Gadījumā, ja ierobežojošie pasākumi Covid-19 apkarošanai turpināsies visa šā gada ietvaros, Turcijas ekonomika varētu sarukt par aptuveni 40%, raidījuma «Pasaule kabatā» intervijā pauda Stambulā dzīvojošā starptautiskās drošības un Tuvo Austrumu pētniece Elizabete Auniņa. Viņa atsaucās uz Ekonomikas politikas pētījumu centra (TEPAV) Ankarā pausto viedokli. Turklāt Turcija krīzes pārvarēšanai vēl neesot pat tuvu.

Vai vari ieskicēt mūsu lasītājiem – kā izskatās Turcijā ar Covid-19 apkarošanu? Vai, tavuprāt, šī apkarošana ir bijusi veiksmīga, un kādi tad pagaidām ir  aizsargpasākumi?

Kopumā mums jāskatās uz Turciju kā uz lielu valsti. Visvairāk Covid-19 gadījumu ir novērojami Stambulā, kas ir Turcijas lielākā pilsēta, tomēr šobrīd visās Turcijas provincēs ir vairāki saslimušie. Konkrēti šobrīd runājam par aptuveni 70 000 saslimšanas gadījumu un mazliet virs 1200 nāves gadījumiem.

Kopumā jāsaka, ka diezgan ātri tika izrādīta iniciatīva no Turcijas valdības puses. Vēl pirms parādījās oficiāli saslimšanas gadījumi, tika slēgtas izglītības iestādes (kas notiek arī daudz kur citur Eiropas valstīs un pasaulē). Tālāk tam pievienojās arī citur redzētie ierobežojumi – slēgtas kafejnīcas, pulcēšanās vietas un tamlīdzīgi. Taču tālākā attīstība Covid-19 ietekmes mazināšanā vai ierobežošanā ir mazliet piebremzējusies, un šie ierobežojumi ir bijuši diezgan saraustīti. Pagājušajās brīvdienās iekšlietu ministrs 22:00 vakarā izziņoja, ka no plkst. 00:00 tiks ieviesta pilna karantīna uz 48 stundām. Tā tika ieviesta 31 Turcijas lielākajā pilsētā (tajā skaitā Stambulā). Pāris minūtēs pēc ierobežojumu izziņošanas ielās izgāja tuvu pie pusmiljona iedzīvotāju. Viņi visi panikā skrēja uz vietējiem pārtikas veikaliem. Daudzi arī uzskatīja, ka šīs 48 stundas varētu tikt pagarinātas. Nebija arī skaidri izziņots, kas šo 48 stundu laikā notiks ar pārtikas veikaliem un pieeju jebkam.

FOTO: AFP / Scanpix

Tāpat arī darbdienās iziet ārpus mājas nav atļauts cilvēkiem vecumā zem 20 gadiem un cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem. Neskatoties uz to, turpinās cilvēku došanās uz darbu. Aptuveni 2 miljoni Stambulas iedzīvotāju katru dienu izmanto sabiedrisko transportu, lai brauktu uz savām darbavietām. Tas ir milzīgs cilvēku skaits, kas turpina pārvietoties.

Kaut arī valdība mēģina ierobežot saslimšanas izplatīšanos, arī prezidents Erdogans ir ziņojis, ka viņš tomēr nevēlas apstādināt valsts ekonomiku, kamēr tā atkopjas no recesijas.

Tātad – ir jāturpina strādāt, neskatoties uz to, ka vienlaikus mēģinām ierobežot slimības izplatīšanos. Tātad atbildes reakcija no valdības puses kopš pirmajiem ierobežojumiem ir bijusi diezgan neskaidra, un daudziem nav bijis īsti saprotams, kāds ir kopējais plāns.

Tu arī esi minējusi savā rakstā portālā LSM.lv, ka Erdogans esot bijis pat tāds nedaudz pasīvs. Tam par pamatu esot fakts, ka valsts jau no 2018. gada saskaras ar ekonomiskām problēmām un izaicinājumiem valūtas tirgos. Ar kādiem? Domāju, ka daudziem lasītājiem tas varētu nebūt skaidrs.

