Par ekonomisko situāciju valstī piekrīt arī Rūtiņš, kurš uzskata, ka novecojušais autoparks Latvijā ir atbilde uz ekonomiskajiem procesiem valstī.

“Tā varētu būt atbilde uz to, ka daļai no šo mašīnu īpašnieku nav iespējas kvalificēties banku aizdevumiem. Visticamāk, ir vēl kādi faktori, kas nosaka šo tendenci. Mūsu vecais autoparks kļūst vēl vecāks, un tam nāk līdzi citi faktori. Paliekot vecākam, automobilis biežāk ir jāremontē, un tas nereti tiek darīts servisos, kas savukārt nemaksā nodokļus. Šis vecais autoparks ir atbilde tam, kas notiek uz mūsu ceļiem, ņemot vērā lielo bojāgājušo skaitu uz ceļiem. Tā ir problēma numur viens, ja runā par Latvijas spēju vai nespēju sasniegt klimata mērķus.

Vecais autoparks viennozīmīgi velk līdzi sev dažādas problēmas,” spriež Rūtiņš.

Runājot par to, cik Latvijas iedzīvotāji ir saprātīgi, iegādājoties lietotas automašīnas, kā arī, vai tiek sekots līdzi cenas un kvalitātes attiecībai, eksperti norāda uz dažādām niansēm, kas tipiskas auto pircējiem.

Zvirbulis sacīja, ka viņam gribētos ticēt, ka Latvijas iedzīvotāji ir prātīgi, kad tiek runāts par mašīnas iegādi, taču informācija medijos liecina, ka pastāv dažādi gadījumi. Nozīmīga problēma Latvijas lietoto auto tirgū ir krāpniecība, kas visbiežāk izpaužas ar odometru rādījumu sagrozīšanu par dažiem desmitiem vai pat simtiem tūkstošiem kilometru.

“Remontētās mašīnas tiek uzdotas par pilnīgi jaunām, tām ir izņemti katalizatori, tiek pārdotas mašīnas bez drošības sistēmām. Vēl viens faktors – cilvēks, impulsu vadīts, nopērk mašīnu un neapzinās sekas, kādas var būt, kad nobraukums mašīnai ir 200 – 300 tūkstoši kilometru,” saka Zvirbulis.

Viņš gan piebilst, ka gadījumā, ja mašīnai ir veiktas visas nepieciešamās apkopes, tā ir rūpīgi uzturēta labā tehniskā kārtībā, tad arī šāda diapazona automašīnas ir ļoti labas un kvalitatīvas.

Rūtiņš norādīja, ka ir atsevišķi signāli un pazīmes, ka situācija lēni, bet uzlabojas. Tomēr tik sliktā stāvoklī vai nevērībā, kādā lietoto auto tirdzniecības joma ir bijusi pēdējos gadus, šie nebūtiskie uzlabojumi noturīgu sajūtu nerada.

“Kā mēs sakām - tipisks Latvijas patērētājs ir tāds, kurš nopērk kurpju pāri un vēlāk, redzot, ka ir kāds bojājums, noteikti ar saglabāto čeku dosies uz veikalu un cīnīsies ar tirgotāju par savu taisnību, jo tās ir pircēja tiesības. Iegādājoties automašīnu, kas maksā simtiem reižu dārgāk nekā kurpju pāris, līgums un citi dokumenti pirkšanas gadījumā ir retums.

Paradoksālākais ir tas, ka, pērkot lietu par 100-200 eiro, cilvēki apzinās savas tiesības, bet, pērkot mašīnu par pieciem, desmit vai 20 tūkstošiem eiro, dokumentu kārtošana un viss pārējais process liekas nevajadzīgs,” ieskicē Rūtiņš.

Runājot par igauņu asociācijas vadītāja izteikto pieņēmumu par Igauniju kā Eiropas lietoto auto tirgus izgāztuvi, Zvirbulis uzskata, ka tas ir pārāk skaļi teikts, jo Baltijā nav tik liels automašīnu noieta tirgus, jo Eiropā ir valstis ar daudz vairāk iedzīvotājiem un vājāku ekonomisko stāvokli nekā Latvijā – Rumānijā un Bulgārijā, kur arī pastāv problēmas lietoto auto tirgū.

Zvirbulis norāda, ka gan lietoto, gan jauno automašīnu īpašniekiem lielajās pilsētās, it īpaši Rīgā, jārēķinās, ka ar automašīnu būs ļoti grūti pārvietoties, ja netiks mainīta infrastruktūra.

“Jau šobrīd viens tilts tiek remontēts, cits tiks slēgts. Tas principā būtu tas pats, ja pēkšņi tiktu aizliegts iebraukt pilsētas centrā. Visā pasaulē pilsētas cenšas atvieglot mašīnu plūsmu - tas tiek darīts, organizējot atsevišķas stāvvietas, piemēram, “Park and ride”, iekārtojot sabiedriskā transporta joslas.

Tādējādi cilvēkiem ir alternatīva – vai nu stāvēt sastrēgumā ar savu auto, vai braukt ar sabiedrisko transportu. Rīgā diemžēl tādas alternatīvas nav, jo arī sabiedriskajam transportam ir jāstāv sastrēgumos, līdz ar to ne viens, ne otrs netiek uz priekšu.

Es domāju, ka tuvākajos gados mēs esam radikālu pārmaiņu priekšā, kad noteikti tiks pārskatīta automobiļu izmantošana pilsētās,” spriež Zvirbulis.

Tomēr izteikumam par “izgāztuvi” sliecas piekrist Rūtiņš. Viņš norāda, ka mūsu autoparks ar Igauniju un Lietuvu ir ļoti līdzīgs.

“Nedomāju, ka apgalvojums par Igauniju kā vecu automobiļu izgāztuvi Eiropas nomalē nav attiecināms arī uz mums. Tas ir tikai loģiski, ka tas automobilis, vērtībai samazinoties, no turīgākajām Eiropas valstīm “brauc” arvien tālāk – sākumā uz Poliju, Čehiju, Balkāniem, pēc tam uz postpadomju bloku. Tās mašīnas, kas šeit nevar atrast savu vietu, dodas vēl tālāk uz austrumiem. Eiropas līmenī fakts, ka šeit veidojas sava veida nolietoto automašīnu izgāztuve, – tas ir skaidrs,” saka Rūtiņš.

Viņš piebilst, ka šāda tendence nav attiecināma tikai uz mašīnām, bet arī uz auto riepām.

“Nav jau tā, ka Latvijā nonāk tikai jaunas riepas, par kurām ir samaksāts dabas resursu nodoklis. Latvijā lielos un nezināmos apjomos nonāk nolietotas riepas, par ko netiek maksāts dabas resursu nodoklis. Tā ir liela, globāla problēma,” pauž Rūtiņš.