Vai pasaules valdības pēc krīzes atteiksies no savām jaunajām pilnvarām?

FOTO: SIPA/Scanpix

Pandēmijas veiksmīgai apkarošanai ir nepieciešama “liela” valdība, tomēr ne mazāk svarīgi ir tas, lai pēc epidēmijas beigām valdības loma attiecīgi arī samazinātos. Covid-19 pandēmija ir vien dažu nedēļu laikā līdz nepazīšanai mainījusi Rietumu demokrātijas - valstis ir likušas cilvēkiem palikt mājās un apturējušas daudzu uzņēmumu darbību, tajā pašā laikā apsolot triljonos eiro mērāmus ekonomikas atbalsta pasākumus. Pašreizējā situācija ir uzskatāma par lielāko valsts varas paplašināšanos kopš Otrā pasaules kara, vēsta izdevums “The Economist”. 

Pandēmijas apstākļos sagrūst viens tabu pēc otra – ne tikai attiecībā uz soda naudām vai pat cietumsodiem ncilvēkiem par atrašanos ārpus mājām, bet arī attiecībā uz valstu lomu un iejaukšanos ekonomikā. 

ASV ir apstiprinājušas ekonomikas stimulēšanas plānu gandrīz divu triljonu dolāru vērtībā jeb 10% apmērā no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) - šā plāna apmērs ir divreiz lielāks par atbalsta pasākumiem, ko ASV solīja 2007. līdz 2009. gada globālās finanšu krīzes laikā. 

Tikmēr valstu piedāvātās kredītu garantijas vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Lielbritānijā vai Francijā, veido pat 15% no IKP. Ekonomikā aktīvi iesaistās arī valstu centrālās bankas, kas kopā ar valdībām cenšas vismaz uz laiku “aizliegt” uzņēmumu bankrotu.

Tai sabiedrības daļai, kas uzskata, ka ekonomikai ir jābūt atvērtai, bet valdības lomai tās procesos - ierobežotai, Covid-19 pandēmija rada būtiskas problēmas. Valstij krīzes situācijas ir jārīkojas izlēmīgi, tomēr, kā liecina vēsturiskā pieredze, valstis pēc krīžu beigām ne vienmēr pilnībā atsakās no krīzes laikā paplašinātajām pilnvarām un varas. Pašreizējā situācijā tas attiecas ne tikai uz ekonomiku, bet arī uz sabiedrības novērošanu un uzraudzību. 

Tā nav nejaušība, ka krīzes laikā valdības loma pieaug. Valstu valdības var padoties pandēmijas priekšā, tomēr tām ir arī pa spēkam ātri mobilizēt plašus resursus. Šobrīd šie resursi ir ļoti būtiski, lai nodrošinātu sabiedrības izolēšanos un uzņēmējdarbības aktivitātes ierobežošanu, lai tādējādi apturētu vīrusa izplatību. 

Tikai valdībām ir pa spēkam palīdzēt mazināt ierobežojumu radītā un neizbēgamā ekonomikas krituma negatīvo ietekmi.

Sagaidāms, ka, piemēram, ASV un eirozonas ekonomika Covid-19 krīzes dēļ samazināsies par 5-10%, varbūt pat vairāk. 

21

GALERIJA: Dzīve Covid-19 karantīnā: uz balkoniem, logiem un namu jumtiem 

Galvenais iemesls, kāpēc valdības loma pašreizējā krīzē ir tik ļoti pastiprinājusies, ir tas, ka Covid-19 izplatās ļoti strauji. Aptuveni četru mēnešu laikā vīruss no Ķīnas pilsētas Uhaņas ir izplatījies teju visās pasaules valstīs. Daudzas pasaules valstis bažījas par Itālijas vai Spānijas piemēra atkārtošanos, kad vīrusa straujā izplatība rada ievērojamu pārslodzi veselības aprūpes sistēmām. 

Bailes ir vēl viens iemesls būtiskām valsts lomas izmaiņām. Kad Lielbritānijas valdība epidēmijas sākumā mēģināja ierobežot valsts iejaukšanos, daudzi tai pārmeta vilcināšanos un problēmas ignorēšanu. Tikmēr, piemēram, Francija paplašināja valdības pilnvaras, kas ļauj valstij ne tikai uzraudzīt cilvēku pārvietošanos, bet arī fiksēt cenas pirmās nepieciešamības precēm vai piespiest uzņēmumus nepieciešamības gadījumā pārorientēt ražošanu uz produktiem, kam var būt svarīga loma epidēmijas apturēšanā. 

