Pasaule pēc vīrusa: Igaunijas tehnoloģijas būs liela iespēja (11)

Kāda ir pašreizējā situācija saistībā ar Covid-19 pandēmiju Igaunijā? Kāpēc, jūsuprāt, jums ir vislielākais saslimušo skaits no visām Baltijas valstīm?

Tad, kad vīruss atnāca pie mums, Igaunija pieļāva vairākas kļūdas, kuras pēc tam izraisīja plašu vīrusa izplatību. Tomēr es domāju, ka pagaidām esam daudz mierīgākā situācijā un šī izplatība samazinās. Pagaidām esam situācijā, kad valdībai būs jāizlemj, kad mazināt ierobežojošos pasākumus un sākt atvērt ekonomiku. Pastāv, protams, risks, ka brīdī, kad mēs šos ierobežojošos pasākumus mazināsim, vīruss atkal pieņemsies spēkā, tomēr šāda situācija ir līdzīga visur. Daži eksperti arī saka, ka valstīs, kurās pagaidām ir mazāk saslimšanas gadījumu, vīrusa attīstība varētu vienkārši notikt lēnāk. Tomēr tas nemaina faktu, ka beigu beigās tajās situācija būs tāda pati kā valstīs, kurās ir daudz saslimšanas gadījumi jau tagad.

Vai uzskatāt, ka Covid-19 ierobežojošie pasākumi varētu tikt atvieglināti līdz vasarai, vai arī, ņemot vērā lielo saslimušo skaitu, tie tiks turpināti?

To ir ļoti grūti prognozēt, jo neesmu veselības aprūpes nozares eksperte, bet, visticamāk, ierobežojumi tiks pagarināti līdz maija beigām. Pēc tam varētu būt lielāka skaidrība par tālākajiem soļiem. Tomēr varu pateikt to, ka brīdī, kad ierobežojumi tiks mīkstināti, tas notiks pakāpeniski. Iespējams, ka tiks atvērtas dažas sabiedriskas vietas (piemēram, skolas) un tad šīs rīcības sekas tiks uzmanīgi novērotas. Savukārt šie novērojumi kalpos par pamatu tālākajiem lēmumiem. Domāju, ka mums būtu jābūt pacietīgiem un nevajadzētu gaidīt uz strauju dzīves normalizāciju. Cilvēkiem, protams, ir liela vēlme zināt, kas notiks vasarā – vai notiks dažādi vasaras festivāli un citi notikumi? Vai būs iespējams brīvi pārvietoties valsts iekšienē un izceļot ārpus tās robežām?

Pagaidām ir pāragri par to spriest, taču es domāju, ka vasarā mums vēl arvien būs diezgan nopietni ierobežojumi. Tā būs ļoti neparasta vasara ar daudz mazāk pasākumiem, kurā cilvēkiem vēl arvien būs jāseko dažādiem sociālās distancēšanās noteikumiem.

Jau kādu laiku Igaunija ir tikusi uzskatīta par Baltijas valstu tehnoloģiju centru. Vai uzskatāt, ka šī tehnoloģiskā pozīcija jums palīdz cīņā pret Covid-19?

Domāju, ka tas varētu palīdzēt Igaunijai ilgtermiņā, jo mēs varam palīdzēt pasaulei adaptēties jaunajai realitātei pēc krīzes beigām. Pēc veselības krīzes beigām sekos ekonomiskā krīze, kura būs ļoti nopietna. Mēs gan pagaidām nevaram izteikt precīzas prognozes par to, cik dziļa būs recesija.

Es uzskatu, ka Igaunijai būs vairākas priekšrocības ekonomiskās atgūšanās fāzē. Viena no tām ir spēcīgs digitālais sektors, jo pagaidām visur pasaulē ir augsts pieprasījums pēc jauniem digitāliem risinājumiem.

Visi kļūst vairāk digitāli un ieinteresēti e-komercijā, e-veselības aprūpē un citās jomās. Igaunija pagaidām rīkotos ļoti gudri, ja izvēlētos šajās tehnoloģijās investēt vēl vairāk. Eiropas Savienības kontekstā mēs jau pašlaik esam flagmanis digitalizācijas jautājumos. Pagaidām pastāv liela interese par Igaunijas līdzšinējo pieredzi.

Otra mūsu priekšrocība būs arī laba izglītība. Tomēr vēl arvien pastāv vairāki izaicinājumi saistībā ar vājo finansējumu pētniecībai un zinātnei. Potenciāls mums nenoliedzami ir, un šie zinātniskie sasniegumi var tikt izmantoti, lai pilnveidotu veselības aprūpi.

