"Galopā uz augstpapēžu kurpēm": sak, es jau nu gan zinu, kā tā dzīve jādzīvo, jeb neaicinātie padomi

FOTO: depositphotos.com

Nelūgtus padomus mēs saņemam ik uz soļa. Arī es. Lielāko daļu no tiem nedzirdu, laižu gar ausīm, par dažiem – pasmejos. Vien divas reizes dzīvē esmu saņēmusi padomus, kas aizķērušies atmiņā. Un nevis ar to noderīgumu, bet ar tādu izmisumu – nu kā, kā kaut ko tādu var ieteikt vai komentēt, īpaši ne pārāk tuvam cilvēkam!? Nelūgti padomi tomēr ir mammu, omīšu un citu tuvu cilvēku privilēģija, bet visbiežāk pašus dīvainākos no tiem mums dod mazpazīstami cilvēki.

Kur tavs acu krēms, mīļā!?

Kad man bija nieka 24 gadi, kolēģe, ar mani tērgājot, pēkšņi pieleca man tuvāk, ieskaitījās sejā un gudri novilka – tā, tev taču jālieto acu krēms! Tu vēl nelieto? Man bija 24 gadi, hallo, cilvēki! Jā, iespējams, ka neizskatījos pirmā svaiguma, bet tas mani aizvainoja.

Pirmkārt tāpēc, ka es biju stāvoklī un gribēju būt tā skaistā grūtniece, kuru visi apbrīno. Otrkārt tāpēc, ka man nebija liekas naudas glauniem acu krēmiem, un treškārt – galvenokārt – tāpēc, ka es viņai nejautāju, ko viņa domā par manu ādu ap acīm. Jo es pati tajā laikā par to nedomāju.

Turpmāk es izvairījos no kolēģes, īpaši, ja nebiju saņēmusi ikrīta kafiju. Es ticēju, ka pēc kafijas izskatos daudz starojošāka, un tā man toreiz kalpoja par acu krēma aizvietotāju.

Eksperti visapkārt

Īpaša padomu jūra parasti gāžas pār grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Par laimi, apkārt man ir visai saprotoši ļaudis, tomēr viens komentārs prātā ir aizķēries.

Saulaina diena, viengadniece staigā publiskā vietā basām kājām, rozā krekliņā un īsbiksēs, kas nosedz celīšus. Jā, varbūt labāk būtu plānā kleitiņā – ir pakarsts. Tomēr segums ir grumbuļains, kājiņas bērnam ķeras un mazā daudz krīt. Karsts. Eju mazajai pa pēdām, sekoju, vai tās būtu trepes, kur viņa izdomā rāpties, vai akmeņu kaudze, kurā paspēlēties.

Piestājam pie kundzes gados. Mazā nēsā akmeņus. Kundze uzsmaida bērnam. Bērns uzsmaida kundzei. Jauki. Man patīk, ja apkārtējie pieklājīgi un jauki komunicē ar bērnu.

“Kāpēc meitene biksēs? Tik karsts!” kundze noelšas un ar žurnālu sāk vēdināt savu seju. “Padomājiet, zemes enerģija, sievišķā enerģija taču vispār netiek klāt! Tik karsts!” kundze turpina sevi vēdināt.

Jā, karsts.

Bet tik grumbuļains, tik ass ir ceļš. Mazā daudz krīt. Bez bikšelēm celīši būtu nobrāzti.

Es neskaidrojos ar kundzi. Viņa noteikti ir izaudzinājusi labus un veselīgus bērnus pēc savas ticības. Es audzinu pēc savējās. Jā, ar kļūdām, kur nu bez tām. Ar savām kļūdām.

Ar padomu iestigt purvājā

Jāsaka, ka pati arī esmu grēkojusi. Mans neaicinātais padoms draudzenei attiecību jomā viņai izraisīja nepatīkamus brīžus... maigi sakot. Protams, es gribēju jau tikai, kā labāk. Jā, man likās, ka zinu, kā viņai vajag rīkoties. Ka viņai vajag būt tai stiprajai sievietei ar nostāju un cirst kāju pie grīdas. Mans padoms viņai nederēja. Viņa gan paklausīja un cirta savu kāju pret zemi, bet viņai zem kājām izrādījās nevis ciets pamats, kā es to biju domājusi, bet mīksts purvājs, kā viņa to bija zinājusi. Viņas kāja nevis atsitās pret zemi tā, ka nodreb trejdeviņi pagasti, bet iestiga līdz celim purvājā, no kura izkļūt viņai bija grūtāk.

Un kas mani aiz mēles raustīja? Vēlme palīdzēt? Es drīzāk teiktu - pārgudrība.

Nepārprotiet, ir noderīgi padomi, ir jautri padomi, bet ir tādi, kurus nav pat vērts atcerēties. Tomēr neaicinātie padomi ir īpaša suga, kas lielākoties dod labumu vien pašam padoma devējam – paspodrināt savas spalvas un pabarot savu pašapziņu – sak, es jau nu gan zinu, kā tā dzīve jādzīvo.

Kādus noderīgus vai amizantus padomus esi saņēmusi tu?

Blogs "Galopā uz augstpapēžu kurpēm": Man, lūdzu, gabaliņu “laika sev”!

Uz augšu