Sadarbībā ar projektu Latvijas pilskalni turpinām aplūkot brīvdienu maršrutus pa Latvijas senvietām, kas aizsākās ar Tukuma apkārtnes apceļošanu. Šoreiz dosimies Zemgales virzienā.
Mūsu ceļš ved uz Irlavu, kur aiz Irlavas vidusskolas atrodas Abavas buks jeb Abavas āzis. Ar šo akmeni saistītas teikas un to atstāsti publicēti jau kopš 19. gs. beigām. Pēc nenoteiktām ziņām akmens, Abavu taisnojot, esot saspridzināts, pēc citām — esot vesels un atrodoties upē pretim Irlavas vidusskolai. Pēc lielākām lietavām, kad Abavas ūdens uzplūdis, akmens atrodoties zem ūdens līmeņa un var būt grūti saskatāms.
Saskaņā ar teikām zem akmens Pērkons esot paslēpis zeltu, sudrabu un citas bagātības, kas iepriekš piederējušas latviešu tautai, kura nav zinājusi to patieso vērtību.
Akmens atrodas ap 100 m uz leju no Peņķu Veselības avota.
Par Peņķu Veselības avotu ir vairākas norādes dažādās Irlavas vietās. Taciņa uz avotu ir iestaigāta, iezīmēta un izpļauta, avotam var pieiet no divām pusēm: no Irlavas centra puses un no Irlavas vidusskolas puses pa laipu pār Abavu. Tam blakus ir informatīva norāde.
Stāstījums par pašu avotu gan ir diezgan intriģējošs:
„Pie Peņķiem ir tāds kalniņš un tā vidū avots. Kad gāju skolā, tad teica, ka tas ūdens esot veselīgs. Teica, ka pie Peņķiem esot aprakti zviedru kareivji un tur avotiņā no ūdens nākot ārā mazi kauliņi. Tādi balti gabaliņi tur burbuļoja.” (Latvijas Folkloras krātuve 1835, 6186. Folkloras institūta zin. eksp. Tk. apr. 1948. Uzr. A. Ancelāne, dzr. Tk. Irlava, tc. Katrīne Martmane, 74 g. v.)
Peņķu Veselības avots ir kāpjošais avots ar dzidru ūdeni un lielu dzelzs saturu. Avotā izgulsnējas kaļķieži un dzelzs sāļi. Avots tā iztekas vietā veido nelielu dīķīti un tad kā strautiņš notek uz Abavu. Avota iztekas vietā ir tāds kā neliels kalniņš, kas jau agrākos laikos ir ticis rakts. Pie avota ved kāpnītes, un tas ir cilvēku bieži apmeklēts. Ūdens ticis un tiek lietots dziedniecībā. Vietējie iedzīvotāji gan stāsta, ka avota ūdens neesot īpaši garšīgs.
No Irlavas dodamies uz Veckuipju pilskalnu, kas taisnā līnijā atrodas apmēram septiņu kilometru attālumā. Veckuipju pilskalns (arī Kuipju kalns) ir noaudzis ar mežu, bez īpašām pilskalna pazīmēm, tomēr labi saskatāms.
Kalns, kara laikā rokot tranšejas, ir bojāts, bet tā ziemeļu puses nogāze izpostīta ar senām grantsbedrēm, kas kalnu padara vēl stāvāku. E. Šmits 1900. gadā par kalnu raksta, ka uz tā atrastas bronzas lietas un kauli – ap 1850. gadu atrasts mazs cērtamais akmens cirvītis, turpat atrasta arī spoža bronzas monēta vara pieckapeikas lielumā, kura bijusi ar savdabīgām zīmēm. Pētertāles pamatskolas skolotājs T. Gertners ziņojis, ka 1840.-1850.g. toreizējie „Veckuipju” māju īpašnieki Bergmani, rokot pilskalnā granti, atraduši vairākus akmens cirvjus un rotaslietas, kas vēlāk pazudušas. Purviņā pie kalna nogāzes atrasti vairāki resni ozola bluķu gali, kas, domājams, bijušas atliekas no agrākā ozola sētas nocietinājuma. Savukārt, arheologs P. Stepiņš 1941. gadā mēģinājis kalnā atrast mītņu slāni, taču to nav konstatējis un atzinis to par mākslīgi darinātu kalnu.
Apmēram 5 km attālumā no Veckuipju pilskalna pie Struteles atrodas Dievu kalns, kas ir labi saskatāms no Struteles muižas puses. Pa ceļam uz Dievu kalnu ieteicams izstaigāt ainaviskos Viesatas upes lokus un apskatīt Spuņņu akmeni.
Dieva kalns ir plašs un augsts reljefa izcēlums jeb masīvs, kas stāvāks pret Struteli, pret citām pusēm tas nolaidenāks. Nekādi ar iespējamo svētvietu saistīti kalna reljefa pārveidojumi nav konstatēti. Tā virsotnē, augstākajā vietā ir triangulācijas torņa paliekas zemes aprakuma veidā, bet kalna A pakājē, respektīvi, pakājē pret Struteli ir daudzas II Pasaules kara bunkuru un ierakumu bedres. Viss kalns apaudzis ar jauktu koku mežu, kam biezs pamežs. Dieva kalna malā tuvāk lielceļam aug lielas lapegles, kas droši vien saistāmas ar Struteles muižas kādreizējiem apstādījumiem. Agrākos laikos, paplašinot lielceļu Dievu kalna pakājē, nekādas arheoloģiskās liecības neesot atrastas. Par kalna sakrālo nozīmi liecina vien nosaukums.
