Viena un tā pati ziņa visiem lasītājiem - drīz tā būs pagātne
Intervija ar Džeremiju Gilbertu no "The Washington Post"

FOTO: Didzis Grodzs, EPA/Scanpix

Avīžu laikmets beidzās tikai pirms pārdesmit gadiem, bet mūsdienu pasaulē tā ir vesela mūžība. Jau tagad mākslīgais intelekts spēj rakstīt ziņas un norādīt saviem kolēģiem-cilvēkiem uz tēmām, ko būtu vērts papētīt sīkāk. 

Tādu pasaules vadošo mediju kā "The Washington Post" redakcijās tiek izsapņoti grandiozi projekti, piemēram, kā lasītājiem ar paplašinātās realitātes tehnoloģiju palīdzību "piemērīt" uz sava dzīvokļa griestiem Elbas filharmonijas slavenos akustiskos paneļus. Vai līdztekus ziņām par ziemas olimpiādi Phjončhanā piedāvāt lasītājiem interaktīvu spēli.

Tas, ko mēs pirms dažiem gadu desmitiem būtu uzskatījuši par zinātnisko fantastiku, tagad ir ikdiena. Laikraksta un digitālās platformas "The Washington Post" stratēģisko iniciatīvu direktors Džeremijs Gilberts sarunā ar portālu TVNET stāsta par darbu mediju inovāciju epicentrā, neizbēgamo žurnālistikas robotizāciju un to, ko nesīs nākamās desmitgades.

Džeremijs Gilberts Rīgā viesojās pagājušonedēļ, kad uzstājās forumā "Reinventing Media Business". Tā tēma - mediju biznesa nākotne.

- Sāksim ar to, ar ko tad īsti nodarbojas "The Washington Post" stratēģisko iniciatīvu direktors?

Es galvenokārt esmu bāzēts "The Washington Post" redakcijā, tāpēc pamatā vienmēr daudz domāju par stāstniecību un žurnālistiku. Taču mans amats aptver visu uzņēmumu kopumā - es koncentrējos uz stāstniecību, bet tajā pašā laikā domāju arī par tehnoloģijām un ieņēmumiem. Kā ar žurnālistiku un izstrādātajiem tehniskajiem risinājumiem panākt to, ka "The Washington Post" var turpināt ieguldīt līdzekļus stāstu veidošanā? Mans darbs vislabākos rezultātus sniedz tad, ja spēju būt kā tilts starp dažādiem cilvēkiem uzņēmumā, kā rezultātā varam veidot labākus stāstus, rīkus un pieredzes. Mediju organizācijai jārīkojas ļoti ātri, jo šodienas svarīgākās ziņas jau pēc dažām minūtēm var aizēnot citi notikumi, taču vajag arī skatīties plašāk. Tas, ka vismaz dažiem cilvēkiem ir iespēja domāt vienu, divus vai trīs gadus tālā nākotnē, ir luksuss un ļoti vērtīga lieta kā redakcijai, tā arī uzņēmumam kopumā.

- Tātad jūs gādājat par radošās un biznesa puses mijiedarbību?

Un arī tehnoloģiskās puses. Dažos no maniem projektiem tiek izstrādāti rīki, ar kuriem strādā redakcija. Mēs veidojam eksperimentālas stāstījuma formas, jaunos veidos lietojam ārējos tehnoloģiskos risinājumus. Daudz domājam par to, kā ar partneru iesaistīšanu vai jaunām tehnikām audzēt savu auditoriju. 

Mans darbs sastāv no trim fāzēm: stāstu veidošanas, stāstu patērēšanas un izplatīšanas.

- Kurš ir jūsu mīļākais projekts, pie kura esat strādājis?

Raugoties ilgtermiņā, mākslīgā intelekta rīkiem ir vislielākais potenciāls mainīt to, kā "The Washington Post" vāc informāciju rakstiem un komunicē ar auditoriju. Īpaši dabiskās valodas automatizētajai apstrādei un mākslīgā intelekta ģenerētajam saturam. 

Uzņēmuma iekšējai lietošanai esam uzbūvējuši rīku "Heliograf". Domāju, ka no visiem projektiem, kuros esmu darbojies, tieši šim ir vislielākais attīstības potenciāls.

"Heliograf" jau šobrīd dara interesantas lietas - pēta tendences datos un palīdz žurnālistiem atrast neparastas lietas, par ko varētu veidot rakstus.

