Par “Mellužu pansionātu” dēvē graustu kompleksu Jūrmalā, Mellužos. Vieta, kas tagad vairāk līdzinās Černobiļas kodolkatastrofas skartajai Pripjatas pilsētai, kādreiz bija dzīvības pilna oāze, kur dzīves īpašos mirkļus piedzīvoja atpūtnieki gan no Latvijas, gan no bijušās Padomju Savienības valstīm.

Vasaras atpūtas komplekss “Melluži” jeb vietējo iedzīvotāju vidū saukts vienkārši par Mellužu pansionātu ir vairāk nekā 27 000 kvadrātmetru plaša teritorija Mellužos. Tas ir viens vesels kvartāls. Nu jau aptuveni 15 gadus šī vieta stāv tukša.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Manā bērnībā šeit pārsvarā dzīvojās bērni un viņu vecāki no Rīgas, kā arī bijušās Padomju Savienības valstīm: Krievijas, Baltkrievijas u.c. Toreiz (un arī tagad) es dzīvoju mājā, kas ir tieši iepretī pansionātam. Arī šodien, ejot garām šai pagātnes liecībai, skatos uz nu jau pussagruvušām mājiņām, atceroties, ka, lūk, šeit dzīvoja Ļuba ar ģimeni, bet aiz viņas kotedža, lielā dzīvojamā korpusā - pansionāta direktore.  

Šī vieta man – mazajam cilvēkam (pansionāta uzplaukuma gados man bija vien 8-10 gadi) – bija kā atsevišķa pasaule. Tā kā pansionāts bija netālu no manām mājām, vecāki neraizējoties laida spēlēties ar citiem bērniem, jo vienmēr zināja, kur es esmu.

Tas bija laiks, kad nevienam īsti vēl nebija mobilo telefonu. Ja nu vecāki vēlējās mani redzēt, bija vienkārši skaļi jāsauc vārdā. Vēl aizvien ar draugiem smejamies, atceroties manas omas allaž skaļo uzsaucienu “Iļjūšā, iģi kūšaķ!” (no krievu valodas - Iļja, nāc ēst!). Lai kurā pansionāta nostūrī es tajā brīdī būtu - vienmēr sadzirdēju.

Šeit mums, bērniem, bija viss nepieciešamais, lai sajustos savā pasaulē. Piemēram, ap diviem lieliem dzīvojamiem korpusiem un starp kotedžām cilpoja “velomaģistrāle”. Tur mēs rīkojām sacīkstes un pakaļdzīšanās.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Protams, kā jau visi bērni tajos laikos, spēlējām kariņu. Armijas lādiņu, bultu un ložu vietā mums bija čiekuri. Spēlējām arī paslēpes. To varēja darīt stundām ilgi. Visatjautīgākie slēpās tukšā teritorijā, kur kādreiz gribēja būvēt vēl divus korpusus. Pat pamatus bija uzbūvējuši, bet PSRS sabruka un milzīgs zemesgabals stāvēja tukšs. Turpat bija arī vieta ar lieliem betona blokiem, kas bija cits uz cita uzlikti. Šo improvizēto būvi mēs iesaucām par “tančiku” (no krievu valodas - tanks), jo vizuāli atgādināja tanku. Tā bija īpaša vieta, jo tur, slēpjoties no vecākiem, tika pamēģinātas pirmās cigaretes un sidrs.

Savukārt pansionāta sabiedriskās dzīves centrs bija novusa galds, kas atradās zem pirmā dzīvojamā korpusa. Ja, piemēram, atbrauci no Rīgas (kur biji tikai reizi mēnesi, un to vienīgo reizi Centrāltirgū, kopā ar vecākiem iepērkot pārtikas produktus visai nākamajai nedēļai), un vēlējies satikt draugus, tad shēma bija šāda: sākumā piezvani uz fiksēto līniju, pajautā vecākiem, kur ir Žeņa vai Edgars. Ja saka, ka kaut kur pastaigājas, variantu nav daudz. Pansionātā!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tad dodies uz pansionāta centru – novusa galdu. Ar 90% varbūtību var teikt, ka kāds no viņiem būs tieši tur. Vai vismaz tur noteikti būs kāds, kas zina, kur meklēt vajadzīgos cilvēkus. Tā arī satikāmies.

Notikumu piesātināti bija arī vakari. Īpaši privileģētā vietā - pirmā korpusa otrā stāva hallē – bija milzīgs televizors ar spēļu konsoli Sony Play Station 1. Puisis, kam piederēja konsole, ļāva spēlēt vien dažiem izredzētajiem, kamēr pārējie padsmit bērni tupēja pie ekrāna un vēroja, kā spēlē citi. Tekken 3, Grand Turismo ir tikai dažas no tām spēlēm, ko atceros.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vēl viena “ekstra” vieta pansionātā bija spēļu laukums. “Ekstra” tāpēc, ka apkārt spēļu laukumam dzīvoja “krutie bērni”. Blakām bija gan miesta "populārākais" vecis Saša, gan skaistākās meitenes. Kas te tikai nenotika! Iemīlēšanās, kautiņi, kritieni no šūpolēm un vēl daudzi un dažādi dzīves pārbaudījumi.

Nekad neaizmirsīšu vienu gadījumu. Pansionāta tālākajā nostūrī, mājiņā, kas bija tuvāka mežam, dzīvoja Deniss. Mēs sadraudzējāmies. Reiz mamma iedeva Denisam 5 latus (!), lai viņš vietējā veikalā varētu nopirkt kādu dāvanu savai māsai, kurai tuvojās dzimšanas diena. Uz veikalu aizgājām kopā, bet dāvanas vietā Deniss nopirka “RC kolu” un lielo "Lays" čipsu paku, un vēl visādus saldumus, ko mēs kopā pansionāta spēļu laukumā arī apēdām.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Īpaši spilgta atmiņa ir saistīta ar pēdējo pavadīto mirkli pansionātā. Tolaik biju aptuveni 12 gadus vecs. Ar draugiem skaistā vasaras rītā ap pulksten pieciem aizgājām uz pansionātu, kur mums par laimi pirmajā korpusā bija atvērta lūka, kas veda uz jumtu. Tā mēs četratā uzkāpām uz jumta un vērojām saullēktu. Kurš gan tajā brīdī būtu domājis, ka jau pavisam drīz sāksies šīs vietas noriets.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Taču pēc ilgiem dīkstāves gadiem ledus beidzot ir sakustējies. Kā TVNET pastāstīja tagadējais pansionāta īpašnieks, kompānijas Baltic Marine Invest valdes loceklis Aivars Graudiņš, visas būves plānots jau tuvākajā laikā nojaukt. Visu plašo teritoriju plānots sadalīt 18 dažāda lieluma zemesgabalos. Pa vidu plānots izbūvēt ceļu. Tagad ir sākta teritorijas detālplānojuma izstrāde, stāstīja Graudiņš. Pašreizējo graustu vietā būšot jauns, moderns privātmāju ciemats, ko kādreiz atkal varētu piepildīt bērnu smiekli.