Mūsu evolūcija liecina, ka kosmosā mēs varētu būt vienīgā inteliģentā dzīvība

FOTO: AFP / Scanpix

Vai kosmosā mēs esam vieni? Atbilde atkarīga no tā, vai inteliģenta dzīvība ir dabiskās atlases iespējamais iznākums vai arī neiespējama veiksme. Pēc definīcijas iespējami notikumi norisinās visai bieži, bet neiespējami ļoti reti – vai pat tikai vienu reizi. Mūsu evolūcijas vēsture parāda, ka daudzi atslēgas pielāgojumi – ne tikai inteliģence, bet arī sarežģītākas dzīvības formas, šūnas, fotosintēze un pati dzīvība – ir unikāls, vienreizējs notikums, tātad augstākajā mērā neiespējams. Mūsu evolūcija varētu būt, kā uzvara teju neiespējamā loterijā vai to virknē.

Visums ir pārsteidzoši plašs, izdevumā "Time" spriež paleontoloģijas un evolucionārās bioloģijas profesors Niks Longričs. Piena Ceļā vien ir vairāk nekā 100 miljardi zvaigžņu, bet redzamajā visumā – tajā sīkajā daļā, ko mēs varam redzēt no Zemes - ir vairāk nekā triljons galaktiku. Visumā ir tikpat planētu, cik ir zvaigžņu, tāpēc iespējamība, ka eksistē kāda sistēma, kas līdzīga mūsu Saules sistēmai, nav nemaz tik reta. Bet, kāpēc mēs līdz šim tomēr vēl neesam atraduši dzīvību kosmosā? Tas ir Fermi paradokss, proti, “neatbilstība starp varbūtības aprēķiniem par ārpuszemes civilizāciju eksistēšanu un zinātnisku pierādījumu trūkumu par kontaktiem ar šādām civilizācijām.”

Vai inteliģentas dzīvības evolūcija vienkārši ir gandrīz neiespējama? Diemžēl, lai atbildētu uz šo jautājumu, mums nav iespējams izpētīt kādu šāda veida dzīvības paraugu. Tiesa, mēs varam pētīt 4,5 miljardus gadu ilgo Zemes vēsturi, meklējot, kur evolūcija atkārtojas un kur nē.

Tātad, evolūcija reizēm atkārtojas, dažādām sugām neatkarīgi vienai no otras sasniedzot dažādus iznākumus. Ja evolūcija regulāri atkārtojas, tas nozīmē, ka mūsu evolūcija ir iespējama un pat nenovēršama.

Eksistē spilgti paralēlās evolūcijas piemēri. Piemēram, Austrālijas izmirušajiem vilksomaiņiem bija ķenguram līdzīga kabata, kaut arī dzīvnieks izskatījās pēc vilka, neskatoties, ka vilks un ķengurs ir evolucionējuši no dažādām zīdītāju ciltīm.

Austrālijas vilksomainis.

FOTO: Wikimedia Commons

Pasaulē eksistē arī somainie kurmji, somainie skudrulāči un somainās lidojošās vāveres. Apbrīnojami, ka Austrālijas evolūcijas vēsture – dažādojoties zīdītājiem pēc dinozauru izmiršanas – ir paralēla ar evolūcijas gaitu citos kontinentos.

Citu paralēlās evolūcijas gadījumu vidū ir delfīni un izmirušie ihtiozauri, kas evolūcijas ceļā ieguva līdzīgu formu, lai varētu ērti peldēt zem ūdens, kā arī putni, sikspārņi un pterozauri, kas paralēli ieguva spēju lidot.

Paralēlā evolūcija ir novērojama arī individuālos orgānos. Acis neattīstījās tikai mugurkaulniekiem, bet arī posmkājiem, astoņkājiem, tārpiem un medūzām. Mugurkaulniekiem, posmkājiem, astoņkājiem un tārpiem neatkarīgi vienam no otra izveidojās žokļi. Savukārt kājas paralēli attīstījās posmkājiem, astoņkājiem un četriem zivju veidiem.

FOTO: pixabay.com

Lūk, kur slēpjas āķis. Visas šīs paralēlās evolūcijas norisinājās vienā dzīvnieku (eimetazoji) apakšvalstī. Eimetozoji ir kompleksi, simetriski dzīvnieki ar muti, iekšām, muskuļiem un nervu sistēmu. Dažādiem eimetozojiem attīstījās dažādi risinājumi līdzīgām problēmām, tomēr sarežģītais ķermeņa plāns, kas to padarīja iespējami, katram ir unikāls. Kompleksie dzīvnieki evolucionēja vienu reizi Zemes vēsturē, kas liecina, ka tie ir neiespējami.