Tālākā nākotnē "Heliograf" spēs izstrādāt hiperpersonalizētus rakstus, balstoties uz mūsu auditorijas zināšanām. Tas ir pirmais solis ceļā uz ziņu patēriņa personalizāciju - ne tikai atlasot lasītājam interesējošas tēmas, bet arī personalizējot to, kā raksts izskatās.

FOTO: Didzis Grodzs

Turklāt, manuprāt, tam ir arī potenciāls palīdzēt tādiem nacionālajiem vai starptautiskajiem medijiem kā "The Washington Post" ļoti efektīvi sasniegt arvien šaurākas lasītāju grupas. Ja lasītājs interesējas vai identificējas ar kādu konkrētu sporta komandu, ģeogrāfisku vietu vai specifisku hobiju, ar mākslīgā intelekta palīdzību mēs varam viņu apkalpot tādā veidā, kā citādi nespētu.

Kaut arī mūsu redakcijā strādā 850 žurnālisti, mēs varam saražot ierobežotu skaitu rakstu, tādēļ tiem jāsasniedz milzīgu auditoriju. Savukārt mākslīgais intelekts spēj apmierināt arvien šaurāku auditorijas nišu pieprasījumu, saražojot simtiem vai tūkstošiem rakstu.

- Kādas lietas spēj paveikt mākslīgais intelekts, bet kuras - tikai cilvēki? Vai 2050.gadā manā vietā šajā intervijā varētu būt robots?

Nē, nē un nē! (smejas) Intervēšana pavisam noteikti ir viena no žurnālistu stiprajām pusēm, un es nedomāju, ka mākslīgais intelekts to varētu aizstāt. Runājot aci pret aci, žurnālists nolasa ķermeņa valodu un grimases, ko nevar nolasīt tikai no vārdiem. Es domāju, ka labākie žurnālisti rakstos ieliek ne tikai citātus no intervējamo stāstītā, bet arī kontekstu. Bez konteksta daudz kas paliek aizkadrā.

Mākslīgais intelekts palīdz atbrīvoties no apnicīgiem darbiem, ko ietver žurnālista profesija. Piemēram, mākslīgā intelekta rīki var atvieglot informācijas vākšanu pirms intervijas, tādējādi ietaupot daudz laika un atklājot patiešām interesantus virzienus, par kuriem žurnālists citādi neuzzinātu. Mākslīgais intelekts palīdz ieraudzīt stāstu tur, kur citādi to būtu grūti pamanīt, piemēram, atrodot datos kādu negaidītu tendenci. Bieži vien dati, kas konkrētā brīdī nešķiet nekas īpašs, ilgākā laika periodā atklāj izpētes vērtas sakarības.

Uzskatu, ka vislabākās, efektīvākās un noderīgākās sistēmas būs savstarpēji papildinošas. Tās palīdzēs žurnālistiem atcerēties svarīgus faktus, identificēt informāciju, atrast rakstu tēmas. Bet intervēšana, analizēšana un interpretēšana ir lietas, ar ko vislabāk tiek galā žurnālisti.

- "The Washington Post" eksperimentējis arī ar paplašināto realitāti (augmented reality).

Strādājot ar tehnoloģiski jaunām stāstniecības formām, mēdz būt grūti paredzēt materiālu pabeigšanas laiku. Mēs neizvēlamies ārkārtīgi aktuālus tematus, kuri zaudētu savu nozīmību, ja mēs nespētu iekļauties sākotnējā termiņā. Tādēļ eksperimentālajiem materiāliem mēs izvēlamies vieglākus un netipiskākus tematus. Tieši ar tādu pieeju veidojām arī savus paplašinātās realitātes materiālus. 

FOTO: Didzis Grodzs

Tas bija ļoti aizraujoši. Savienotajās Valstīs ir tradīcija pirms Helovīna grebt ķirbjus. Gatavojoties šiem svētkiem, mēs paplašinātajā realitātē sagatavojām trafaretus, kurus ar tālruņa palīdzību varēja projicēt uz ķirbja, un pēc tam paši to darījām tiešraidē. Lasītājiem tas patika, viņi iesaistījās, interesējās par rīku, iesūtīja fotogrāfijas ar izgrebtajiem ķirbjiem. Šādus projektus var veidot saistībā ar svētkiem vai interesantiem notikumiem, piemēram, ziemas olimpiādi. Tiem nevajag obligāti būt ļoti nopietniem materiāliem.