Trešā priekšrocība būtu pati mūsu ekonomika pirms krīzes sākuma. Tā bija salīdzinoši labā stāvoklī, un mums nav problēma saistībā ar lielu budžeta deficītu (kā tas ir dažām Dienvideiropas valstīm). Uz mums neatstās tik lielu ietekmi nepieciešamība aizņemties naudu krīzes laikā.

Jūs pieminējāt ekonomiku – ja nemaldos, tad tā līdz šim ir bijusi salīdzinoši atvērta. Kuras būtu tās valstis, kuru ekonomikas būtu vitāli atvērt pēc Covid-19 krīzes beigām, lai nodrošinātu Igaunijas ekonomisko izaugsmi?

Eiropas Savienības vienotais tirgus pats par sevi ir vissvarīgākais. Fakts, ka krīzes sākuma brīdī martā robežas tika aizslēgtas, bija liels šoks. Cilvēki gaidīja vairākas dienas pie robežām, lai nokļūtu savās valstīs. Tāpat bija problēmas ar tirdzniecības plūsmu nodrošināšanu. Par laimi, šie izaicinājumi tika atrisināti salīdzinoši īsā laikā, un pagaidām izskatās, ka brīvām tirdzniecības plūsmām šķēršļu nav.

Visa Eiropas Savienība saskaras ar nopietnu ekonomikas lejupslīdi, un tam būs liela ietekme arī uz Igauniju. Cik ļoti izjutīsim šo ekonomisko lejupslīdi, būs ļoti atkarīgs no notikumiem Vācijā, Zviedrijā un pārējās Baltijas valstīs. Mēs varam novērot to, ka esam savstarpēji ļoti saistīti un tas mums pagātnē ir atnesis bagātību. Igaunijas ekonomika ir ļoti atvērta un stingri pieturas pie brīvā tirgus principiem. Esam ļoti aktīvi iesaistījušies pasaulē notiekošajos globalizācijas procesos.

Tomēr pagaidām uzsvars uz globalizāciju Eiropā ir sācis samazināties. Valstis ir sākušas aktīvi domāt par to, kā aizsargāt dažus ekonomikas sektorus un mazināt atkarības no piegādēm veselības aprūpes jomā.

Tāpat ir diskusijas par to, kā kontrolēt un aizsargāt dažāda veida kritisko infrastruktūru. Šāda veida tendences ir bīstamas tādām atvērtām ekonomikām kā Igaunija, kuras ir ļoti atkarīgas no brīvās tirdzniecības nodrošināšanas.

Vai jūs redzat arī kādas izmaiņas Igaunijas iekšpolitikā? Saprotu, ka esat ārpolitikas eksperte, bet varbūt jums ir kāds vispārīgs viedoklis?

Es neuzskatu, ka krīze nesīs būtiskas izmaiņas Igaunijas iekšpolitikā. Šādas krīzes vienmēr ir grūts laiks opozīcijas partijām, jo valdība gūst lielu uzmanību. Tas ir tāpēc, ka valdība ir tā, kurai ir pienākums atrast risinājumu valdošajai krīzei. Kopumā Igaunijas sabiedrībā valda uzskats, ka valsts ir tikusi ar Covid-19 galā salīdzinoši labi. Lai gan sākotnēji vīruss izplatījās pie mums ātrāk nekā kaimiņvalstīs, tomēr situācija nav kļuvusi nekontrolējama un valdība kopumā ir pieņēmusi pareizos lēmumus. Šāda situācija valdības partijām sniedz izdevīgu pozīciju.

Runājot par atbalstu katrai partijai individuāli, mēs nevaram apgalvot, ka būtu novērojamas kādas būtiskas izmaiņas. Krīzes esamība, visticamāk, ir vienkārši nostiprinājusi cilvēku prātos iepriekš valdošos uzskatus. Tie, kuri domāja, ka slēgtas robežas ir nepieciešamas, tagad krīzē tam gūst vēl vienu pamatojumu. Savukārt tie, kuri atbalsta atvērtību un brīvo tirdzniecību, turpina aizstāvēt šo pozīciju un cenšas atgriezties pie iepriekšējās kārtības.

Igaunijas sabiedrība vēl arvien ir sašķelta tajos pašos jautājumos, un mūsu valdība pagaidām ir diezgan atšķirīga no iepriekš pie varas esošajām. Tajā ir populistiska un eiroskeptiska partija, kura pārstāv konservatīvu domāšanu.

Tā pieder tai pašai ģimenei, kurai pieder citas Eiropas galēji labējās partijas. Šī partija ir spējusi popularizēt dažas tās idejas, bet Covid-19 krīzes kontekstā nav novērojams būtisks pagrieziens Igaunijas ārpolitikā un iekšpolitikā. Mums vēl arvien ir daudzpartiju sistēma un vienmēr pastāv nepieciešamība meklēt kompromisus. Viena partija nevar iegūt pārāk lielu ietekmi pār pārējām.

