Latvijas darbaspēka novecošanās var radīt negatīvas sekas nākotnē
Ekspertu viedoklis

FOTO: Pixabay

Katrs ceturtais strādājošais Latvijā ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Tas ir otrs augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Tāpat pēdējo desmit gadu laikā pieaudzis strādājošo vidējais vecums, un pērn tas sasniedzis 43,7 gadus (2008. gadā šis rādītājs bija 41,3 gadi), liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Portāla TVNET aptaujātie eksperti norāda, ka šāda tendence mazina darbaspēka pieejamību.

“Swedbank” galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja Agnese Buceniece norādīja, ka līdzīgi kā iedzīvotāju skaita samazināšanās, arī sabiedrības novecošana mazina darbaspēka pieejamību.

“Visvairāk darba tirgū iesaistās iedzīvotāji vecumā no 25 līdz 54 gadiem. Gandrīz 90% no visiem iedzīvotājiem šajā vecumā strādā vai aktīvi meklē darbu. Savukārt šis rādītājs sarūk līdz 70 procentiem 55-64 gadu vecumā un nepilniem 20% 65-74 gadu vecumā,” saka ekonomiste.

Viņa norāda, ka pensijas vecuma pakāpeniska paaugstināšana pamazām palielina ekonomiski aktīvo (strādā vai meklē darbu) iedzīvotāju īpatsvaru senioru vidū. Tomēr liels izaicinājums ir veselības stāvoklis, kas nenoliedzami atstāj ietekmi gan uz dzīves kvalitāti, gan arī uz sniegumu darbā vai iespējām strādāt vispār.

Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns uzsver, ka demogrāfija ir statistikas zinātne, tomēr šobrīd to saprot arī plašāk – arī kā dzimstības veicināšanas politiku.

“Tas, ka bērnu dzimst mazāk, valdībām parasti patīk, jo darbspējas vecuma cilvēki nedodas maternitātes un bērnu kopšanas atvaļinājumos, bet strādā un vairo IKP. Tādējādi valdībai nav jāmaksā maternitātes un bērnu kopšanas pabalsti, ģimenes valsts pabalsti, nākamajā posmā nav jādomā par bērnudārziem. Šādi samazinās skolēnu skaits un līdz ar to izdevumi par skološanu, un pēc tam samazinās studentu skaits, kā arī nepieciešamās subsīdijas studiju finansēšanai un kreditēšanai.

Katra valdība un parlaments izbrīvētos līdzekļus var lietot mērķiem, kas vairo pie varas esošo partiju popularitāti, - pensiju palielināšanai, neapliekamā minimuma bezjēdzīgai paaugstināšanai un citiem. Šāda laime ilga piecus parlamenta sasaukuma periodus,” saka Leiškalns.

Viņš papildina, ka “problēmas sākas sestajā sasaukumā – valdība attapās, ka ienācēju skaits darba tirgū ir mazāks nekā no darba tirgus izejošo personu skaits. Ja tas tā turpinās ilgāku laiku, tad veidojas ne sevišķi laba proporcija starp nodarbinātajiem un pensionētajiem”.

Eksperts norāda, ka optimāla proporcija starp nodarbinātajiem un pensionētajiem ir divi pret vienu. Respektīvi – divi strādājošie veic sociālās iemaksas, palīdzot vienam pensionāram.

“Ja veidojas nobīde, maksājums pensionāru paaudzes uzturēšanai var pieaugt. Savukārt pieaugošs darba nodokļu slogs rada problēmas nodokļu starptautiskās konkurētspējas aspektā – ja likmes ir pārāk augstas, tad darba vietas, it īpaši augstāka atalgojuma darba vietas, “bēg” no valsts".

Ja tām līdzi aizbēg arī darbspējīgie, tad veidojas tā saucamā cirkulārā reference jeb apburtais loks, kad, samazinoties nodarbināto skaitam, vēl vairāk jāpalielina darba nodokļu slogs, bet tas rada vēl lielākas problēmas nodokļu starptautiskās konkurētspējas aspektā,” saka Leiškalns.

