"Alus precināšana", karalis – ķiploks un vermuts vārdā "Matilde" (1)

«Uz Tālavas druvām un mežiem nakts pelēkus palagus klāj (..) Dus Miervaldis savā pilī, guļ viņa ļaužu pulks (..) Tik augstākās egles galā taurētājs nomodā...»  Ieripojam Beverīnas novada Trikātā, kas man saistās ar nogrimušo Beverīnas pili, Tālavas letgaļiem, ķēniņu Tālivaldi un Blaumaņa Tālavas taurētāju. Trikāta izrādās senatnīgs, bet sakopts un omulīgs pagasts, kura centrā smaržo pēc šokolādes. Te atrodas gardumu ražotne «R Chocolate», kur top rokām gatavoti šokolādes našķi – trifeles, kraukšķi, augļi šokolādē, šokolādes figūras.

Piena šokolādes trifele ar marcipāna pildījumu un ķirsi, trifele ar ingvera saknes pildījumu, Noir, Elsi, aveņu un apelsīnu trifeles.

Letgaļu ķēniņzemē tapusī šokolāde ir ne vien traki garda un dabiska, bet arī vizuāli skaista – ar sārtu mirdzumu, zeltītu atspīdumu vai stilīgiem šokolādes skruļļiem.

Starp citu, «R Chocolate» piedāvā arī sešu garšu saldējumu.

Šokolādes «apdulluši» dodamies uz Bēršu drumlina pakāji, kur netālu no Burtnieku ezera atrodas jau 1542.gadā rakstos minētā saimniecība «Adzelvieši», ko saimnieku senči izpirka 1878.gadā. Senatne te virmo gaisā!

Kā jau kārtīgā saimniecībā te audzē ilggadīgo zālāju sēklas, graudus, kartupeļus, lielos pelēkos zirņus, bet galvenais – kaņepes. Kaņepes ir «Adzelviešu» lepnums! Kaņepju aizdaram netiek pievienots, ne sviests, ne augu tauki, ne sāls, ne citas garšvielas – tas ir pilnīgi dabisks. Saimniece Dzidra izrāda simtgadīgu darbarīku kolekciju, izmēģinām roku senajā kaņepju pārstrādes arodā. Izrādās, ka kopā ar medu kaņepes var baudīt kā lielisku saldo ēdienu.

Jā, un kaņepes var ēst no burkas karotēm.

Valmieras teātra jaunas restorāns ir nevis «post», bet post-postmoderns. Izsmalcināti estēti, kultūras gardēži jūsmo, bet pie teātra smagnējā samta, bārkstīm un siltās gaismas radušie, saka «apžēliņ, tā taču slimnīca vai morgs»! Varbūt, ka pie minimālisma estētikas vienkārši jāpierod, bet Valmiermuižas paspārnē esošajā restorānā ir vērts iegriezties, lai nobaudītu šefpavāra Uģa Veita uzburtos ēdienus, ko es raksturotu kā maģiskus! Teātra kafejnīcas priekštelpā uz mums nolūkojas Rituma Ivanova baltie plastikas darbi, kuros aplūkota nāves, apziņas un dzīves jēgas/bezjēdzības tematika.

Tie uzreiz asociējas ar pēcnāves maksām kādā no «Troņu spēļu» sērijām.

Tomēr sniegbaltās, sterilās, izgaismotās telpas kopumā atstaro labu sajūtu. Vakariņu ēdienkartē ir klona alū marinēta reņģe, apkaisīta ar loku pelniem, trifeļu siers, olas dzeltenuma gēls. Seko sienā marinēta brieža karbonāde, meža ķiploku mērce, kūpināts burkānu biezenis ar cukuru un sinepēm, Straupes kefīra un vaniļas panna cotta, karamelizēta piena šokolāde, vēstējas ledus.

Vou, sirreālā materializācija, ko pavada dažādas Valmiermuižas alus škirnes. Mūsu gardēdības piedzīvojums saucas «alus precināšana».

Nu, ko, no labsajūtas spējam tikai murrāt. Man patīkams pārsteigums ir Valmiermuižas frišs un iesala liķieris, kas garšo kā bērnībā no pieliekamā kambara nočieptais iesals, kas stiepās, pretojās un ko aptīt karotei bija vesels izaicinājums.

Krēslo, un mēs dodamies vakara pastaigā pa Valmieru, kurā no kara laikā izpostītā «vecā centra» maz atlicis - vēsturiskā ass ir Svētā Sīmaņa baznīca, celta 1283. gadā. Savādi, ka viens no vecākajiem dievnamiem Latvijā pārcieta 1944. gada kara postījumus, kamēr liesmas nograuza skaisto koka vecpilsētu. Lai gan padomju laiks Valmieras sejā iezīmēja raupjas industriālas līnijas, Vidzemes lielpilsēta tomēr ir saglabājusi savu inteliģento statusu.

