Satura mārketings

Labai lasītprasmei nepieciešams visu iesaistīto pušu saskanīgs kopdarbs

FOTO: Publicitātes foto

OECD (Organisation for Economic Cooperation and Development - Ekonomiskās sadarbības un attīstbas organizācija) starptautiskajā skolēnu novērtēšanas programmā PISA (Programme for International Student Assessment) ik pēc trim gadiem tiek vērtēta 15 gadus vecu skolēnu kompetence lasīšanā, matemātikā, dabaszinātnēs un vēl citās jomās. 2018. gada pamatpētījumā piedalījās 5985 Latvijas skolēni no 308 skolām.

Mūsu skolēnu vidējie sasniegumi lasīšanā ir nedaudz vājāki par OECD valstu vidējo rezultātu, sasniegumi matemātikā (496 punkti) ir statistiski nozīmīgi augstāki par vidējo līmeni, savukārt dabaszinātnēs atbilst vidējam līmenim. Ko pētījums vēsta par mūsu skolēnu lasītprasmi? Kādus secinājumus tas liek izdarīt? To lūdzām skaidrot Skola2030 valodu jomas vecākajai ekspertei, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesorei Sanitai Lazdiņai.

Kā izpratne par lasītprasmi mainījusies laika gaitā, un ko ar to saprot PISA pētījumā? Ko mēra lasītprasmes (literacy) tests?

Pagājušajā gadsimtā lasītprasme nozīmēja to, ka cilvēks tehniski prot izlasīt tekstu. Tagad šādu izpratni vismaz teorētiskajā literatūrā attiecina uz trešās pasaules valstīm, kurās ir diezgan liels analfabētisms. 21. gs. Eiropā ar lasītprasmi saprot kaut ko vairāk – arī izpratni par tekstā netieši pateikto, arī kritisku informācijas apstrādi, t.i., lasītāja spēju novērtēt izlasītā nozīmīgumu, ticamību.

PISA pētījumā pārbauda, vai jaunieši ir sapratuši informāciju kopumā, vai saskata, kā tur lietotā valoda atklāj teksta vai kādu tēlu noskaņu (netieši pateikto), vai prot apstrādāt šo informāciju un sasaistīt to ar savu pieredzi un vērtējumu. Tā ir teksta interpretēšana, kurā parādās lasītāja analītiskā un kritiskā attieksme.

Nākamais – tekstu daudzveidība. PISA pētījumā tiek vērtēta jauniešu prasme lasīt gan literāru, gan informatīvu tekstu. Skolēniem jāstrādā ar grafikiem, diagrammām, tabulām u. tml. Kādas ir jauniešu spējas nolasīt informāciju no šāda teksta un kādas no informācijas ziņā ļoti piesātināta teksta? Pēdējos gados aizvien vairāk tiek novērtēta lasītprasmes loma sabiedrības ekonomiskajā attīstībā. Ja cilvēki nespēj iedziļināties tekstā un to izprast, nespēj aprakstīt savu izgudrojumu vai produktu, tad apdraudēta ir sabiedrības izaugsme.

Tekstu žanriskā daudzveidība paver neparastu pieeju; strādājot ar jaukta formāta tekstiem, kuros mijas, piemēram, daiļliteratūras un publicistikas teksti, var būt uzdevums izprast prozas tekstu, kurš papildināts ar kādu grafiku. Informācija jāiegūst, jāsalīdzina, jāinterpretē, izmantojot divus vai pat trīs avotus. Mūsu skolās tā nav bieži izplatīta prakse, ka skolēni vienlaikus strādā ar trīs dažādu tekstu fragmentiem, un visi ir pakļauti vienam tematam.