Es arī domāju, ka projektus jāveido tā, lai lasītājiem nevajadzētu uzreiz veltīt tiem milzīgu uzmanību. Tas īpaši attiecas uz paplašinātās realitātes projektiem, jo cilvēkiem gribas tos izpētīt no visām pusēm, paspēlēties ar tiem, piecelties kājās un pastaigāt apkārt. To īsti nevar izdarīt, ja tobrīd atrodies pie sava darba galda. Mums jāpiedomā, kad reklamēt savus projektus: paplašinātās realitātes materiāli būs pieprasītāki vakaros un brīvdienās, bet parastai ziņai vislielākā auditorija atradīsies no rīta, darba laikā. Mēs domājam par to, kādā veidā lasītāji patērēs saturu.

- Kā jums šķiet, kāda veida saturs lasītājiem pašlaik interesē visvairāk?

"The Washington Post" uz saturu skatās nevis tikai kā uz rakstītu tekstu vai video, bet gan kā uz faktu kopumu, kas tam visam ir pamatā. Bieži vien mēs savācam faktus un sakām - lūk, šādā veidā mēs no tiem uztaisīsim video, audio, grafiku vai rakstu. Mums jāuzrunā auditorija tajā vidē, kurā tā ir. Ja cilvēks brauc uz darbu ar auto un materiālu var noklausīties audio formātā, mums vajag savus rakstus transformēt šādā veidā. Ja viņš sēž pie televizora ekrāna, mums jānodrošina videomateriāls; ja viņam rokās mobilas tālrunis, materiālu jāpielāgo mobilajai videi.

Kad žurnālisti ir savākuši visus nepieciešamos elementus, mēs ļoti rūpīgi domājam par to, kā šo materiālu parādīt pēc iespējas dažādākos veidos.

- Mūsdienās daļa cilvēku nemaz tiešā veidā nepatērē medijus - viņu galvenais ziņu kanāls ir sociālie tīkli. Kā jūs to vērtējat?

Es domāju, ka mēs kā mediju pārstāvji varam kontrolēt lielākā mērā nekā citi. Piemēram, mēs ļoti labi pazināmies dezinformācijas problēmu sociālo tīklu platformās. "The Washington Post" ir faktu pārbaudītāju komanda, kurā ir apmēram pieci cilvēki. Viņi daudz laika iegulda tajā, lai pārbaudītu ne tikai politiķu izteikumu atbilstību patiesībai, bet sociālajos tīklos cirkulējošajiem apgalvojumiem. Ja gana strauji varam iespraukties šajā ekosistēmā kā faktu pārbaudītāji, varbūt varam atturēt cilvēkus no dezinformācijas izplatīšanas vai noticēšanas tai.

Es domāju, ka dziļākajā būtībā tas ir labi, ka cilvēki uzņem ziņas ar sociālo tīklu starpniecību. Ja viņi mūsu saturu vēlas patērēt šādā veidā - fantastiski! Taču problēmas rodas tad, ja šajās platformās īstas ziņas kļūst grūti atšķirt no dezinformācijas. 

Mēs cenšamies skaidri norādīt, kāds ir mūsu saturs, un aktīvi ar to dalāmies, lai sociālo tīklu apritē nonāktu informācija, ko uzskatām par uzticamu. Vienlaikus arī pārbaudām informāciju, kas atrodama sociālajos tīklos. Tas ir liels izaicinājums, bet mēs par to daudz domājam.

- Vienā no jūsu prezentācijas slaidiem bija redzams, ka ASV priekšvēlēšanu laikā "The Washington Post" pieredzēja lielus abonentu skaita uzrāvienus vienlaikus ar lieliem ar Donaldu Trampu saistītiem notikumiem. Tajā pašā laikā Tramps paudis naidīgu noskaņojumu pret vairākiem lieliem ASV medijiem, tai skaitā "The Washington Post". Kādas ir jūsu domas par Trampa fenomenu?

Trampa administrācija kopumā ir ļoti fascinējoša tēma, par ko ziņot. "The Washington Post" strādā faktu pārbaudītāji un žurnālisti, kuri "skatās uz pirkstiem" politiķiem. Mums par šo tēmu ir milzumdaudz dažādu rakstu. No auditorijas puses ir liela interese. 

Mums jābūt tik neitrāliem un objektīviem, cik vien iespējams. 

Varbūt jūs tas pārsteigs, varbūt nē, taču ļoti detalizēti oriģinālmateriāli par slavenībām vai sporta zvaigznēm atnes mums daudz jaunu abonentu. Mēs gribam zināt, vai lasītāju pulks aug uz kvalitatīvas politiskās žurnālistikas vai arī cita veida satura rēķina.

