Trīs iemesli, kāpēc atkal pievērst uzmanību Lībijai (8)

Kas notiek Lībijā?

Piektdien, 10. janvārī, Eiropas Savienības ārlietu ministri tikās Briselē, lai apspriestu ārkārtīgi nestabilo situāciju saistībā ar Irānas reģionālajām aktivitātēm. Tomēr to uzmanības lokā bija arī Ziemeļāfrikas valsts Lībija, kurā pēdējā laikā ir notikusi situācijas saasināšanās.

Jau kopš diktatora Muamara Kadāfi («trakā suņa») gāšanas 2011. gadā valsts atrodas politiskās nestabilitātes virpulī. Par varu laika gaitā ir sākušas cīnīties divas valdības – viena no tām ir bāzēta valsts austrumu lielākajā pilsētā Tubrukā, bet otra – valsts galvaspilsētā Tripolē (dēvēta par Lībijas Vienotības valdību). Otrajai no tām ir arī starptautiska atzīšana un lielākās daļas Rietumu pasaules atbalsts. Tomēr spēka līdzsvara kausi nenoliedzami ir nosvērušies Tubrukas valdības pusē, kuras atbalstītājs - armijas komandieris Halifa Haftars ir spējis atkarot lielāko daļu Lībijas teritorijas. Kopš pagājušā gada viņš ir arī sācis ofensīvu Tripoles ieņemšanai, kuras ietvaros ir sasniegta pilsētas pievārte. Pašreizējās situācijas ietvaros izskatās, ka valstis, kuras atbalsta Lībijas Vienotības valdību, ir likušas likmes uz nepareizo spēlētāju un Haftara uzvaras gadījumā varētu saskarties ar zināmiem jautājumiem.

Situāciju nepavisam neuzlabo arī starptautiskā iesaiste, kura daudziem Lībiju ir mudinājusi salīdzināt ar otro Sīriju. Haftara pusē ir nostājušies Apvienotie Arābu Emirāti (AAE), Ēģipte, Sudāna, Saūda Arābija, Jordānija un Krievija. Savukārt Lībijas Vienotības valdību atbalsta Katara un Turcija.

Turklāt plašu uzmanību ir piesaistījis arī nesenais Turcijas parlamenta lēmums palīgā Vienotības valdībai nosūtīt militārpersonas. Lai gan nav īsti skaidrs, kādas funkcijas tie varētu pildīt, tomēr no publiski pieejamajiem avotiem var noprast, ka tās būtu vairāk koordinējošas un atbalstošas. Respektīvi – bez iesaistīšanās kaujas operācijās. Tomēr pat šāds apstāklis ir radījis bažas starptautiskajā sabiedrībā, kura baidās no plaša mēroga starpniekkara ar tālejošu ietekmi. Jāpiemin, ka Lībijā darbojas arī daudzi citi militāri grupējumi, ar kuriem Turcija var nonākt konfrontācijā. Piemēram, bieži pienāk ziņas par Krievijas privātās militārās kompānijas «Vāgnera grupa» darbībām. Pati Maskava «vāgneriešu» klātbūtni, protams, noliedz.

Tomēr jautājums ir viens – kāpēc arī mums Latvijā būtu ieteicams pievērst uzmanību šai notikumu attīstībai?

Iemesls Nr. 1: bēgļu plūsmas un starptautiskais terorisms

Pirmkārt, jāsaprot, ka Lībija ir viens no pasaules galvenajiem Lejpussahāras Āfrikas migrantu šķērsošanas punktiem ceļā uz Eiropu. Vēl 2015. gada bēgļu krīzes ietvaros caur šo valsti uz Eiropu devās tūkstošiem cilvēku. Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos Žozeps Borreljs jau ir paspējis paziņot, ka Lībijā pagaidām uzturas gandrīz 700 000 cilvēku no Lejpussahāras Āfrikas un citām valstīm. Situācijas saasināšanās gadījumā tie var zaudēt darbu un saskarties ar vēlmi doties uz Eiropu, atsaucoties uz Borrelja teikto, vēsta portāls LSM.lv.

Vienlaikus ASV bāzētās ģeopolitiskās riska analīzes kompānijas Gulf State Analytics direktors un dibinātājs Džiordžio Kafjero jau pagājušā gada maijā savā rakstā ASV bāzētajai domnīcai Middle East Institute norādīja, ka

patiesais ieguvējs no Haftara uzbrukuma Tripolei varētu būt tieši teroristiskās organizācijas.