Labojiet mani, ja kļūdos, bet nesen Igaunija tika ievēlēta ANO Drošības padomē kā nepastāvīgā locekle. Vai jūs redzat, ka uz Igaunijas pleciem tagad gulstas lielāka atbildība Covid-19 krīzes kontekstā?

Igaunija tika ievēlēta ANO Drošības padomē janvārī uz divu mēnešu termiņu kā nepastāvīgā locekle. Tā Igaunijai ir pirmā reize, un mēs šo pozīciju uztveram ļoti nopietni. Tas ir sava veida augstākā līmeņa klubs starptautiskajā politikā. Viena no Igaunijas ārpolitikas prioritātēm ir multilaterālisma atbalstīšana, starptautisko institūciju, kā arī starptautisko tiesību normu spēcināšana. ANO ir vieta, kur to izdarīt.

Igaunija gan tika ievēlēta šajā institūcijā sarežģītā pasaulē. ANO un tās Drošības padome pēdējos gados nav bijusi īpaši veiksmīga starptautisko konfliktu risināšanā nedz Ukrainā, nedz Sīrijā, nedz arī kur citur. Tas ir tāpēc, ka pasaulē pieaug sāncensība lielvaru starpā un ASV ietekme pakāpeniski samazinās. Tā ir iespēja Ķīnai izaicināt Vašingtonas ietekmi un veidot pasaules kārtību, kura būtu atbilstoša tās vēlmēm. Tāpat arī ar Ķīnu sadarbojas Krievija, kura pēdējos gados ir aktīvi strādājusi starptautisko organizāciju iekšienē, lai vājinātu ASV un Rietumvalstu pozīcijas.

Pirmie mēneši Igaunijai šajā institūcijā ir bijuši aktīvi. Igaunija ir mēģinājusi padomes iekšienē pievērst uzmanību Tallinas prioritātēm un interesēm. Piemēram, mēs aktīvi runājam par kiberdrošības jautājumiem. Mēs varam piedāvāt skatījumu uz konkrētu piemēru pamata. Piemēram, pagājušajā gadā kiberuzbrukumu no Krievijas puses piedzīvoja Gruzija. Igaunija, ASV un Lielbritānija jau ir paspējušas Maskavu šajā jautājumā nosodīt. Tāpat Igaunija ir vērsusi uzmanību uz cilvēktiesību situāciju Krimā un ir bijusi aktīva Ukrainas jautājumā, stiprinot Rietumvalstu kopīgo pozīciju – nosodīt Krievijas darbības. Šie ir jautājumi, kuros uzmanību savam viedoklim var piesaistīt pat maza valsts. Tagad, protams, Covid-19 krīze ir dominējošais jautājums ANO Drošības padomē, un arī tajā Igaunija ir centusies veicināt starptautisku sadarbību, uzsverot, ka krīze var būt arī nopietns izaicinājums starptautiskajai drošībai.

Runājot par drošību, trīs Baltijas valstīm ir kopīgi drošības izaicinājumi – Krievijas dezinformācija, karš Ukrainā un citi. Vai uzskatāt, ka pasaule pēc Covid-19 būs mazāk droša Latvijai, Lietuvai un Igaunijai?

Es uzskatu, ka Covid-19 krīze pastiprina to, kas eksistēja jau pirms tam. Jau iepriekš runāju par pieaugošo lielvaru sāncensību, kā arī Krievijas un Ķīnas mestajiem izaicinājumiem Rietumiem.

Mēs Covid-19 krīzes kontekstā redzam, ka Krievija un Ķīna īsteno savas propagandas kampaņas ar mērķi samazināt Rietumvalstu spēju tikt galā ar krīzes izaicinājumiem.

Tas nav nekas jauns, bet iespējams, ka daži gaidīja, ka brīdī, kad pasaule saskaras ar kopīgu ienaidnieku – vīrusu, kurš nogalina cilvēkus, starp valstīm pastāvēs lielāka sadarbība. Es šajā jautājumā neesmu optimistiska. Uzskatu, ka lielvaras nemaina savu pasaules uztveri un stratēģiskās intereses Covid-19 krīzes dēļ. Krievija Baltijas valstīm turpinās būt tāda paša līmeņa drauds kā līdz šim. Pagaidām pastāv risks, ka  krīzes dēļ Rietumvalstis samazinās savus aizsardzības izdevumus. Pagaidām visa uzmanība tiek pievērsta veselības aprūpes sektoram un mēģinājumiem pārvarēt veselības un ekonomisko krīzi. Šādā gadījumā aizsardzības sektoriem būs grūtāk nodrošināt nepieciešamos resursus savai darbībai. Tas ir pretējais tam, kas bija novērojams pēdējos gados, kad aizsardzības izdevumi pakāpeniski pieauga. Tagad šī tendence varētu tikt apturēta un Rietumi varētu kļūt vairāk ievainojami. Baltijas valstīm būtu jācenšas tam pretoties un jāuzsver, ka mums vēl arvien ir nepieciešama aizsardzība. Mums jāuzsver, ka ir nepieciešams mācīties no iepriekšējās krīzes, taču nākamā būs pavisam citāda – iespējams, bruņots konflikts.