Tas ir labi, ka PISA pētījums atspoguļo mūsdienas, to, kas notiek ārpus skolas sienām. Jaunieši tvīto, sazinās ar viedierīču palīdzību, ko līdz šim ir bijis grūti uztvert kā tekstus un lasīšanu tradicionālā izpratnē, tomēr tā ir gan lasīšana, gan reaģēšana. Tāpēc PISA uzdevumos iekļauj arī fragmentus no diskusiju foruma, kas atspoguļo jauniešu spēju sekot līdzi dažādu rakstītāju paustajam, uzticēšanos tādam vai citam viedoklim un to, kā tas saistās ar paša uzskatiem. Tāpēc man PISA pētījums šķiet jēgpilns, jo tas nemēģina pazemināt lasītprasmes latiņu un vienlaikus salāgo ar jauniešu reālo dzīvi, parādot, cik svarīgi ir tas, kā un ko tu raksti un reaģē. Ja tu neiedziļinies, tad paliec virspusē, ar tevi var manipulēt, un tālāk jau ar savu radīto tekstu atražo stereotipus.

Ko vēsta pētījuma rezultāti? Ko vajadzētu darīt skolās, kādu atbalstu sniegt skolotājiem?

PISA 2018. gada rezultāti rāda, ka mēs darām, bet par maz. Man ir laime strādāt ar skolotājiem, regulāri vadīt metodiskos kursus. Taču redzu, ka skolotājiem šajā ziņā vajag vēl daudz lielāku atbalstu. Pirmkārt, runa ir par dažāda žanra tekstu izmantošanu latviešu valodas un literatūras stundās, par to, kuras teksta izpratnes stratēģijas – caurskatīšanu, pārskatīšanu, detalizētu lasīšanu – mācīt, bet jāatzīst, ka līdz šim par maz ir dots konkrētu paņēmienu, lai pats skolotājs saprastu, kā strādāt, lai palīdzētu skolēnam. Piemēram, ir lasīšanas izpratnes paņēmiens – konteksta pavediena veidošana. Ja zinu, ka gribu strādāt ar Andras Manfeldes darbu “Virsnieku sievas”, tad vispirms skolēniem vajadzētu iepazīties ar grāmatā aprakstīto vidi, gūt priekšstatu par Liepāju, par Karostu, slepeno zonu un ar to saistītajiem ierobežojumiem. Cik daudz laika tam jāvelta, ja skola atrodas Kurzemē, Liepājā, cik daudz, ja tā ir Rēzeknē vai Daugavpilī? Tagad skolotājam jāpiedāvā skolēniem materiāli, kas palīdz uztvert teksta būtību. Vēl vairāk tas attiecas uz klasisko literatūru. Ja paredzēts strādāt ar “Mērnieku laikiem”, tad nevajadzētu uzreiz sākt ar šo tekstu vai brāļu Kaudzīšu biogrāfiju, bet gan ar tā laika sabiedrisko procesu kontekstu, tā jauniešus ieinteresējot. Ja tā notiks, tad skolēni aizrausies.

Kādus vēl paņēmienus varat minēt? Un kas var traucēt lasītprasmes attīstīšanā?