Kafjero norāda: neskatoties uz to, ka bēdīgi slavenā «Islāma valsts» Lībijā ir teritoriāli sakauta, tā turpina darboties «zem radara» un uzbrukt abu valdību spēkiem. Savukārt Tubrukas un Tripoles cīņa rada milzīgu daudzumu politisku, ekonomisku, drošības un citu veidu izaicinājumu, kuri var kalpot par degvielu teroristu spēka pieaugumam. Tiek pat pieļauts, ka daudzi lībieši varētu sākt redzēt šīs teroristiskās organizācijas kā alternatīvas valdībām. Iemesls pavisam vienkāršs – ja jūs nespējat nodrošināt mūsu drošību, tad mēs iesim pie kāda, kas to spēs. Ņemot vērā, ka Lībija ir ļoti ģeogrāfiski tuva Itālijai, «Islāma valsts» atdzimšana var būt ļoti nepatīkama un paaugstināt teroraktu draudus visā Eiropā.

Iemesls Nr. 2: Turcija ir NATO dalībvalsts

Kā portālam LSM.lv ir norādījis Latvijas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Turcijas aktīvāka iesaistīšanās Lībijas konfliktā var arī nozīmēt to, ka tās spēki var nonākt sadursmē ar citiem konfliktā iesaistītajiem militārajiem elementiem. Tas savukārt rada liekus riskus visai aliansei kopumā. Negribētu lieki spekulēt par Ziemeļatlantijas līguma 5. panta iedarbināšanu, taču ir skaidrs, ka

Turcijas aktivitāšu dēļ Lībijas konfliktam var tikt pievērsta pastiprināta alianses uzmanība.

Savukārt notiekošajam ar NATO ir tieša ietekme arī uz Latviju, jo organizācija ir un paliek mūsu galvenais drošības garants pret kaimiņos esošo Krieviju. Nepieciešams arī atgādināt, ka Latvija ar Turcijas interesēm Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā ir saskārusies jau iepriekš. Šajā gadījumā runāju par NATO Baltijas valstu un Polijas uzlaboto aizsardzības plānu, kurus Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans pirms Londonā notikušā samita bija atteicies apstiprināt. Iemesls – prasība, lai NATO sabiedrotie atzītu Sīrijas kurdu militārās vienības YPG par teroristiskām organizācijām.

Iemesls Nr. 3: Krievijas ietekmes pieaugums

Jau tagad ir novērojams, ka Lībija ir kļuvusi par vēl vienu vietu, kurā Krievija sevi mēģina atgriezt uz pasaules politiskās skatuves. Par to liecina gan iepriekš pieminētā ticamā «Vāgnera grupas» klātbūtne, gan Lībijas austrumos novērotās gaisa desantnieku vienības, gan arī Lībijas amatpersonu vizītes Krievijā.

Turklāt tā vien izskatās, ka šie mēģinājumi nebūt nav tik neveiksmīgi. Piemēram, šonedēļ Maskavā notika Lībijas miera sarunas, kuras diemžēl beidzās bez panākumiem. Tomēr, neskatoties uz to, fakts, ka šādas sarunas Krievija spēja sarīkot tandēmā ar Turciju, norāda, ka Putina vadītā valsts šeit ir kļuvusi par vienu no atslēgas spēlētājiem. Jāuzsver arī, ka Krievijas un Turcijas sarunu mērķis bija panākt pastāvīgu pamieru Lībijā, kurš varētu palīdzēt politiskā dialoga veicināšanai gaidāmajā Berlīnes miera konferencē janvārī (rīko ANO). Ja Krievijai būtu izdevies izveidot dialoga bāzi šim daudz plašākajam miera sarunu formātam, tad tās loma miera procesa nodrošināšanā kļūtu vēl būtiskāka. Savukārt Krievijas ietekmes pieaugums pasaulē ir svarīgs mūsu drošībai.

Tas tāpēc, ka vairāku starptautisko problēmu risināšanas savienošana ar Kremļa interesēm var mudināt pret Maskavu pieņemt samiernieciskāku nostāju.

Savukārt šī samiernieciskā nostāja var būt mums ļoti neizdevīga brīdī, kad ir nepieciešams parādīt Kremlim «zobus» saistībā ar tā ambīcijām Austrumeiropā. Līdz ar to ir svarīgi izzināt Krievijas darbības arī pasaules reģionos, kuriem ar mūsējo ir salīdzinoši maza saistība.