"The Washington Post" saturs ir ļoti daudzpusīgs. Mums ir augsti kvalificēti redaktori un žurnālisti, kuri pārzina dažādas jomas. Ja šodien jūs interesē politika, bet nākamajā dienā jau kas cits - "The Washington Post" ir, ko jums piedāvāt. Mums ir daudz vērtīga un nozīmīga satura dažādās jomās; mēs negribam aprobežoties tikai ar politiku. 

Mums ir svarīgi ziņot par vēlēšanām un skatīties politiķiem uz pirkstiem. Bet tā ir tikai daļa tā, ar ko nodarbojamies.

- Kas medijam jādara, lai mūsdienās strādātu ar peļņu?

Būtu muļķīgi iedot gatavu recepti un teikt, ka tikai šādā veidā mediji var būt pelnoši. Dažām mediju organizācijām lielu daļu izmaksu sedz reklāmas ieņēmumi, citas galvenokārt balstās uz abonēšanas maksu. "The Washington Post" gadījumā ļoti svarīgi ir abi aspekti, kā arī mūsu izstrādāto tehnoloģisko risinājumu licencēšana. 

Zviedrijā ir mediju organizācijas, kurām pieder vilcieni un tās piedāvā ekskursijas. "National Geographic" tirgo kruīza ceļojumus. Ir daudz dažādu gudru peļņas avotu, piemēram, pasākumi, dažādas preces ar uzņēmuma simboliku. Tas ļauj dažādot ienākumu avotus, nekompromitējot žurnālistiku. 

Kamēr papildus ienākumu kanāli neatstāj negatīvu ietekmi uz saturu, domāju tā - jo daudzveidīgāki būs ienākumu avoti, jo uzņēmums būs pelnošāks.

- Maksas saturs internetā - tā ir tēma, par ko Latvijā pēdējā laikā ir lielas diskusijas. Kā pārliecināt lasītājus, ka kvalitatīvs saturs nerodas bez vērā ņemamām izmaksām?

Es domāju, ka svarīgi par to runāt un argumentēt. To var darīt daudzos un dažādos veidos. Piemēram, "The New York Times" podkāstā "The Daily" žurnālisti un redaktori skaidro, kāpēc viņu veiktie žurnālistikas projekti ir dārgi un kāpēc viņi novērtē to, ka lasītāji kļūst par abonentiem. "The Washington Post" abonentiem izstrādājis īpašu saturu un rīkojis pasākumus. Esam centušies skaidrot, kāpēc mūsu darba process ir sarežģīts un bieži vien arī ilgs. 

Viens no veidiem, kādā "The Washington Post" to dara - izceļam mūsu žurnālistus. Ja lasītāji labāk iepazinuši žurnālistus un guvuši priekšstatu par viņu darba procesu, tad tas var kalpot kā arguments, kāpēc vajadzētu tiešā veidā atbalstīt žurnālistiku.

- Pēdējais jautājums: ja jums būtu jāiztēlojas mediji pēc 50 vai 100 gadiem, kādi tie būtu? 

Es domāju, ka nākotnes cilvēki būs pārsteigti par to, cik mazas personalizācijas iespējas pastāv mūsdienās. Vairumā gadījumu mediji rada vienu rakstu, kas vienā un tajā pašā formā domāts pilnīgi visiem. Domāju, ka nākotnē lasītāji saņems daudz lielākā mērā personalizētas, pielāgotas un kontekstuālas ziņas un informāciju. Un visdrīzāk mēs līdz tam tiksim, lielākoties izmantojot mākslīgā intelekta rīkus. 

Varu iedomāties nākotni, kurā žurnālisti savāc faktus un izdomā to rāmējumu, bet naratīvs tiek konstruēts tādā veidā, lai apmierinātu katra lasītāja vajadzības individuāli.

Pašlaik mēs tik tālu vēl neesam tikuši. Žurnālistika pagaidām balstīta uz žurnālistu darbu tik lielā mērā, ka radīt pilnīgi jaunu sistēmu būtu pārāk dārgi. Taču ļoti iespējams, ka nākotnē lasītājiem būs līdzīga izpratne par dienas svarīgākajiem notikumiem, tomēr veidi, kādos viņi šo informāciju saņēmuši, būs ārkārtīgi atšķirīgi.

- Paldies par interviju!

Vairāk par mediju biznesa nākotnes perspektīvām: 

"Mūžīgi jau nebūsim modīgs medijs." Ivans Kolpakovs par "Meduza" pagātni un nākotni

"Mēs esam labi žurnālisti, bet draņķīgi biznesmeņi" Intervija ar Ingu Spriņģi

Uz augšu