Svarīgi ir strādāt ar vārdu krājumu. Ne tikai rosināt meklēt jaunus vārdus un veidot no tiem savas vārdnīcas, bet arī izmantot cita veida paņēmienus. Līdz šim vairāk tam esam pievērsušies svešvalodu kontekstā, mazāk – dzimtās. Skolēniem ir gana daudz vārdu pasīvajā vārdu krājumā, kuru nozīmi viņi ne vienmēr īsti izprot. Mācību programmās jau no pirmās klases varētu iestrādāt, ka skolēni katru nedēļu izraksta divus trīs vārdus latviešu valodā, ko grib atcerēties, un nedaudz vecākās klasēs, kad jau attīstītas rakstīšanas prasmes, blakus uzraksta teikumus ar šiem vārdiem, apspriežas ar skolotāju par šo vārdu nozīmi un pieraksta tiem skaidrojumu saviem vārdiem, pēc tam – arī vārdnīcas skaidrojumu, visbeidzot, precizē savu skaidrojumu. Skolēnu pārspriedumi pat 12. klasē parāda, ka ne jau vienmēr viņi izprot vārdu nozīmi, piemēram, raksta “kultūras kanjons”, tāpat lieto tik abstraktas nozīmes vārdus, ka viņu pašu viedoklis neatklājas, arī viņu interešu loks ne. Brīvajā tematā gan varētu izteikt savu viedokli, īpaši par to, kas ir jauniešu stiprā puse, bet arī tas mēdz izpalikt. Tas nozīmē, ka ne tikai latviešu valodas skolotāji, bet arī citu mācību priekšmetu skolotāji par maz aktualizējuši jautājumu, kā saprast jaunos vārdus, kā tos atcerēties un aktīvi lietot. Tas, kādus vārdus lietojam, atspoguļo mūsu domāšanu. Mūsdienās valodas apritē ienāk daudz jaunu vārdu. Nevajadzētu nostāties pret, bet vairāk ar tiem strādāt. Īpaši jāpiemin salikteņi, piemēram, esam piedāvājuši vēlbrokastis (brančs). Un tad ejam atpakaļ, skatoties šos vārdus angļu valodā – breakfast un lunch. Dabaszinātnēs runā par smogu. Atpakojam šī vārda jēgu – piepīpēts gaiss, migla (smoke + fog), tā šis vārds ir radies.

Tekstu var vizualizēt. Tas palīdz to labāk saprast un atcerēties. Pētījumi rāda, ka vizualizēt izlasīto, izmantojot kādu no skolotāja piedāvātajiem grafiskajiem paņēmieniem, īpaši svarīgi ir zēniem.

Traucēt var steiga, vēlme daudz apgūt. Nevar attīstīt skolēnu prasmi padziļināti, kritiski uztvert un izvērtēt tekstu, ja skolotājs grib, lai skolēni izlasa daudzus tekstus. Mazāk, pamatīgāk noteikti nozīmē labāk! Piemēram, ja skolēniem jānosaka galvenā doma, tad pirms tam jādod uzdevums, kas prasa veidot iemaņas – kā noteikt galveno domu. Ko nozīmē veikt piezīmes par tekstu? Turklāt jau no pirmajām klasēm jādod šādi uzdevumi, jābūt vismaz trim pirmsuzdevumiem, kas vedina un māca, kā to izdarīt.

Lasītprieku nevar iemācīt, liekot lasīt skolēniem netīkamus darbus, tāpēc liela vērība jāpievērš skolēnu ieinteresēšanai, un to var panākt tikai ar bērniem un jauniešiem saistošiem tekstiem, lai veidotos sasaiste ar viņu pieredzi. Te sava loma ir ne tikai mūsu klasiskajai literatūrai, bet arī mūsdienu autoru darbiem. Tādu skolā ir par maz. Kāpēc mēs tā cienām klasisko literatūru un negribam no tās atteikties? Tajā tiešām ir nepārejošas vērtības. Bet tādas ir arī mūsdienu autoru darbos – Ingas Ābeles, Andras Manfeldes, Andras Neiburgas u. c. darbos, un tās ir ietērptas jauniešiem saprotamākos kontekstos. Mērķis taču ir, lai bērni un jaunieši vispār lasītu! Skolēni jāmāca reflektēt, kāpēc viņi lasa, piemēram, “Grega dienasgrāmatas”. Ja viņi māk to pamatot, tad ir labi. Es kā skolotājs varu izmantot viņu pamatojumu un meklēt piemērotākus tekstus lasītprasmes attīstīšanai.

Lielisks paņēmiens ir piedāvāt strādāt ar perspektīvu maiņu, uz teksta bāzes dodot šāda tipa uzdevumus. Piemēram, 18. gs. vācu mācītājs Blaufūss raksta par Vidzemes latviešiem un viņu valodu. Kā par to rakstītu 21. gs. vācu mācītājs? Un kā to 18. gs. darītu latviešu mācītājs? Un ja būtu rakstījusi sieviete? Tā var strādāt ar daudziem tekstiem. Perspektīvu maiņa liek lasītājam iedziļināties tekstā un veidot dažādus pavedienus ar jau zināmo, ar savu pieredzi. Manuprāt, perspektīvas maiņas paņēmiens vairāk jāiekļauj mācību saturā.