2018. gadā Turcijas nacionālā valūta – turku lira kritās par aptuveni 40% pret ASV dolāru. Tas ir milzīgs satricinājums, un kopš tā laika valdība ir uzsvērusi, ka Turcija atkopjas, taču šis atkopšanās process ir bijis diezgan lēns – galvenokārt tādēļ, ka ir notikuši daudzi ārpolitiskie satricinājumi (tajā skaitā arī problēmas ar dažām sabiedrotajām valstīm – t.sk. ASV). Kaut arī ir iepludināta nauda no tādiem sabiedrotajiem kā Katara, vēl arvien ir milzīgs bezdarbs – aptuveni 14% un augoša recesija. Tas norāda, ka Turcijai šobrīd nav līdzekļu, ar kuriem palīdzēt saviem iedzīvotājiem, kas palikuši bez darba vai piespiedu kārtā tikuši aizsūtīti bezalgas atvaļinājumā.

Vai Turcijas ekonomika vispār var izturēt Covid-19 radītos izaicinājumus? Cik sapratu no tava raksta, valdība ir izziņojusi atbalsta pasākumus gan konglomerātiem, gan arī trūcīgajām sabiedrības daļām. Vai tādā gadījumā Covid-19 nevarētu Turcijas ekonomisko sistēmu nobrucināt vēl vairāk?

Marta sākumā, kad Covid-19 parādījās, izplatījās un bija saprotams, ka situācija ir patiešām nopietna, Turcijas valdība paziņoja, ka ir izveidojusi 15,4 miljardu ASV dolāru fondu, lai palīdzētu valsts ekonomikai grūtajā situācijā. Pašā sākumā fonds izpelnījās sabiedrības kritiku, jo tika uzsvērts, ka palīdzība lielākoties tiek sniegta lielajām industrijām un bez atbalsta paliek vienkāršie iedzīvotāji. Turcijā jau pirms vīrusa krīzes sākuma bija aptuveni 4,5 miljoni bezdarbnieku, un tagad tiem pievienojušies vēl 3 miljoni bezdarbnieku. Turklāt tie ir tikai oficiālie skaitļi.

Domājams, ka vairāk nekā 30% no Turcijas darba tirgus ir neformāls (saņem aplokšņu algas) – tie ir dažādi ielu tirgotāji, skaistumkopšanas industrijas darbinieki, TV sfērā strādājošie un tā tālāk. Visi šie cilvēki var nebūt ieskaitīti šajā kopējā oficiālajā bezdarbnieku skaitā.

Šajā skaitā nav ietverti arī tie, kas tagad ir devušies bezalgas atvaļinājumā. Kopējais bezdarbnieku skaits varētu būt aptuveni 10 miljoni Turcijas iedzīvotāju, kuriem ir nepieciešama valdības palīdzība. Tas ir milzīgs skaits!

Pēc atbalsta fonda izveides prezidents Erdogans ir ierosinājis arī papildu ziedošanas kampaņu ar aicinājumu valsts iedzīvotājiem ziedot valsts kasei, lai atbalstītu tos, kurus šī krīze ekonomiski ir skārusi vissmagāk. Viņš pats šim projektam ir ziedojis septiņas savas mēnešalgas.

Kopumā man nav īsti skaidrs, kā Turcijas valdība varētu turpināt atbalstīt savus iedzīvotājus bez ārējas palīdzības. Vienlaikus Erdogans ir atkārtoti izteicies, ka Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) palīdzību viņš lūgt negrasās. Tas ir kaut kas, ko viņš ir atkārtojis jau vairāku gadu garumā un pie tā grasās pieturēties arī šoreiz.

Tavuprāt tad Turcija agri vai vēlu būs spiesta vērsties pie ārvalstīm un prasīt palīdzību? No tā viņi neizbēgs, vai ne?

