"Vingruma" Roberts: ieraudzīju savu metabolisko vecumu - 46 gadi, kas ir par 15 gadiem vairāk!

Sports manā dzīvē ir bijis ikdienas sastāvdaļa, cik sevi atceros, bet ne pēdējos gadus, jo, neveiksmīgi satraumējot plecu, fiziskās aktivitātes tika diezgan ierobežotas un ilgu laiku nācās sadzīvot ar traumu. Tad, kā jau katram, protams, klāt tam visam bija ikdienas skriešana un pienākumi, ar ko tad šīs problēmas risinājumam neatlika laika jeb, šobrīd to analizējot, netika pareizi saliktas prioritātes (visi jau gudri pēc kara, vai ne!?). Atzīšos, šī perioda garumā nebija arī tas veselīgākais dzīvesveids, kas, protams, atsaucās arī uz fizisko formu. Mērs pašam jau bija pilns, un vajadzēja darīt ko lietas labā beidzot, jo tik ļoti gribas sportot! Veiksmīgi plecs tika salabots, par ko liels paldies ķirurgam. Cik sapratu, tad nebija pavisam vienkāršākais process to visu dabūt kopā.

Atkopšanās laiks varēja sākties, plecā septiņi caurumi, kā arī brālīgi pa vienai skrūvei un tapai. Kopš operācijas pagājuši 15 mēneši, gājis kā pa kalniem, bet beidzot jūtu, ka varu nebaidoties sākt kārtīgi trenēties. Un, pilnīgi kā kāds zinājis tur augšā, es nonāku Vingruma maratonā! Lieliski!!! Tas bija tieši tas, kas man bija nepieciešams: 10 nedēļas, vismaz 3 treniņi nedēļā, pareizs uzturs un tas viss speciālistu uzraudzībā. Atā daudzajiem ikdienas neveselīgajiem našķiem, uzkodām un dzērieniem.

Pirmās dienas jau rit, pirmie sviedri jau tek, pirmās bildes jau top. Ceru, ka draugiem neapniks mani tik bieži sviedrainu redzēt, atverot sociālos tīklus. Bet vispār tagad motivācija ir lielāka nekā pirms pieteicos, jo, kad ieraudzīju testos savu metabolisko vecumu - 46 gadi, kas ir par 15 gadiem vairāk, nekā man ir tagad, biju „uz pauzes”, tāds kārtīgs spēriens pa ......!

Līdz ar to šis tagad ierindojas manu Vingruma maratona mērķu augšgalā, bioloģisko vecumu vismaz izlīdzināt ar maniem esošajiem gadiem. Bet pirms tam, protams, bija kā jau daudziem parastie un banālie mērķi: uzlabot fizisko formu, nodedzināt tauciņus un „uzkačāt” bicīti, bla bla bla... Kas tie par mērķiem? Nepieciešams kaut kas konkrēts, uzstādāms un izmērāms! Padomāju un atcerējos sevi labākajos fiziskajos gados, un ko es spēju tad. No tādas fiziskās sagatavotības viedokļa man vislabāk atmiņā palicis, ka ar treniņa biedriem sacentāmies, kurš visvairāk „pistolītes” (pietupiens uz vienas kājas) uztaisīs un kurš ātrāk bez kāju palīdzības uzlīdīs/nolaidīsies pa virvi (tā, kas visu skolu sporta zālēs karājās pie griestiem). Neko tamlīdzīgu jau kādus 12 gadus neesmu darījis.

Mani galvenie mērķi, ko vēlos sasniegt vai maksimāli pietuvoties tiem:

· Metabolisko vecumu izlīdzināt ar esošo;

· uzlīst/nolaisties pa virvi bez kāju palīdzības;

· 10 „pistolītes” ar katru kāju.

Domāju, tas ir pietiekoši izaicinoši, vismaz man, to panākt 10 nedēļās, salīdzinot ar agrāk piedzīvoto, kad fiziskā forma tika trenēta ik dienu vairāku gadu garumā. Skatīsimies, kā veiksies turpmāk!