Plašākā izglītības filozofijas kontekstā skolotājam der dažreiz atklāt skolēniem sevi kā personību, dalīties savā darbā, tā procesā. Atklāt, kā pieaugušais strādā ar tekstu, kā mainījis paņēmienus, ar savu paraugu iedrošinot skolēnus. Jāatceras, ka lasītprasme ir tā, kas nodrošina labāku tekstveidi, vai vajadzēs rakstīt pārspriedumu, rakstu žurnālam vai motivācijas vēstuli.

Kā vecāki var sekmēt bērnu lasītprasmi?

Vecāki ir atbildīgi jau no bērna piedzimšanas brīža, pat vēl ātrāk. Izglītības sistēmas uzdevums ir iemācīt bērnu lasīt, bet tā nevar uzņemties atbildību pa lasīšanu kā paradumu. Ir pētījumi, kas apliecina, ka bērns jau mātes klēpī dzird to, ka mamma klausās, jūt viņas emocijas, kas saistās arī ar to, ko viņa lasa. Vecāku uzdevums ir noskaidrot, kas viņu bērnus aizrauj, jo katram tas ir atšķirīgi, un līdz pat divpadsmit gadu vecumam ir jālasa priekšā. Uzburot dažādas ainas, bērns jāaizrauj, tad maz pamazām bērns iemīlēs lasīšanu. Skolotājam, mācot 30 bērnus klasē, ir daudz grūtāk atklāt katra bērna intereses.

Pirms dažiem gadiem starptautiskā lasītprasmes pētījuma PIRLS (Progress in International Reading Literacy) rezultātu kontekstā kolēģi no LU stāstīja, cik svarīgi ir vecākiem ar bērniem apmeklēt grāmatu veikalus un bibliotēkas. Es tam pilnībā piekrītu. Sākot no mazotnes, bērnam grāmatu veikali pamazām kļūst par ieradumu veikaliem, par vietu, kur viņš jūtas labi. Vispirms tie ir tikai attēli, pēc tam jau mazais cilvēks sāk ielasīties. Ar bibliotēkām ir līdzīgi.

Ja paši vecāki sēž telefonā vai nemitīgi skatās televīziju un prasa bērnam, kāpēc viņš nelasa, tad tas neiedarbojas. Pašiem jārāda labs paraugs! Gribu uzsvērt arī sarunas nozīmi. Kad bērni atgriežas no pārgājiena, no klases vakara, no tikšanās ar draugiem, nevajag izprašņāt, bet iesaistīt sarunā, aicināt bērnu formulēt emocijas, pastāstīt, ko ir redzējis. Klasē ir daudz bērnu, un stundās visi netiek pie vārda, tāpēc nepārvērtējama loma ir ģimenei. Kā citādi var attīstīt valodu, ja ne runājot? Ja ģimenē apmierinās ar īsām atbildēm “labi, forši, normāli”, tas kļūst par nelāgu ieradumu.

Vienkāršs secinājums – labai lasītprasmei vajag visu iesaistīto pušu saskanīgu kopdarbu.

Protams. Lasīšanas stratēģijas, paņēmieni vispirms ir latviešu valodas skolotāju uzdevums. Viņiem ir jāieliek pamats, bet, lai tas nostiprinātos, vajag gan ģimenes, gan visu pārējo mācību priekšmetu skolotāju atbalstu. Piemēram, vēsturē lasot kādu tekstu, skolotājs var rosināt to vizualizēt, domāt par cēloņsakarību ķēdi, strādāt ar atcerēšanās paņēmieniem, lai skolēni labāk iegaumētu pamatterminus. Jebkura mācību priekšmeta skolotājs ir arī valodas skolotājs! Ja valodas skolotāju ieliktos pamatus nelietos ikdienā citās jomās, tad ar latviešu valodas stundām vien būs par maz.

Uz augšu