Arī papētot kalna 3D modeli, nekādas īpašas pazīmes nav pamanāmas.
No Dievu kalna dodamies uz Jaunpils pusi, kur noslēgsies mūsu šodienas ceļojums, taču pirms tam paciemosimies vairākās interesantās vietās Jaunpils apkārtnē.
Netālu no Jaunpils ir labiekārtota Jaunpils Kartavkalna (Karātavkalna) dabas taka. Ir stāvlaukums ar informācijas stendu, izbūvēti celiņi un soliņi. Blakus Kartavkalnam esošā paugura virsotnē izbūvēta koka pils bērniem.
Pilskalnu pētnieks A.Bīlensteins šo pilskalnu apmeklējis jau 1868. gadā. Savos pierakstos viņš gan atturas no kaut kādiem slēdzieniem par šī pilskalna varbūtējo vēsturisko nozīmi. Savukārt 20. gs. pirmajā pusē cits pilskalnu apsekotājs – E.Brastiņš izsaka versiju, ka te varētu būt izvietota Rīmju hronikā minētā Babotes pils:
„Babote ir pils vārds. To kādreiz rijis uguns sārts. Pie tās vaļņa kaujā asins lējās, Mežs un lauks visapkārt jautri smējās.”
Šai pilsvietai ar „valni’ jeb uzbedumu jāatrodas pēc hronista ziņām ceļā no Dobeles uz Kuldīgu. Šai ceļā vai ceļa tuvumā nav neviena cita pilskalna it sevišķi vēl tāda, kuram būtu bijis „Valnis”, kā tikai Kartavu kalns. Bīlenšteins attiecībā uz Babotes pils vietu izteic hipotēzi, ka tā varētu būt „Cepures kalns’ pie Slagunes Cibēnu mājām. Minētā vieta pārbaudot izrādījās vienkāršs dabīgs uzkalns bez uzbeduma un citām kādām pilsvietas pazīmēm.
Par Kartavkalnu daudz teiku pierakstīts. Tās vēsta, ka senos laikos pilskalnā stalta pils bijusi, bet, vācu laikiem sākoties, zemē nogrimusi. Tiem, kuri klausoties koku šalkoņā, kas pār pilskalnu savus zarus pletuši, varot sadzirdēt senā virsaiša vārdu čukstam. To vārdu gan neviens līdzi nespējot izrunāt. Kaut kad koks šo vārdu šalkšot īpaši skaļi un tad virsaitis atkal savā pilī atgriezīšoties un apkārtējai zemei laimi nesīšot…
Netālu no Kartavkalna atrodas Jaunpils Jāņa kalns. Jāņa kalna nozīme neskaidra, tomēr nosaukums un tuvums pilskalnam varētu liecināt par vietas kādreizējo sakrālo nozīmi. Jāņa kalns ir ainavisks, labi norobežots, ieapaļš izcēlums ar pastāvām malām tīrumu vidū, kura caurmērs ir ap 40 m, augstums virs tuvākās apkārtnes ap 3 m, bet atkāpjoties izcēluma augstums pieaug līdz 5–6 m. Tā malās ir aizauguši II Pasaules kara ierakumi. Apkārt kalnam ir tīrums, kas pret izcēlumu veido ap metru augstu aparu. Kalna Z pusē tā pakājē un nogāzē atrodas lieli akmeņi, daļa no tiem pāršķelti. Jāņa kalns apaudzis ar vecām priedēm, no kurām dažas nolūzušas. Tuvu kalnam atrodas Sparvu kapsēta, kas 19. gs. tekstos norādīta kā pilskalnam atbilstoša svētvieta.
Dodamies no Jāņa kalna Bikstu virzienā. Pusceļā kreisajā pusē pļavā ieraugāma Vērpju goba. Tā ir klajā vietā augošs koks. Senāk pie tās atrastas ogles un nelieli akmeņi, kas gan visticamāk novākti no apkārt esošiem laukiem. Gobas apkārtmērs 3,87 m, kas liecina , ka tās vecums aptuveni 200 gadi. Iespējams, ka tā ir atvase no kādas šeit pat augušas vecākas gobas. Pēc nostāstiem tā ir sena kulta vieta. Goba saukta par upurgobu.
Pie Vērpju Upurgobas šo ceļojumu beidzam. Iespējams, ka Kartavkalnu apmeklējumu labāk ieplānot kā pēdējo un izbaudīt nelielu pikniku labiekārtotā vietā blakus pilskalnam un pārdomāt dienas laikā gūtos iespaidus. Daudzas no apmeklētajām vietām mūsdienās ir tikai vietas ar plāksnīti, norādi (biežāk gan bez tā visa), taču senatnē, iespējams, šajās vietās norisinājušies traģiski notikumi. To vienmēr der atcerēties, apmeklējot vietas, ko aprakstos dēvē par senvietām vai kulta vietām, un … atbilstoši izturēties.
Raksts tapis sadarbībā ar projektu "Latvijas pilskalni" Teksta autors Gatis Kalniņš.