Domāju, ka ilgtermiņā tas būtu pat nepieciešams solis. Jautājums, protams, ir, vai tas patiešām tiks darīts.

Ja Erdogans vērstos pie SVF, kādi varētu būt tā nosacījumi Turcijas ekonomikai?

Labs jautājums. Par to varbūt tik daudz nemācēšu pastāstīt, bet šobrīd esmu sapratusi, ka SVF nosacījumi citu valstu gadījumā Covid-19 kontekstā ir bijuši relaksētāki. Tomēr man šobrīd būtu grūti teikt, kādi konkrēti tie varētu būt.

Kā ar Erdogana popularitāti? Vai Covid-19 krīze var atspēlēties uz viņa politiskajām pozīcijām negatīvi? Vai varam sagaidīt vēl lielāku politisko rīvēšanos, kā, piemēram, varējām redzēt 2016. gada apvērsuma mēģinājumā?

Apvērsuma mēģinājums vairāk nebija tāds saspīlējums tieši iekšpolitiskajā sfērā, bet tas varbūt ir cits temats. Mēs vairumā pasaules valstu redzam, ka valdību popularitāte pieaug, un Erdogana valdība nav izņēmums. Tātad – popularitāte aug, un viņa valdības darbs šobrīd tiek vērtēts vairāk pozitīvi nekā negatīvi. Īpaši šajā valdībā ir jāizceļ arī veselības ministrs Faretins Kodža, kurš arī nāk no Erdogana partijas. Atbalsts viņam kā medicīnas doktoram ir ļoti augsts, un cilvēki uzticas viņa vēstījumiem.

FOTO: Reuters / Scanpix

Tajā pašā laikā, 2023. gadā Turcijā būs vēlēšanas (tai skaitā prezidenta vēlēšanas), un, garākā griezumā skatoties, trīs lielākajās Turcijas pilsētās – Stambulā, Ankarā un Izmirā ir tikuši ievēlēti opozīcijas partijas mēri. Viņi arī labi spēlē opozicionāru lomu, un, ja krīze ievilksies, neskatoties uz augsto popularitāti, varbūt varam paredzēt, ka kopumā cilvēku uzticība valdībai varētu arī sarukt. Tas ir tas, par ko viņš (Erdogans), visticamāk, šobrīd uztraucas ilgtermiņa griezumā. Tomēr šajā brīdī mēs varam runāt par popularitātes pieaugumu.

Tad sanāk, ka Erdoganam nebūtu arī nepieciešamības vairāk demokratizēties? Viņš varētu viegli saglabāt savas pozīcijas kā nosacīts autoritārs līderis?

Erdogans ir Turcijas sabiedrības ievēlēts prezidents. Lielākais spiediens pagaidām ir tieši ekonomiskais, jo cita veida sociālas problēmas cilvēku prātos pagaidām nav pašas svarīgākās. Ekonomika arī pagaidām ir visvairāk cietusi Covid-19 krīzes ietvaros un ir valdības prioritāšu augšgalā.

Neilgi pirms Covid-19 krīzes sākuma Turcija bija nonākusi pasaules uzmanības lokā saistībā ar tās lēmumu bēgļiem atvērt robežas uz Eiropu. Rezultātā šie bēgļi lielā daudzumā bija salasījušies pie Turcijas-Grieķijas robežas, lai dotos pāri jūrai. Vai, tavuprāt, Turcijas valdība spēs novērst Covid-19 izplatību vietās, kur ir liela bēgļu koncentrācija?

Uz Turcijas-Grieķijas robežas tik lielā koncentrācijā bēgļi vairs neatrodas. Marta sākumā tika izziņots, ka Turcijas valdība ir iesaistījusies situācijas risināšanā. Kopumā gan redzam, ka Turcijā pagaidām atrodas 3,7 miljoni oficiāli reģistrētu Sīrijas bēgļu. Šeit gan atrodas arī citu valstu migranti un bēgļi. Reģistrētajiem un atzītajiem bēgļiem ir pieejama bezmaksas veselības aprūpe, kas šajā gadījumā tos vismaz «uz papīra» nekādā veidā neatšķir no Turcijas iedzīvotāja, kurš arī būtu saslimis ar Covid-19.

