Ko par smadzenēm un mācīšanos saka zinātnieki

FOTO: unsplash.com

Kas ir izglītības tehnoloģijas? Vienkāršā definīcija vēsta, ka tie ir rīki, kurus mēs lietojam, lai mācītos un mācītu. Ja mēs piekrītam šai definīcijai, tad smadzenes ir mūsu galvenais izglītības rīks. Tomēr cik labi zinātnieki saprot mūsu smadzenes un zina to, kā uzlabot mūsu spēju mācīties?

Cik mums zināms, cilvēka smadzenes joprojām ir sarežģītākā mašinērija zināmajā visumā. Smadzenes spēj paveikt daudzas lietas, kuras mēs nespējam pārvērst algoritmos vai iekodēt datorsistēmās. Tas viss kļūst arvien svarīgāk, ņemot vērā mākslīgā intelekta pēdējā laika aktualitāti un straujo attīstību. Lai saprastu nedaudz vairāk par smadzenēm un mācīšanos, izdevumā “Education Technology Solutions” publicēts zinātnieces Šellijas Kinešas raksts.

Kas ir mācīšanās?

Termins mācīšanās tiek lietots, lai apzīmētu procesu, kura laikā tiek iegūtas noteiktas zināšanas. Mācīšanās ir attīstības un pārmaiņu pamatā un nozīmē to, ka mēs uzzinām kaut ko tādu, ko mēs iepriekš nezinājām vai nesapratām, vai arī iegūstam kādu jaunu prasmi, pielāgojāmies zināmiem apstākļiem vai iegūstam kādu personisko īpašību, kuras iepriekš mums nebija.

Mācīšanās universitātē aptver visas šīs augstākminētās lietas. Mācīšanās ir studenta darbs, kas ir atkarīgs no akadēmiķa darba, kurš māca. Lai arī parasti universitātes koncentrējas uz mācīšanas procesu, tomēr tagad pētnieki uzskata, ka universitātēs jāņem vērā arī tas, kā norisinās mācīšanās, jo, ja students, pabeidzot universitāti, neko nav apguvis, tad no mācīšanās nav nekādas jēgas.

Kādas ir attiecības starp smadzenēm un mācīšanos?

Gadsimtiem ilgi cilvēki ir centušies aprakstīt attiecības starp smadzenēm un mācīšanos. Bioloģiskajā ziņā mūsu smadzenes ir organisku ierīču sakopojums, kas atrodas galvaskausa ietvarā. Mūsu prāts ir ēteriskākā smadzeņu daļa, kas ļauj mums aptvert un daļēji kontrolēt, kā šīs ierīces tiek izmantotas. Tomēr domāšana par to, kā rodas domāšana, ir kaut kas tāds, par ko filozofi spriež vēl šodien.

Viena no idejām ir tāda, ka mūsu prāts un pieredze smadzenēs rodas tādos veidos, kas nav pilnībā novērojami un paredzami, aplūkojot pašas smadzenes. Neatbildēts jautājums ir tāds, kā mēs no šīs fiziskās lietas nokļūstam līdz ēteriskajai lietai smadzenēs?

Ko par smadzenēm un mācīšanos atklāj magnētiskās rezonanses iekārta?

Pēdējās dažās desmitgadēs zinātnieki ir radījuši daudz smalkākus veidus, kā pētīt un vizuāli attēlot smadzenes. Tagad ir iespējams izmērīt elektrisko aktivitāti un asins plūsmu smadzenēs, radot vizualizācijas par to, kas īsti smadzenēs notiek. Piemēram, funkcionālās magnētiskās rezonanses attēlveidošanas pētījumi ir palīdzējuši atklāt daudzas lietas par to, kā smadzenes apstrādā informāciju. Zinātnieki, piemēram, ir izpētījuši atšķirību starp kādu, kuram ir disleksija, un kādu, kuram tās nav, atklājot, kā izskatās katra indivīda smadzeņu siltuma karte, cilvēkiem darot dažādus uzdevumus.

Tiesa, tas, ka mēs redzam korelāciju starp uzdevuma veikšanu un kaut kā “iedegšanos” smadzenēs, nenozīmē, ka mēs saprotam, kas tur īsti norisinās. Joprojām mums priekšā ir garš ceļš, kas jāveic no bioloģiskās aktivitātes novērošanas smadzenēs līdz pašiem mentālajiem procesiem. Pēdējos mēs tieši nevaram novērot, tāpēc cenšamies tiem piekļūt caur kaut kāda veida bioloģiskajiem procesiem.

Metafora tam varētu būt automašīnas vadīšana. Tu nevari kaut kādā veidā ielūkoties automašīnā un novērot pašu braukšanu. Tu redzi spidometru, dažādas lampiņas un stūri, tomēr pati braukšana norisinās ārpus mašīnas, uz ceļa un mijiedarbē ar citām automašīnām un šoferiem.

Galvenie mīti, kurus zinātne ir atspēkojusi

Skolotāji ļoti vēlas saprast, kā mācīt studentus, lai tie labāk iemācītos. Tomēr bieži vien mēs pieķeramies kādai populārai idejai par mācīšanos, kas it kā ir balstīta zinātnē, un beigās secinām, ka tai nav nekāda pamata un pierādījumu.

Viena šāda ideja jeb mīts ir tāds, ka mēs izmantojam vien 10 procentus savu smadzeņu potenciāla. Smadzenes varbūt izmanto 10 procentus savas ietilpības vai 10 procentus kādam noteiktam uzdevumam, tomēr lielāko daļu laika tās ir 100% aktīvas.

Cits mīts savukārt ir tāds, ka skolotāji bieži runā par “mācīšanās veidu”, proti, mums nevajadzētu nošķirt tos, kuri mācās vizuāli, pēc dzirdes vai fiziskās aktivitātēs. Tas viss ir pārbaudīts laboratorijas apstākļos un izrādījies nenozīmīgi. Cilvēki var sevi ierindot kādā no minētajām kategorijām, tomēr tam nav nozīmes, kad jāveic kāds uzdevums. Izglītojamie, lai paveiktu uzdevumu, izmantos dažādus rīkus dažādos laikos.

Tiesa, mums vēl ļoti daudz ir jāiemācās par mācīšanos un cilvēka smadzenēm, jo, tiklīdz šķiet, ka esam sapratuši, kas notiek smadzenēs, paveras jaunas durvis, aiz kurām ir kaudze vēl neizzinātu un nesaprotamu lietu.

Uz augšu