Lielākajā daļā pasaules valstu valdību reakcija uz Covid-19 pandēmiju ietver gan dažādus piespiedu pasākumus un ierobežojumus, gan ekonomikas stimulēšanu. Pandēmijai turpinoties, valstis arvien aktīvāk var izvēlēties izmantot savu varu, lai uzraudzītu un kontrolētu sabiedrību, tādējādi pārkāpjot cilvēku tiesības uz privātumu. 

GALERIJA: Covid-19: pasaule pirms un pēc 

Plašā un straujā valsts varas paplašināšanās ir notikusi faktiski bez jebkādām debatēm. Daļa sevi mierinās ar domu, ka šī ir pagaidu situācija, kas spēkā uz Covid-19 krīzes laiku, un ka tam nebūs paliekošu seku pēc pandēmijas beigām - līdzīgi kā tas bija pēc spāņu gripas epidēmijas pirms simts gadiem. Tomēr, ņemot vērā valstu spertos atbildes soļus, Covid-19 būtu vairāk pielīdzināma nevis slimības epidēmijai, bet karam vai Lielajai depresijai. 

21

Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka valdības aparāta un atbildības loku palielināšanās nozīmē, ka šo plašāko pienākumu pildīšanai valstij būs nepieciešami papildu finanšu līdzekļi, kas savukārt var nozīmēt lielākus nodokļus iedzīvotājiem. Kā liecina vēsture, daudzas izmaiņas valsts pārvaldes mehānismos ir radušās tieši konfliktu vai krīžu rezultātā. 

Daļa no Covid-19 rezultātā veiktajām izmaiņām būtu ļoti vēlama; piemēram, lai sagatavotos nākotnes pandēmijām, valstīm ir jāpalielina investīcijas to veselības aprūpes sistēmās. 

Citu izmaiņu nepieciešamība varētu nebūt tik nepārprotama, un tas var nozīmēt arī situāciju, ka pēc krīzes beigām valstis var izvēlēties paturēt spēkā atsevišķus krīzes laikā ieviestos pasākumus. 

GALERIJA: Covid-19: kad pasaule paliek uz pauzes 

Bažas rada arī sliktu piemēru izplatīšanās risks, valstīm Covid-19 krīzes rezultātā sākot arvien vairāk ķerties pie autoritārām metodēm. 

Uzņēmēji un politiķi daudzviet ir zaudējuši uzticību līdzšinējiem preču piegādes tīkliem, ņemot vērā krīzes dēļ vairāku valstu noteiktos eksporta ierobežojumus. No šādas uzticības zaudēšanas nav tāls ceļš līdz ilgtermiņa valsts kontrolei pār ekonomiku. 

Globālās tirdzniecības perspektīvas Covid-19 krīzes kontekstā jau tā ir drūmas, un savstarpējās uzticības zudums tās var vēl vairāk pasliktināt. Valsts lomas pastiprināšanās ilgtermiņā var novest pie būtiskas valstu parādsaistību palielināšanās, tādējādi veicinot kapitālisma dinamikas samazināšanos. 

Tā gan nav lielākā problēma. Lielākie riski slēpjas varas ļaunprātīgā izmantošanā un šādas rīcības draudiem brīvībai. Atsevišķās valstīs, piemēram, Ungārijā, jau šobrīd ir vērojami pastāvošās varas centieni pandēmijas aizsegā nostiprināt savas pozīcijas. 

Ļoti nopietnas bažas rada arī plašas sabiedrības novērošanas draudi. Šādas informācijas vākšana un apstrāde tikai pieņemsies spēkā, jo, novērojot un kontrolējot sabiedrību, valdībām ir lielākas iespējas apturēt epidēmiju, tomēr tas arī rada situāciju, kad valsts rīcībā nonāk pārāk daudz pilsoņu privātas informācijas, piemēram, dati par cilvēka veselības stāvokli. 

Kārdinājums turpināt sabiedrības “izspiegošanu” arī pēc pandēmijas beigām varētu būt visai liels, līdzīgi kā gadījumā, kad pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem ASV tika ieviesti plaši terorisma apkarošanas likumi. Sabiedrības novērošana pēc pandēmijas varētu sākties, piemēram, ar tuberkulozes slimnieku vai narkotiku tirgotāju pastiprinātu vērošanu. Tomēr nav zināms, ar ko tas viss varētu beigties. 

Sabiedrības novērošanai var būt nozīmīga loma Covid-19 krīzes izbeigšanā, tomēr galvenais mehānisms pret valsts lomas nekontrolētu pieaugumu pēc krīzes beigām būs paši pilsoņi. Viņi nedrīkst aizmirst, ka pandēmijas laiku valdība nav piemērota normāliem laikiem. 

21
Uz augšu
Back