75 gadus, kopš Jevgeņijs Kovaļevs pusaudža vecumā pabija Aušvicas koncentrācijas nometnē, viņš dzīvo ar sāpīgām atmiņām, tajā pašā laikā nepārstājot brīnīties, ka vispār palicis dzīvs, vēsta aģentūra AP.
“Atcerēties to visu man vienmēr ir bijis kā spīdzināšana, vai spējat to iedomāties? Es brīnos, kā vispār spēju to laiku pārdzīvot,” stāsta pensionētais rūpnīcas strādnieks Kovaļevs, kuram šobrīd ir 92 gadi.
27.janvārī aprit 75 gadi kopš Aušvicas-Birkenavas nāves nometnes ieslodzīto atbrīvošanas.
“Mēs dzīvojām mirklim. Mēs necerējām, ka paliksim dzīvi,” norāda Kovaļevs.
Kovaļeva murgs nacistiskās Vācijas nāves nometņu sistēmā sākās 1943.gadā, kad viņu aizturēja tobrīd Vācijas okupētajā Krievijas rietumu pilsētā Smoļenskā.
Aresta brīdī Kovaļevs bija 15 gadus vecs. Viņš tika aizturēts par palīdzēšanu pretošanās kustībai.
Galu galā Kovaļevs tika nosūtīts uz Aušvicas-Birkenavas nometni, kas atradās nacistiskās Vācijas okupētās Polijas teritorijā.
Aušvica-Birkenava bija viena no nometnēm, kas tika izveidota kā papildinājums sākotnējai Aušivicas nometnei. Aušvica-Birkenava bija tā dēvētā nāves nometne, kur holokausta laikā gāzes kamerās tika iznīcināti ieslodzītie.
Vieni no pirmajiem, kas šajās gāzes kamerās zaudēja dzīvību, bija karagūstekņi no Padomju Savienības.
Tiek uzskatīts, ka Aušvicas kompleksā kopumā tika nogalināts aptuveni 1,1 miljons cilvēku, lielākoties ebreji no visas Eiropas. Precīzs nometnē nogalināto skaits nav zināms.
Kovaļevs stāsta par gūstekņu pilnajiem vilcieniem, kas regulāri piestāja Birkenavas stacijā.
“Tie [vilcienos atvestie] cilvēki bija civilpersonas, neviens no viņiem nenojauta, ka viņi tiks sadedzināti. Viņi devās uz attīrīšanas procedūru, viņi devās mazgāties, viņus ieslēdza un palaida [smacējošo gāzi] “Zyklon B”. Piecās līdz septiņās minūtēs viņi visi bija miruši,” norāda nāves nometnē pabijušais.
Nogalināto cilvēku mirstīgās atliekas tika dedzinātas šim nolūkam uzbūvētā krematorijā.
Tā darbojās visu diennakti. “Dūmi cēlās dienu un nakti, bet smaka bija briesmīga,” atceras Kovaļevs.
Kādā brīdī Kovaļevs un visi pārējie pusaudži tika nogādāti citā Aušvicas apakšnometnē, kurā iepriekš tika turēti čigāni.
“Mēs atvērām vienu no barakām, un tā bija pilna ar drēbēm. Tas bija šausmīgi. Viņi iznīcināja cilvēkus, bet drēbes atstāja,” norāda Kovaļevs.
1944.gadā Kovaļevs un citi gados jaunākie Aušvicas iemītnieki tika nosūtīti uz Čehoslovākiju piespiedu darbā radio nometnē.
Aušvicas nometne tika atbrīvota 1945.gada 27.janvārī, savukārt Kovaļevs Čehoslovākijas rūpnīcā tika nodarbināts līdz pat 1945.gada aprīlim.
Pēc Otrā pasaules kara beigām viņš pievienojās padomju armijai, bet vēlāk sāka strādāt automašīnu detaļu rūpnīcā. Tur viņš nostrādāja līdz pat 1990.gadam, kad devās pensijā.
Viņš joprojām nespēj aptvert to, kas ar viņu notika jaunībā.
“Tā [izdzīvošana] bija tikai apstākļu sakritība. Mēs neviens necerējām, ka izdzīvosim. Nevienam nebija absolūti nekādas cerības,” bilst Kovaļevs.