Kopumā gan jāsaka, ka saspīlējums Turcijas sabiedrībā saistībā ar bēgļiem eksistēja jau pirms šīs krīzes. Man šobrīd nav datu par saslimušo skaitu bēgļu vidū Turcijā, bet, ja to skaits pieaugtu, tad augtu arī saspīlējums sabiedrībā.

Ja cilvēki redzēs, ka valdībai ir daudz vairāk jātērē savus resursus arī bēgļiem, tad sabiedrība, visticamāk, vērsīsies pret to negatīvi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc bēgļu situācija netiek minēta valdības īstenotajā komunikācijā pret sabiedrību.

Kā ar Turcijas politiku kurdu jautājumā? Vai, tavuprāt, Covid-19 krīze varētu Ankaras agresīvo pieeju nedaudz nomierināt, vai arī tu neredzi šādu tendenci?

Šeit var runāt par kurdiem ārpolitikā, jo iekšpolitikā nav īsti nekas, ko šeit vajadzētu izcelt. Runājot par Sīriju, valdība ir paziņojusi par savas militārās klātbūtnes samazinājumu Idlibas provincē Ziemeļsīrijā. Idlibas robeža arī šobrīd ir slēgta, un bēgļi no šīs zonas Turcijā ienākt nevar. Tomēr jebkurā gadījumā Turcija vēl arvien kurdu jautājumu uzskata par izaicinājumu nacionālajai drošībai. Sīrijā vēl arvien turpinās satricinājumi un sadursmes par spīti tam, ka Turcija un Krievija ir parakstījušas pamiera līgumu. Kopumā es neredzu, ka ilgtermiņā mēs varētu runāt par Turcijas atkāpšanos no Ziemeļsīrijas, ņemot vērā to, ka sabiedrības attieksme šajā jautājumā ir diezgan dalīta. To varētu uzskatīt par padošanos.

FOTO: AFP / Scanpix

Īstenībā Idlibas provinces bēgļu nometnēs jau arī diezgan paliels risks, ka Covid-19 varētu izplatīties, ne? Iespējams, arī tāpēc Turcija tos vairs nevēlas laist tālāk.

Tas ir vairāk globāls jautājums par Covid-19 izplatību bēgļu nometnēs, par ko ir runājusi arī Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). Bailes par to, kas notiktu tādā gadījumā, ir pamatotas. Tomēr Turcijas robeža ar Ziemeļsīriju ir bijusi slēgta arī pirms vīrusa izplatības. Es nedomāju, ka mēs varētu runāt par tās atvēršanu tad, ja šī krīze nebūtu sākusies. Visticamāk, tas nebūtu noticis.

Ņemot vērā, ka Erdogana partija ir saistīta ar Tuvajos Austrumos aktīvo Musulmaņu brālību, vai tu redzi arī kādas politiskā islāma iezīmes izvēlētajā Covid-19 apkarošanas pieejā? Kādas īsti varētu būt politiskā islāma pozīcijas Turcijā pēc šīs krīzes?