Valmiera ir izteikti latviska pilsēta - krievu valodu te dzird retāk nekā angļu, skan igauņu, arī franču valoda. 80% iedzīvotāju ir latvieši.  Bezdarba līmenis te ir zems, turas 4% līmenī, bet vidējā alga par dažiem simtiem lielāka kaimiņos.

Nakšņojam dizainiskajā un ērtajā viesnīcā «Volmārs».

Pa īstam pamostos pie brokastu galda, kad mani pasveicina dzīvs papagailis.

Tālāk dodamies uz Kocēnu novada «Bilderiem», lai paviesotos vīna darītavā «Matilde». Rīta saules stari laužas caur simtgadīgu koku lapeni, un mēs malkojam Edmunda un Artas no vairāk nekā 20 dažādām zālītēm, ogām un ziediņiem radīto vermutu. Jā, mums ir pašiem savs Kocēnu vermuts!

Tas ir dabisks, nekādu mākslīgu piejaukumu vai stiprinājuma. Edmunds ļoti lepojas ar jauno dzērienu.

Man iegaršojas plūškoka ziedu vīns. Ja par ceriņu vīnu saka «garšo pēc odekolona», tad par plūškoka ziedu dzērienu varētu teikt, ka tas līdzinās dārgām franču smaržām, jo aromātā un garšā jaušamas daudzas toņkārtas.

Simtgadīgu ozolu ieskautajā Ungurmuižā nonākam citā gadsimtā. 1732. gadā muižu cēlis barons fon Kampenhauzens kā savas dzimtas māju. Šobrīd Latvijā nav saglabājušās līdzīgas baroka koka celtnes, kuru iekštelpas ir tik bagātīgi izgreznotas ar sienu gleznojumiem.

Lai Ungurmuiža atdzimtu par muzeju, sabiedrisku centru un viesu māju, ēkā notiek  restaurācija. Restorānu, kas atrodas kaut kur blakus mītnē, gan neredzam, tāpēc šķiet, ka, lai gan Ungurmuiža ir bezgala skaista, gardēžu ceļvedī šī pieturvieta īpaši neiederas. Bet varbūt pie vainas «ierēdņu vienaldzība» - Ungurmuiža pieder Raiskuma pašvaldībai.

Cita lieta – Cēsu ordeņa pils, kur nonākam viduslaiku dzīrēs, kas, teikšu atklāti, sit augstu vilni. Cēsu pils piedāvājums tūristiem, ļaujot izbaudīt vēsturisko gaisotni, senlaiku ēdienus un līksmību, ir augstā līmenī. Spriežam, ka Livonijas laika gardēdības performance ir gaumīga – atraktīva, informatīvi piesātināta, bet bez pārspīlējumiem. Starp citu, mūsu senču ēdieni ir apbrīnojami gardi un veselīgi.

Putojoši alus kausi, treknas upes zivis, vistas cepetis, kūpošas ribiņas, kāļi, burkāni, zirņi un pupiņas. Kartupeļu tolaik vēl nebija. Īpaši skaistu noskaņu radīja Livonijas laika mūzika un dziedājumi. Kad vēderi pilni, izlocījām kājas viduslaiku deju soļos.

Sekojot senajiem tirdzniecības ceļiem, devās uz vēl vienu viduslaiku pilsētu – Raunu. Kur atrodas uzņēmums «Latvijas Ķiploks», precīzi uzrāda deguns. Sintija un Inese – divas jaunas uzņēmējas – atradušas savdabīgu un lielisku biznesa nišu. Viņas ceļ godā ķiploku, radot no tā dažādus produktus un ēdienus.

Ja degvīns nav jūsu mīļākais dzēriens - ķiploku šņabītis ir pavisam kaut kas cits.

Drēgnā pēcpusdienā, kad tuvojas iesnas, nekas nevar būt labāks par šādu malciņu! Tomātu sulas dzēriens ar ķiploku – sārts un biezs, kura recepte tiek turēta noslēpumā, šķiet mūs visus pēc nogurdinošas dienas sapurina. Karalis ķiploks, prasmīgi pievienots, iederas visur – pat šokolādē un alū.

Pēdējā ceļojuma pietura ir Amatciema «Jonathan Restorāns», kas iepriecina ar īstu gardēdības meistardarbu – savdabīgiem raberbaru ēdieniem.

Pievienojies gardēžu ceļā Igaunijā un Latvijā!