“Swedbank” ekonomiste Buceniece norāda, ka liela nozīme darba tirgū ir arī prasmēm. Ejot laikam, darba tirgū rodas arvien jaunas prasības. Viņa pauž, ka novecošana var nozīmēt arī prasmju neatbilstību attiecīgā laika darba tirgus situācijai, ja dzīves laikā nenotiek jaunu prasmju apgūšana vai esošo papildināšana.

Viens no piemēriem ir digitālās vai valodu prasmes, kas darba tirgū tiek arvien vairāk pieprasītas. Mūžizglītības rādītāji Latvijā nav iepriecinoši.

“Tādējādi sabiedrības novecošana nozīmē, ka darba devējiem ir daudz grūtāk atrast savām prasībām atbilstošus darbiniekus un darbiniekus vispār. Visvairāk tas ir jūtams laikā, kad ekonomika un attiecīgi arī pieprasījums pēc darbiniekiem aug vairākus gadus no vietas, kā šobrīd. Strādājošajiem, īpaši pieprasītājās jomās un profesijās, tas nozīmē algu kāpumu.

Savukārt uzņēmējiem darbaspēka trūkums ierobežo iespējas augt un paplašināties. Augošās darbaspēka izmaksas, ja tām pa pēdām neseko darbaspēka ražīguma pieaugums, var negatīvi ietekmēt uzņēmumu pelnītspēju un konkurētspēju, kā arī iespēju nākotnē maksāt lielākas algas,” tā Buceniece.

Ekonomiste skaidro, ka sabiedrības novecošanās arvien vairāk radīs spiedienu uz valdības izdevumiem, jo vienam sociālo apdrošināšanas iemaksu veicējam jeb pensijas pelnītājam būs jāuztur lielāks skaits vecuma pensiju saņēmēju. Kopumā novecošanās mazina sabiedrības labklājības pieaugumu.

Ko gaidīt nākotnē?

“Swedbank” ekonomiste norāda, ka šī brīža prognozes liecina - gan iedzīvotāju skaita samazināšanās, gan sabiedrības novecošana turpināsies.

“Ja šobrīd 55-74 gadu veco iedzīvotāju skaits veido nepilnu trešo daļu no iedzīvotājiem 15-74 gadu vecumā, tad 2030. gadā pēc “Eurostat” prognozēm šis rādītājs tuvosies 37%. Sabiedrības novecošanos veicina zemie dzimstības rādītāji, jo šobrīd vairāk izjūtam tieši 90. gadu “dzimstības bedri”, un nākotnē vairāk varēs just šā brīža zemos dzimstības rādītājus.

Tāpat jāņem vērā iedzīvotāju dzīves ilguma palielināšanās. Demogrāfiskās tendences izmainīt īsā laikā ir diezgan sarežģīti. Kaut vai dzimstības uzlabošanas mēģinājumi, kas ir bijuši politikas veidotāju dienaskārtībā jau gadiem, pagaidām būtiskus augļus nav nesuši,” saka ekonomiste.

Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts saka: lai notiktu normāla paaudžu nomaiņa, valstī ik gadus dzimušo skaitam ir jābūt vidēji 1,5 – 1,6% no populācijas.

“Latvijā lielākā dzimstība bija astoņdesmitajos gados. 1987.gadā piedzima 42 tūkstoši bērnu. Šie cilvēki reālo darbspējas vecumu sasniedza aptuveni 2007.-2012. gadā. Tobrīd Latvijas darba tirgus viņus visus nespēja uzņemt. Tikai 10 gadus vēlāk – 1997.gadā piedzima 19 tūkstoši bērnu. Šobrīd reālo darbspējas vecumu sasniedz šie jaunie cilvēki un viņu ir maz. Aptuveni piektā daļa no viņiem aizbrauc prom,” saka Leiškalns.

“Tālākās nākotnes prognoze ir pavisam pesimistiska, jo jau tuvākajā nākotnē strauji samazināsies sieviešu skaits vecumgrupā, kurā dzimst visvairāk bērnu, tātad vidēji 28 gadu vecumā,” prognozē Leiškalns.

Buceniece pauž, lai mazinātu sabiedrības novecošanās radītos izaicinājumus ekonomikai un sabiedrības labklājībai, kritiski ir domāt par veselīgi nodzīvotā mūža ilguma palielināšanu, kas nozīmē gan veselīga dzīvesveida veicināšanu, gan veselības aprūpes sistēmas kvalitātes uzlabojumus.

