Pirms 20 gadiem Baltkrievijā pazuda četrgadīga meitenīte. Tagad viņa atradusies Krievijā

FOTO: kadrs no video

1999.gada 1.oktobrī vilcienā Minska-Asipoviči pazuda četrus gadus vecā Jūlija Moisejenko. Viņas tēvs brauciena laikā iesnaudās. Kad vīrietis pamodās, viņa seja bija asinīs, bet meitu atrast nevarēja. Jūlijas ģimene meklēja pazudušo meitenīti dzelzceļa stacijās visā Baltkrievijā, iesaistot medijus un vietējos iedzīvotājus, bet bez panākumiem.

Policija bērna pazušanā vainoja tēvu Viktoru Moisejenko, kurš todien esot dzēris. Ģimenes mājā veica pārmeklēšanu, bet neko neatrada, vēsta portāls "Meduza".

Divus gadus vēlāk Moisejenko ģimene pārcēlās. "Vairs nespēju skatīties uz dzelzceļu, vilcieniem. Pārcēlāmies uz vietu, kur nekādu staciju nebija," 2017.gadā baltkrievu vietnei "Tut.by" stāstīja Jūlijas māte Ludmila Moisejenko.

Izmeklētāji turpināja šķetināt pazudušās meitenītes lietu. Ģimenes locekļiem pat bija jāiziet melu detektora tests, lai "kliedētu visas aizdomas", intervijā stāstīja Ludmila.

Viņa tā arī nepārstāja ticēt, ka meita ir dzīva. "Es turpinu gaidīt Juļu, viņa tagad ir 22 gadus veca," viņa sacīja.

Kas notika ar Jūliju?

Tagad Jūlijai Gorinai apritējuši 24 gadi. 1999.gadā viņu atrada dzelzceļa stacijā Rjazaņā, Krievijā.

"Es atcerējos, ka manu mammu sauc Ludmila, bet tēti Viktors. Atcerējos jaunāko brāli un vecāko māsu. Bet nevarēju nosaukt vietu, kur dzīvoju, un savu uzvārdu," stāsta Jūlija.

Meitene sākumā nokļuva atbildīgajos dienestos, pēc tam - ģimenē. Viņas jaunais uzvārds bija Alpatova. "Maniem audžuvecākiem ir divi pašu dēli, mani vecākie brāļi. (..) Vecāki ar mani nodarbojās, palīdzēja ar mājasdarbiem. Esmu viņiem ļoti pateicīga," Jūlija saka par bērnību.

Pēc skolas pabeigšanas Jūlija izstudēja prečziņa specialitāti, apprecējās un pieņēma vīra uzvārdu - Gorina. Viņai piedzima meita.

Jūlija neatceras, kā no Baltkrievijas nonāca Krievijas dzelzceļa stacijā. Taču audžuvecāki esot stāstījuši, ka viņa bērnībā teikusi, ka esot ar kādiem cilvēkiem staigājusi pa mājām, gulējusi uz grīdas, prasījusi naudu un slēpusies no policijas. 

Jūlija stāsta, ka daudzus gadus esot centusies atrast savus īstos vecākus, meklējusi informāciju par Rjazaņā atrastajiem bērniem. Nesen viņa par šiem meklējumiem pastāstīja savam draugam Iļjam Krjukovam. Cenšoties palīdzēt, viņš interneta meklētājā ierakstīja "Meitene, četri gadi, pazudusi". Starp pirmajiem rezultātiem esot bijušas saites uz "Tut.by" un vēl vienu baltkrievu izdevumu.

"Sāku lasīt, sapratu, cik daudz sakritību, un man pār vaigiem sāka ritēt asaras," saka Jūlija.

Atkaltikšanās

Jūlija un Iļja sazinājās ar Baltkrievijas Iekšlietu ministriju. Pēc nedēļas viņi Baltkrievijas policijas iecirknī aci pret aci satikās ar Jūlijas vecākiem. Jūlija un Ludmila nodeva DNS paraugus, un analīzes apstiprināja - viņas ir māte un meita.

Jūlija saka, ka viņai tagad esot divas mātes un divi tēvi. Pēc brauciena uz Baltkrieviju viņa atgriezās Rjazaņā, taču Moisejenko pāris jau kaļ plānus, ka Jauno gadu varētu sagaidīt Krievijā ar meitu.

Ludmila un Viktors Moisejenko ar videozvanu starpniecību jau iepazinušies ar savu mazmeitu Kristīnu.

20 gadu garumā Jūlijas meklēšana notika tikai Baltkrievijas teritorijā, iesaistoties tikai baltkrievu policijai, norāda jauniete.

"Krievijā nebija informācijas par pazudušu meiteni. Tāpēc mani neatrada," viņa uzskata.

Uz augšu