Ārste no "Gaiļezera": tērpos varam izturēt 3-4 stundas. Nedrīkst ne ēst, ne apmeklēt tualeti. Ir jāiztur!

Viņas pieredze
Egoiste
CopyLinkedIn Draugiem X
Foto: Publicitātes foto

“Ejot pa tukšajiem koridoriem, ir neparasta, pat baisa sajūta – tur, kur parasti ir cilvēku plūsma un drūzma, šobrīd sajūta ir kā mirušo valstībā,” atmosfēru slimnīcā raksturo neiroloģe Dr. Rūta Ozoliņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas jeb “Gaiļezera” neiroloģijas un diagnostikas nodaļas vadītāja. Tieši "Gaiļezers" šobrīd ir centrālā COVID-19 ārstniecības iestāde.

Ikdienā Dr. Rūta Ozoliņa strādā neiroloģijas dienas stacionārā, taču COVID-19 straujā izplatība likusi pieņemt nebijušus izaicinājumus. Ierastās vides vietā ārste kopā ar kolēģiem sākusi darbu nodaļā, kur tiks stacionēti COVID-19 pozitīvi pacienti ar akūtām blakusslimībām vai hronisku slimību saasinājumiem.

"Mani neinteresē kas tu esi un kā tu te nonāci, bet mani interesē, vai tu stāvēsi ar mani ugunskura vidū un nebēgsi..." situāciju teju dzejas vārdiem ilustrē mediķe.

Aizsargtērpos varam izturēt 3-4 stundas. Notiek organisma atūdeņošanās...

Kā atklāj ārste, drošības pasākumi tiek veikti arī pašā nodaļā – ārsti un māsas tur uzturas tikai speciālos, blīvi noslēgtos aizsargtērpos. “Tajos varam izturēt apmēram 3–4 stundas, jo notiek strauja organisma atūdeņošanās jeb dehidratācija.

Atrodoties šajā nodaļā, nedrīkstam ne ēst, ne dzert, nedz arī apmeklēt tualeti – ir jāiztur.

"Strādājot ar Covid-19 pacientiem, neviens vairs palātā nedala darbus un nepēta, kas tu esi, ārsts vai sanitārs.

Ja esmu te ienākusi, man jāveic gan manas speciālista funkcijas, gan jāpabaro pacients vai jānomaina pampers,

lai pēc iespējas mazāk cilvēku iespējami īsāku laiku uzturētos palātā,” Dr. Rūta Ozoliņa atklāj mediķu ikdienas aizkulises, strādājot COVID-19 apkarošanas frontes pirmajās līnijās.

Foto: Publicitātes foto

No celtniecības plānu studēšanas līdz pasākumiem savai drošībai

Divdesmitajā martā slimnīcas administrācija ieveda personālu telpās, kurās ir jāorganizē šis darbs. "Es sāku ar celtniecības plāniem, lai saprastu katras palātas kvadrātmetrus, ventilācijas iekārtas, signalizācijas sistēmu. Esmu pateicīga jebkuram tehniskajam darbiniekam, kurš man palīdzēja ātri saprast visu nodaļas tehnisko pusi. Apzināmies, ka tā piemērota darbam 70. gados, kad slimnīca ir celta," par visa aizsākumu runā Rūta Ozoliņa. “Mūsu uzdevums ir maksimāli pasargāt pacientu un, strādājot ar šo bīstamo infekciju, īpaši domāt arī par medicīnas personāla drošību,” stāsta ārste. Šā iemesla dēļ jaunizveidotā nodaļa ir īpaši pielāgota – tajā  sadarbībā ar LMT uzstādītas novērošanas

kameras, kas savienotas ar monitoru māsu postenī, lai gan dienu, gan nakti varētu sekot palātā notiekošajam, kā arī iekšējā telefona līnija saziņai ar pacientu. 

Tāpat, lai maksimāli ierobežotu nepiederošu personu iekļūšanu nodaļā, uzstādīta piekļuves kontrole durvīm un citi risinājumi.

"Par pašu vīrusu trakākas var būt bailes par savu veselību. Tāpēc darbs tiek organizēts šādi  - gan audiāli, gan vizuāli, lai mazinātu risku un bailes no saslimšanas," uzsver ārste.

Foto: Publicitātes foto

Palīdz pacientu "paldies, dakter", bet mums jākļūst maziem...

"Es nevaru atbildēt ar vienu vārdu, kāpēc es šeit esmu. Tā nav tikai misija, un tas nav sentiments. Tā ir rīcība, darbība, kaut kāds kods tajos vārdos "paldies, dakter" ir iekodēts, lai dotu spēku mums iet pie nākamā," atzīst Rūta Ozoliņa. Viņa spēku smeļas dabā, svaigā gaisā, fiziskajās aktivitātēs un mūzikā. 

"Dzīvība ir visa mērs, un mēs sadegsim kā ogles, glābjot jūsu dzīvības..." piebilst ārste. 

"Katru dienu es lūdzu Dievu, lai dara mūs pazemīgus un pieticīgus, jo ceru, ka laimīgi un veseli mēs varam kļūt tajā dienā, kad esam sapratuši savu sirds vājumu, metuši pie malas lepnību un greznību. Tad varam cerēt uz palīdzību no augšas..." emocionāli savu sakāmo par ticību nobeidz ārste. "Lūdzu, lai dara mūs mazus, un kopā mēs varēsim izturēt šo pārbaudījumu..."

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu