Traģisks gadījums Nīderlandē un tā neprecīzais atspoguļojums ārvalstu medijos uzjundījis diskusijas par valsts eitanāzijas likumiem. Vai tur pusaudži var šādā veidā izbeigt savu dzīvi? Vai eitanāziju ļauts izdarīt ne tikai fizisku, bet arī garīgu ciešanu gadījumā?
Pēc vairākiem pārciestiem seksuālas vardarbības gadījumiem, psiholoģiskās veselības problēmām un pašnāvības mēģinājumiem 17 gadus vecā Noa Pothovena pārtrauca ēst un dzert. Viņas vecāki un mediķi nolēma neuzturēt jaunieti pie dzīvības pret viņas pašas gribu.
Ārvalstu medijos šis gadījums sākotnēji tika maldinoši aprakstīts kā eitanāzija. Visdrīzāk kļūda radās tāpēc, ka Pothovena savulaik bija vērsusies eitanāzijas klīnikā, taču viņas lūgums viņai izdarīt eitanāziju tika noraidīts.
Eitanāzijas likumi Nīderlandē
2002.gadā Nīderlandē legalizēja aktīvo eitanāziju (kad mediķis pacientam injicē nāvējošu medikamentu kombināciju) un asistēto pašnāvību (kad mediķis sniedz pacientam līdzekļus, ar kuriem izbeigt dzīvi, bet pats to nedara), raksta "The New York Times".
Nīderlandes likumdošana nosaka, ka eitanāziju iespējams izpildīt nepanesamu fizisku vai garīgu ciešanu gadījumos, ja nav paredzams, ka ciešanas kādreiz varētu mitēties, norāda raidorganizācija BBC.
Eitanāziju var izdarīt pacientiem, kas saņēmuši atzinumu, ka ir pie gana skaidras saprašanas un spējīgi pieņemt tik nopietnu lēmumu.
Nīderlandē eitanāziju likumīgi var pieprasīt pacienti, kas sasnieguši vismaz 12 gadu vecumu, bet līdz 16 gadiem nepieciešama vecāku atļauja. Vecumā no 16 līdz 18 gadiem vecākiem ir jābūt informētiem par to, ka bērns izteicis šādu prasību, taču viņu piekrišana nav obligāti nepieciešama.
Nepilngadīgo eitanāzijas gadījumi ir ārkārtīgi reti.
Reģionālā komiteja lemj, vai mediķiem patiešām nav citu alternatīvu eitanāzijai.
Lai arī eitanāzija Nīderlandē ir stingri regulēta, tā joprojām ir strīdīgi vērtēta prakse - īpaši gadījumos, kad eitanāzija pieprasīta psiholoģisku ciešanu dēļ.
Hāgā bāzētas dzīves izbeigšanas klīnikas vadītājs Stīvens Pleiters izdevumam "The New York Times" norāda, ka 2018.gadā iestāde esot saņēmusi 2600 pacientu lūgumus izdarīt eitanāziju. 27-28% bija psihiskas problēmas.
No 727 pacientiem, kam klīnikā pērn tika izdarīta eitanāzija, apmēram 50 bija psihiski neveseli, norāda Pleiters.
Šādi gadījumi ir grūtāk izvērtējami, jo "ir sarežģīti izvērtēt, vai viņi atbilst kritērijiem", uzsver Pleiters.
2018.gadā eitanāzija pēc pašas vēlēšanās tika izdarīta 29 gadus vecajai Aurēlijai Brauversai, kura cieta no vairākām psihiskām saslimšanām. "Kad man bija 12 gadi, es cietu no depresijas," pirms nāves stāstīja Brauversa. "Man sākumā diagnosticēja robežstāvokļa personības traucējumus. Tam sekoja citas diagnozes - piesaistes traucējumi, hroniska depresija. Es esmu hroniski pašnāvnieciski noskaņota, es ciešu no trauksmes, psihozēm un dzirdu balsis."
Brauversai eitanāzija tika izdarīta 2018.gada 26.janvārī.
Noas Pothovenas gadījums
Pothovena savā biogrāfijā "Winnen of Leren" ("Uzvarēt vai mācīties") rakstīja, ka pirmo seksuālo uzbrukumu piedzīvojusi 11 gadu vecumā. Kad viņa bija 14 gadus veca, viņu izvarojuši divi vīrieši.
Viņa norādīja, ka notikušo esot slēpusi no vecākiem, jo viņai bijis kauns.
Jauniete grāmatā aprakstīja savu cīņu ar seksuālās vardarbības atstātajām sekām - posttraumatiskā stresa sindromu, depresiju, anoreksiju un pašsakropļošanos.
"Pēc gadiem ilgas cīnīšanās es esmu iztukšota," Pothovena norādīja sociālo tīklu ierakstā, kas vairs nav publiski pieejams. "Jau kādu laiku esmu pārstājusi ēst un dzert. Pēc daudzām diskusijām un novērtējumiem tika pieņemts lēmums ļaut man aiziet, jo manas ciešanas bija nepanesamas."
Pothovenas dzīvība izdzisa svētdien vecāku mājās. Taču viņas gadījums bija nevis eitanāzija, bet gan pašas jaunās sievietes veikta badošanās līdz nāvei.
"[Šajā gadījumā] nevar runāt par aktīvu eitanāziju," izdevumam "Politico" norāda nīderlandiešu žurnālists Pauls Bolverks, kurš ilgstoši seko Pothovenas lietai.
Pēc Pothovenas vēršanās eitanāzijas klīnikā viņas ģimene cerēja, ka pusaudzei varētu palīdzēt kāda cita strīdīgi vērtēta metode - elektrokonvulsīvā terapija (EKT), kurā pacientam ar elektriskās strāvas impulsu izraisa epilepsijai līdzīgas krampju lēkmes, lai panāktu terapeitisku efektu. Taču, tā kā Pothovena bija nepilngadīga, šādu ārstniecības metodi izmantot neatļāva, sacīja Bolverks.
"Pēdējs dzīves mēnešos viņa vairākas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību," saka žurnālists. "Viņa kļuva arvien depresīvāka un pateica - viss, es izbeigšu jebkādu ārstēšanos. (..) Viņa palika mājās un atteicās ēst un dzert, un visiem to bija ļoti grūti pieņemt."
Galu galā Pothovenas vecāki un ārsti nolēma, ka nemēģinās meiteni uzturēt pie dzīvības pret viņas pašas gribu.
"Mēs, Noas Pothovenas vecāki, līdz sirds dziļumiem skumstam par mūsu meitas nāvi," presē izplatītā paziņojumā raksta jaunietes vecāki. "Noa izlēma vairs neuzņemt pārtiku un ūdeni. Mēs vēlamies uzsvērt, ka viņas nāves cēlonis bija tieši šāds. Viņa svētdien nomira mūsu klātbūtnē. Mēs lūdzam respektēt mūsu tiesības uz privāto dzīvi, lai ģimene varētu sērot."