Pārsteidzoši, bet daudzi kritiski notikumi mūsu evolūcijas vēsturē ir unikāli un, iespējams, neiespējami. Viens no piemēriem ir mugurkaulnieku skelets, kas ļauj lielajiem dzīvniekiem kustēties pa zemes virsmu. Sarežģītās eikariotu šūnas, no kurām sastāv visi dzīvnieki un augi, evolucionēja tikai vienreiz. Dzimums radās tikai vienreiz. Fotosintēze, kas palielināja dzīvībai nepieciešamo enerģiju un radīja skābekli, evolucionēja vienreiz. Tāpat arī cilvēka intelekts. Lai arī eksistē somainie vilki un kurmji, tomēr somaino cilvēku pasaulē nav.

Ir vietas, kur evolūcija atkārtojas un ir vietas, kur tas nenotiek. Ja mēs aplūkojam tikai šos evolūcijas atkārtošanās gadījumus, mēs nonākam pie tā saucamās apstiprinājuma neobjektivitātes, proti, paralēlās evolūcijas ir norma, tāpēc mūsu evolūcija ir iespējama. Tomēr, kad mēs aplūkojam vienreizējās evolūcijas, tad redzam, ka tās eksistē visur. Turklāt kritiskie un sarežģītie pielāgojumi apstākļiem vismazāk tiecas atkārtoties, tāpēc evolūcija kļūst neiespējama.

Turklāt šie notikumi ir atkarīgi viens no otra, proti, cilvēks nevarētu evolucionēt, ja nebūtu evolucionējušas zivju kauli, ļaujot tām izkāpt uz sauszemes. Kauli savukārt nevarētu evolucionēt, ja neparādītos sarežģītāki dzīvnieki, kuriem bija nepieciešamas sarežģītākas šūnas, kurām savukārt bija nepieciešams skābeklis, kas radās fotosintēzes ceļā. Tas viss notika vienā lielā evolūcijas procesā, kas sastāv no sīkākiem unikāliem evolūcijas procesiem. Visa dzīvā radība ir cēlusies no viena kopīga senča un, cik mums pagaidām zināms, dzīvība radās tikai vienreiz.

FOTO: AFP / Scanpix

Tam visam bija nepieciešams arī ārkārtīgi ilgs laiks. Fotosintēze radās 1,5 miljardus gadu pēc Zemes rašanās, kompleksās šūnas 2,7 miljardus gadu pēc Zemes rašanās, dzīvnieki 4 miljardus gadu, bet cilvēki – 4,5 miljardus gadu pēc Zemes izveidošanās. Tas viss nozīmē, ka evolūcija ir ārkārtīgi neiespējama.

Maz ticamu notikumu virkne

Šie vienreizējie notikumi, neiespējamas veiksmes gadījumi, varēja radīt evolucionāro filtru jeb tā saucamo “pudeles kakliņu” ķēdi. Ja tā, tad mūsu evolūcija nebija laimests loterijā. Drīzāk tas bija kā laimēt loterijā daudzas reizes pēc kārtas.

Iedomājies, ka inteliģences rašanās ir atkarīga no septiņu neiespējamu inovāciju ķēdes – Zemes rašanās, fotosintēzes, sarežģītām šūnām, dzimumu rašanās, sarežģītiem dzīvniekiem, pašam skeletam un inteliģencei. Katram ir tikai 10% evolūcijas iespējamība. Inteliģences evolūcijas norise tādā gadījumā ir viena pret desmit miljoniem.

Tomēr kompleksie pielāgojami ir vēl mazāk iespējami. Fotosintēzei nepieciešama virkne proteīnu, pigmentu un membrānu pielāgojumu. Eimetozoja dzīvniekiem nepieciešamas dažādas anatomiskas inovācijas (nervi, muskuļi, mutes utt.). Tas viss nozīmē, ka inteliģenta dzīvība varētu evolucionēt tikai vienā no 100 triljoniem apdzīvojamu planētu. Tātad, mēs patiešām varētu būt visumā vienīgā inteliģentā dzīvība.

Uz augšu