Blogs "Galopā uz augstpapēžu kurpēm": Man, lūdzu, gabaliņu “laika sev”!

FOTO: Depositphotos

Kad manai jaunākajai meitai bija vien daži mēneši, radiniece man vaicāja - un kā tev pašai, vai laika sev pietiek? Es pasmaidīju, apmierināti noteicu: “Jā, nav jau tik traki,” un paskaidroju, ka man taču nav par ko sūdzēties – bērns naktīs guļ un es netraucēti varu palasīt kādu grāmatu. Kā tad!

Bet radiniecei ar manu atbildi nepietika. Kas tad tas par laiku sev – pa naktīm lasīt grāmatas! Viņa taujāja, vai nedomāju atgriezties pie dejošanas. Tad nu gan mana apmierinātība sašķobījās – pie dejošanas? Vai viņa galīgi netver realitāti!?

Man taču ir trīs bērni, no kuriem viens ir zīdainis, bet divi vēl diezgan mazi sākumskolēni. Kāda vēl dejošana, kas paņem vismaz divus darbdienu vakarus un vēl nedēļas nogales! Sajutos tiešām aizkaitināta.

Viņa mani nesaprata.

Un es ilgi, vēl gadu pēc šīs sarunas domāju par to, ko gan nozīmē tas slavenais - veltīt laiku sev. Sev! Būt egoistei. Kā gan tas izpaužas?

Svētais miega cikls

Pirms sarunas ar radinieci biju pārliecināta, ka esmu apzinīga māte un veltu sev laiku. Pirmajās nedēļās tvēru visus mirkļus, kad bērns guļ, un nedarīju neko lieku - es lasīju, vēroju bērnu, ēdu šokolādi un pat lakoju nagus.

Pēc sarunas ar radinieci es turpināju izmantot bērna miega periodus savām vajadzībām, spītīgi ticot, ka tā taču veltu laiku sev. Tomēr, bēbim augot, izmantot visu viņas gulēšanu tikai savām izklaidēm vairs nevarēju atļauties, jo sāka rasties vajadzība paveikt arī kādus mājas darbus.

Kaut ko vairāk par netīro trauku sakrāmēšanu trauku mašīnā. Mazulis sāka dzīvoties pa grīdu, un man vajadzēja bērna miega brīžus veltīt uzkopšanai. Meitiņa sāka ēst piebarojumu, un man nācās berzt viņas drēbītes.

Lai ko es ieplānoju darīt, mana diena bija iedalīta bērna miega ciklos. Rīta miegs – uzkopšana. Pusdienas miegs – laiks sev (paēst, padzert kafiju un paskatīties griestos), pēcpusdienas miegs – atbildēt vatsapa ziņas un apgriezties ap savu asi. Viss, un tad skaitīt stundas līdz bērnu nakts miegam, kad varēšu paņemt rokās grāmatu vai pasēdēt pie datora mierā un klusumā.

Kā būtu ar kādu SPA?

Protams, protams, labākajās tradīcijās būtu vajadzīgs pēc septiņu, astoņu vai desmit mēnešu pakļaušanās bērna miega ciklam atzīt sev un radiniecei, ka ar šādām sīkām miera pauzēm man nepietiek. Vajadzētu mobilizēt draudzenes, rezervēt trīs dienu SPA, pacelt cepuri un doties pelnītās brīvdienās. Bet – nē. Iet jau sešpadsmitais mēnesis pēc kārtas, ko pakārtoju bērna miega ciklam. Te kādai no draudzenēm pavisam mazs bērns, citai – noslogots darba grafiks – vairāk par nelielām pusdienām ar draudzenēm noorganizēt neizdodas.

Tomēr kādā pievakarē, kad bērni klaigā pārāk skaļi, nogurumā atkrītu gultā un virtuāli izstaigāju skaistu viesnīcu Pērnavā un pat mūsu pašu Jūrmalā. Varu taču braukt atpūsties viena! Nesteidzīgas brokastis, relaksējošas procedūras, dzirkstoši kokteiļi un netraucēta filmu skatīšanās… sapnis, ne realitāte! Un tas viss tikai man.

Saklikšķinu savas izvēles – ak dieniņ! Skaitlis par divu dienu atpūtu, kas uz mani raugās no ekrāna, man nepatīk. Vai tiešām esmu tik nogurusi, lai divās dienās notērētu to, ko agrāk nopelnīju divās nedēļās?

Vakars bez foto

Rūpīgi ieklausos sevī.

Aizveru datoru. Tā vietā, lai rezervētu sev smalku atpūtu, es ielecu mašīnā, aizbraucu uz vietējo rimčiku, nopērku sev šampanieti (jā, jā, patiesībā jau dzirkstošo vīnu!), bērniem kilogramu zemeņu un nosvinu vakaru.

Es svinu tāpat, sēžot zālē un skatoties, kā bērni skraida. Kā viengadniece tipina ar zemeni rociņā un ēd to tik kāri, ka pēc tam būs jāmazgā ne tikai viņas seja un krekliņš, bet arī zeķes un mati.

Vakars ir burvīgs. Glāze dzirkstoša dzēriena, mīlīga vakara saule, priecīgi bērni. Tiesa, Instagramā bildes no šā vakara ielikt nevaru –

dzeru no plastmasas glāzes (lai nesaplīst!), bērniem mutes netīras un saulrietu aizsedz ne pārāk glīts žogs. Lai rietošo sauli nofotografētu skaisti, man būtu jāiet pārāk tālu, bet tik ļoti man šo bildi nevajag. Šīs sajūtas paliks manā atmiņā ar vai bez selfija uz saulrieta fona.

Neskaitīt stundas

Iespējams, nav vajadzīgs aizbēgt no visiem, lai atpūstos. Savas izsapņotās atpūtas vietā pati sev apsolu neskaitīt stundas, kas atlikušas līdz bērna miegam un manam brīvības mirklim. Tā vietā es apņemos biežāk iziet pastaigā, vairāk vērot debesis, nevis telefona ekrānu un sadzirdēt, ko apkārtējie man saka - ar vārdiem un acīm.

Paciemoties pie draudzenes ilgāk un dzelžaini nepakļauties bērna gulēšanas ritmam.

Zinu - viegli teikt, ne tik viegli izdarīt. Bet es pamēģināšu.

Un ko tev nozīmē veltīt laiku sev?

Uz augšu