“Pēc tam var jau domāt arī par tālāku pensijas vecuma paaugstināšanu. Lai iesaistītu darba tirgū seniorus, jāpiedāvā iespējas strādāt attālināti un iespējas strādāt nepilnas slodzes darbu. Būtiska nozīme ir arī senioru prasmju atbilstībai darba tirgus prasībām, tāpēc jāveicina mūžizglītības popularitāte,” saka Buceniece.

Tikām Leiškalns uzskata, ka valstij šajā situācijā svarīgākais būtu radīt priekšnoteikumus, lai Latvijā būtu pietiekami straujš atalgojuma pieaugums līdz līmenim, kas kļūtu interesants arī jaunajiem cilvēkiem, kuri vēlas veidot ģimenes.

“Žēl, bet līdzšinējie nodokļu politikas pasākumi – diferencētais neapliekamais minimums un progresīvās nodokļu likmes – ir vērsti uz lētā darbaspēka ekonomikas saglabāšanos, kas jaunajiem ļaudīm nemaz nav interesanta,” uzskata Leiškalns.

Viņš piebilst, ka nepieciešams veidot starptautiski konkurētspējīgu ģimenes atbalsta politiku. Darba vietās nepieciešams veidot atbalsta pasākumus, lai cilvēki pēc iespējas ilgāk var saglabāt pilnas darba spējas un attīstīt tā saucamo vecuma vadības politiku.

“Valstij pret saviem iedzīvotājiem vajadzētu izturēties maigāk un saudzīgāk – tā, lai sīkumu dēļ neapvainojas uz valsti un nebrauc prom,” noslēdz Leiškalns.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka nozaru dalījumā augstākais vidējais vecums (49,9 gadi) bija pakalpojumu nozarē, kas ietver sabiedrisko organizāciju darbību, sadzīves iekārtu remontu un dažādu individuālo pakalpojumu sniegšanu; mākslas, izklaides un atpūtas nozarē (49,6 gadi), kā arī veselībā un sociālajā aprūpē (48,5 gadi) un izglītībā (48,2 gadi) nodarbinātajiem. Savukārt jaunākie darbinieki bija lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarē (36,8 gadi).

Statistikas pārvaldes dati arī liecina, ka nodarbināto skaitā lielākā daļa ir iedzīvotāji ar augstāko izglītību (37,3%), savukārt ekonomiski neaktīvo (bezdarbnieki, kuri darbu nemeklē) skaitā trešā daļa jeb 31,6% ir personas ar pamatizglītību vai zemāku izglītības līmeni. Vienlaikus 71,7% vadītāju un speciālistu ir ar augstāko izglītību.

Tāpat statistikas pārvaldē minēja, ka augstāks izglītības līmenis dod iespēju ieņemt amatus vai strādāt profesijās ar augstāku atalgojumu. Izglītības līmeņa saistību ar atalgojumu apliecina arī aptaujas rezultāti - vairāk nekā trīs ceturtdaļas (79,5%) lielākajā algu kategorijā (1400 eiro un vairāk) ir tieši personas ar augstāko izglītību, savukārt zemāko algu (līdz 450 eiro) grupā tikai piektā daļa (19,4%) darbinieku bija ar augstāko izglītību.

2018.gadā 72,8 tūkstoši iedzīvotāju bija bezdarbnieki, no tiem 41,7% bija ilgstošie bezdarbnieki, kuri nevar atrast darbu ilgāk par gadu. Populārākā darba meklēšanas metode bija kontaktēšanās ar radiem un draugiem, kuru izmantoja vairāk nekā trīs ceturtdaļas (77,7%) bezdarbnieku. Salīdzinājumā ar Baltijas valstīm šī darba meklēšanas metode tik populāra ir tikai Latvijā. Lietuvā daudz biežāk darba meklētāji kontaktējas ar valsts nodarbinātības dienestu (78,8%), savukārt Igaunijā biežākā darba meklēšanas metode ir publicēto darba piedāvājumu pētīšana laikrakstos un internetā.

Darbaspēka aptaujā pērn piedalījās 16,3 tūkstoši mājsaimniecību, kurās aptaujāja 29,1 tūkstoti iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem.

Uz augšu