Erdogana partijai laikam labāk patiktu termins «musulmaņu demokrāti». Konkrēti laikam iekšpolitikā es nedomāju, ka mēs varam runāt par kaut ko īpašu. Ārpolitikā atkal jāuzsver, ka ārlietu ministrs ir izteicies, ka Turcija ir sniegusi palīdzību 34 pasaules valstīm. Šī palīdzība ir aprīkojuma piegāde – sejas maskas un tā tālāk. Starp šīm 34 valstīm ir gan NATO sabiedrotie (Lielbritānija, Itālija, Spānija), gan Balkānu valstis, kuras ietilpa kādreizējā Osmaņu impērijā, gan arī tādas valstis kā Izraēla, ar kuru Turcijai pēdējos gados ir bijušas diezgan mainīgas attiecības, gan arī Lībijas Vienotības valdība ar galvaspilsētu Tripolē. Tātad ārpolitiski šī palīdzība ir tikusi sniegta daudzām valstīm, kuras nav ideoloģiski draudzīgas (tajās pie varas nav politiskā islāma strāvojumi). Izskatās, ka Turcija drīzāk izmanto iespēju spodrināt savu tēlu.

Kādas tad varētu būt Turcijas galvenās mācības no šīs krīzes? Ko, tavuprāt, Turcija varētu mācīties visvairāk?

Par to ir pāragri runāt. Gan Norvēģija, gan Dānija, gan Vācija runā par to, ka tuvākajā laikā šie ierobežojumi varētu tikt mazināti. Tas, protams, nenozīmē, ka dzīve atgriezīsies normālās sliedēs, bet kaut kādu ierobežojumu relaksācija notiks. Tomēr Turcijas gadījumā es neredzu, ka mēs pagaidām būtu sasnieguši pat kādu vidējo punktu. Es jau teicu, ka pirms nedēļas, kad tika pasludināta 48 stundu karantīna, ielās izgāja aptuveni 400 000 iedzīvotāju, kas ir milzīgs skaitlis. Saprotot šīs slimības izplatīšanās gaitu, iespējams, ka tuvāko divu nedēļu laikā pat varētu redzēt pieaugumu no šiem ielās izgājušajiem cilvēkiem.

Tāpat katru dienu ir aptuveni 4000 papildus saslimušo. Šis skaitlis pagaidām nav mainījies un nekrītas.

Manuprāt, Turcijā pagaidām domā, kā konkrēti šo krīzi vajadzētu apkarot, nevis kādas mācības esam ieguvuši. Tās nāks periodā pēc tam, kad krīze sāks mazināties.

Ja es tev palūgtu ieskicēt aptuveno Turcijas tēlu vai seju pēc šīs krīzes - vai tu Turciju redzi vairāk atvērtu vai noslēgtu?

Konkrēti ekonomikas ietvaros runājot, Ekonomikas politikas pētījumu centrs (TEPAV) Ankarā ir norādījis: ja šie ierobežojošie pasākumi turpināsies visu gadu, tad Turcijas ekonomika saruks par aptuveni 40%.

Tas, protams, ir katastrofāli. Turcija pagaidām turpina spēlēt kārti, kuru tā ir spēlējusi arī pirms tam. Proti, tā ir humānā kārts – palīdzēšana draugiem, sabiedrotajiem un arī ienaidniekiem šajā situācijā. Mēs dzirdējām, ka starp valstīm, kurām Turcija ir sniegusi palīdzību, ir arī Armēnija. Tās valdība gan to vēlāk noliedza, taču Turcijas valdība to noliegusi nav. Šeit, protams, jāuzsver, ka Turcijai ar Armēniju nav diplomātisku attiecību. Šis norāda, ka viņi cenšas spodrināt savu tēlu pasaulē: pat ja mūsu attiecības ar atsevišķām valstīm nav labākās, ir krīze un esam gatavi palīdzēt. Tas varētu būt tas tēls, uz kuru viņi spēlē ārpolitiski.

FOTO: Reuters / Scanpix

Iekšpolitikā šajos jautājumos ir īstenībā diezgan liela valdības atvērtība. Es jūtos diezgan droša par skaitļiem un informāciju, ko publicē valdība. Ekonomiski, protams, situācija ir dramatiska, un ceru, ka valsts ekonomika atgūsies. Zaudējumi ražošanas un tūrisma nozarē ir milzīgi. Situācija ir diezgan katastrofāla, un es domāju, ka tā turpinās tāda būt.

Paldies par interviju!

Paldies!