Jūs jau pieminējāt Ķīnu. Šī valsts pagaidām tiek uztverta kā sava veida piemērs vienam no veidiem, kā pārējā pasaule var cīnīties pret Covid-19 pandēmiju. Vai uzskatāt, ka krīze paātrinās tās augošo dominanti starptautiskajā sistēmā? Vai Baltijas valstis eventuāli varētu izjust lielāku politisko spiedienu no Pekinas puses?

Ir par agru, lai secinātu, kādas būs Covid-19 sekas Ķīnas globālajai varai. Tomēr uzskatu, ka Ķīna turpinās īstenot savu mērķi – būt vienai no pasaules vadošajām valstīm. Iespējams, tālākā nākotnē – būt arī pasaules vadošajai valstij. Pagaidām šā mērķa īstenošanā Ķīna ir saskārusies ar grūtībām, jo tajā Covid-19 krīzes dēļ valda ekonomiskas problēmas.

Ķīna ir milzīgs izaicinājums Rietumiem. Covid-19 krīzes kontekstā mēs redzam, ka Ķīna ir kļuvusi vairāk uz āru vērsta un retoriski agresīvāka. Tā īsteno propagandu un spēlējas ar dažām maigās diplomātijas (varas) izpausmēm, sūtot palīdzību Rietumeiropas valstīm. Es uzskatu, ka Eiropā attieksme pret Ķīnu ir kļuvusi vairāk aizdomu pilna. Pastāv nopietnas diskusijas par to, kā aizsargāt ekonomikas (vismaz dažus ekonomikas sektorus). Šajā kontekstā lielisks piemērs ir tehnoloģijas – 5G un Huawei jautājumi, kuros Eiropa vēl arvien cenšas atrast pareizo pieeju.

Iespējams, ka Eiropas un ASV viedokļi par Ķīnu varētu savstarpēji tuvināties. ASV pret Ķīnu izturas ļoti kritiski, bet Eiropa ir vairāk atturīga un vairāk lūkojas uz ekonomiskās sadarbības iespējām. Es domāju, ka ES un Ķīnas ekonomiskā sadarbība nepazudīs, bet pret to būs citāda attieksme. Labās ziņas ES ir arī tādas, ka mēs neesam īpaši atkarīgi no Ķīnas un šādā ziņā neesam īpaši sarežģītā situācijā.

Kādas būtu Igaunijas galvenās mācības no krīzes? Vai tās ir tādas pašas kā pārējai pasaulei, vai arī ir kas vairāk specifisks?

Viena no mācībām ir, ka, pat saskaroties ar vērā ņemamu krīzi, mūsu partneri un sabiedrotie ir tie paši.

Šajās draudzībās ir nepieciešams investēt pat krīzes brīžos. Daudzas Eiropas valstis sākotnēji domāja tikai par sevi un centās par katru cenu glābt savus pilsoņus. Tas viss ātri izvērtās par diezgan lielu haosu. Mūsu nākotnes drošība un labklājība vēl arvien būs atkarīga no tā, vai ES un NATO izdzīvos pēc krīzes. Otrā mācība ir nepieciešamība pārdomāt globalizāciju. Pagaidām varam novērot diezgan dramatisku atgriešanos pie robežām, kura, es ceru, būs īslaicīga. Taču hiperglobalizācijas laikmetam ir pienācis gals. Mums vēl arvien būs globāla ekonomika, taču pievērsīsim lielāku uzmanību tās riskiem un vājajiem punktiem. Piemēram, dažādas starptautiski sasaistītas piegādes ķēdes ir mūs padarījušas pārāk atkarīgus no globāliem notikumiem. Mēs domāsim par jauniem ierobežojumiem, lai šo atkarību mazinātu. Trešā mācība ir saistīta ar digitalizāciju. Es domāju, ka ir bijis prātīgi tās attīstību noteikt par prioritāti un mums būs nepieciešams tajā investēt, kā arī domāt par jaunām tās lietošanas sfērām.

Paldies par interviju!

Paldies!